Māris Antonevičs: Okupeklis sāk ļodzīties. Kā Pārdaugavas pieminekļa nojaukšana kļuva par “pamatstraumes” pozīciju? 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mēs vēl nezinām, kad un kā tiks nojaukts padomju okupāciju un tagad jau arī mūsdienu putinisma ideoloģiju simbolizējošais piemineklis Pārdaugavā. Vai tas būs līdzīgi kā savulaik ar Skrundas lokatoru – televīzijas tiešraidē ar augstāko amatpersonu un ievērojamu cilvēku līdzdalību, šim notikumam īpaši sacerēta skaņdarba pavadībā, vai arī tieši pretēji – bez liekas ažiotāžas un politiskiem elementiem… Tās ir tehniskas nianses.
Taču, lai kaut kas tāds vispār notiktu, ir nepieciešama aktīva sabiedrības pozīcija, kas pašlaik nepārprotami sāk veidoties.
Angļu valodā ir apzīmējums “mainstream”, ko var tulkot kā “pamatstraume”. Ko tas nozīmē? Skaidrojums, ko piedāvā, piemēram, britu enciklopēdija un arī citas vārdnīcas, ir “domas, uzskati un izvēles, ko pieņem sabiedrības vairākums”.
Taču tas šķiet nepilnīgs. Runa nav vienkārši par kādu ideju, kas ir populāra lielā daļā sabiedrības – tāda var arī nekad nekļūt par “pamatstraumi”, ja nesaņem atbalstu no viedokļu līderiem un politiskās elites. Savukārt elite dažādu iemeslu dēļ var izturēties noraidoši, bet var arī vienkārši izvairīties no šīs tēmas – ignorēt, neļaujot tai kļūt par daļu no politiskās darbakārtības.
Okupācijas pieminekļa novākšana ir tieši šāds jautājums, kurā valdošo aprindu nostāju savulaik neviļus atklāja viens no apvienības “Attīstībai/Par” līderiem, pašreizējais veselības ministrs Daniels Pavļuts.
Kādā no savas partijas organizētajiem piketiem, Pavļuts domubiedriem sāka žēloties, ka Saeima nevēlas nodot izskatīšanai komisijā viņa atbalstīto t. s. dzīvesbiedru likumu, lai gan citreiz tur tiekot skatītas “pat absurdas iniciatīvas, tādas kā, piemēram, ierosinājums nojaukt pieminekli Rīgas atbrīvotājiem”.
Protams, lietojot vārdu “atbrīvotāji”, Pavļuts būtiski pāršāva pār strīpu – tāds drīzāk piestāvētu kādam Kremļa “kuratoram” vai Ždanokas partijas aktīvistam.
Tomēr citādi liberālo ideju paudējs vienkārši atklāti demonstrēja elites tā brīža nostāju – piemineklis Pārdaugavā stāvēs mūžīgi, un visas runas par tā nojaukšanu vai pārveidošanu ir absurdas.
Šī pozīcija apvienojumā ar iecietību pret 9. maija “krievu pasaules” ikgadējām svinībām ilgu laiku bija tik nesatricināma, ka pat tik kuslas ierosmes, kā izvietot pie pieminekļa skaidrojošu plāksnīti, tika noraidītas.
Turklāt ne tikai laikā, kad Rīgas mērs bija “Saskaņas” pārstāvis Nils Ušakovs, kas burtiski bija piesūcies šim Krievijas veicinātajam “uzvaras” kultam, mēģinot to izmantot savās politiskajās interesēs, bet arī pēc tam, kad vara galvaspilsētā bija mainījusies.
Kad pērn oktobrī Rīgas domē tika apspriesta ideja par skaidrojošo plāksnīti, izskanēja aizbildinājums, ka “ar to jānodarbojas vēsturniekiem, nevis politiķiem”.
Aizkulisēs tika runāts, ka īstais iemesls esot Rīgas mēra Mārtiņa Staķa pārstāvētās frakcijas vēlme uzturēt labas attiecības ar domē pārstāvēto Latvijas Krievu savienību.
Arī pēc 24. februāra, kad Krievija iebruka Ukrainā, “pamatstraumes” nostāja joprojām bija, ka “krievu pasaule” Latvijā nedrīkst just nekādu diskomfortu. Piemēram, kara pirmajās dienās okupācijas pieminekļa pakājē kāds bija uzkrāsojis Ukrainas karoga krāsas un pierakstījis “Slava Ukrainai!”. Šī spontānā akcija guva plašu atbalstu sociālajos tīklos, taču politiķi sāka kušināt, ka tā labāk tomēr nedarīt.
Rīgas mērs pat ātrumā izdomāja stāstu, ka esot pienācis kaut kāds īpašs Ukrainas lūgums. (No Mārtiņa Staķa ieraksta tviterī 25. februārī: “No Ukrainas puses saņēmām nepārprotamu ziņu, ka viņi to nevēlas. Lūdzu izpratni.”)
Neviens cits apstiprinājums, ka ukraiņi kaut ko tādu būtu lūguši, gan nesekoja, tieši pretēji – pašā Ukrainā šāda veida objekti dažādās vietās nu tiek nogāzti gandrīz katru dienu, un spilgtākā šīs kustības izpausme līdz šim bijusi t. s. tautu draudzības pieminekļa demontāža Kijivā.
Turpretī Krievijas okupētajās teritorijās, piemēram, Hersonā, dažādus padomju laika pieminekļus okupācijas vara pašlaik steidz atjaunot.
Simboliem šajā karā ir ļoti liela nozīme.
Taču kaut kas ir mainījies arī pie mums. Grūti teikt, kurā tieši brīdī iepriekšējais “pamatstraumes” virziens kļuva neskaidrāks un sāka mainīties. Iespējams, pēc tam, kad Eiropas Tiesas tiesnese Ineta Ziemele norādīja – Krievija ir agresors, un tas nozīmē, ka Latvijai ir tiesības pārskatīt savas starptautiskās līgumattiecības ar šo valsti, arī līgumus, kas attiecas uz okupācijas pieminekļiem.
Politiski šīs izmaiņas vislabāk apliecināja Eiropas Parlamenta deputātes Sandras Kalnietes 27. aprīļa ieraksts tviterī: “Vēsturē lielās un mazākās lietās ir iespēju logi. Tāds iespēju logs ir pašlaik, kad bez lielas starptautiskas uzmanības vai drošības apdraudējuma no Krievijas var nojaukt Uzvaras pieminekli. Lēmums jāpieņem tagad, un tas jānojauc. To saglabāt ir necieņa pret mūsu tautas vēsturi.”
Te uzreiz jāatzīmē, ka Kalniete nav tā persona, kuru raksturotu emocionāli, neapdomīgi vai populistiski paziņojumi un darbības, neapzinoties sekas. Tieši pretēji – viņa ir viena no pieredzējušākajām politiķēm Latvijā ar lielu diplomātiskā darba pieredzi un izpratni par starptautiskajiem procesiem.
Ja Kalniete atļāvusies tik nepārprotamu pozīciju, tad ir skaidrs, ka šis viedoklis jau ir kļuvis par “pamatstraumes” viedokli.
Mēs jau redzam, ka viens pēc otra šai pozīcijai (cits drosmīgāk, cits piesardzīgāk) steidz piebalsot arī citi politiķi, ieskaitot Valsts prezidentu Egilu Levitu.
Arī jau pieminētais Mārtiņš Staķis tagad intervijā Latvijas Televīzijai saka: “Par Uzvaras parkā Rīgā esošo pieminekli ir jāpieņem lēmums, nevis vai, bet kā to demontēt.” Un tas ir tikai apsveicami! Kā saka – labāk vēlu, nekā nekad.
