Māris Antonevičs: Okupantu īsais mūžs 19
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Foto un video kadros no atbrīvotās Hersonas netrūkst daudz spilgtu emociju, tomēr gribētos pievērst uzmanību vienai no epizodēm, kur vietējie iedzīvotāji noplēš no reklāmas stenda milzīgu plakātu ar uzrakstu “Krievija te ir uz mūžiem”.
Propagandas sauklis, kuru okupanti plaši izmantojuši arī citās vietās, kuras pēc 24. februāra izdevies sagrābt, liek atcerēties Padomju Savienības galam veltītās ASV dzīvojošā antropologa Alekseja Jurčaka grāmatas nosaukumu “Tas bija uz mūžiem, līdz izbeidzās”.
Tomēr, ja PSRS sabrukumam bija vajadzīgi daudzi gadi, tad te rodas iespaids, ka Putina Krievija savām beigām tuvojas milzu soļiem. Krievijas armijas bēgšanu Harkivas apgabalā septembra sākumā vēl varēja mēģināt (vismaz savai publikai) iztēlot kā kārtējo pārgrupēšanos, bet Hersona jau ir cits stāsts.
Ja viss būtu palicis tikai ielu plakātu vai televīzijas sižetu līmenī, tad droši vien būtu varianti, taču ir bijuši politiski lēmumi.
Tas, starp citu, labi parāda haosu, kāds pašlaik iestājies Kremļa kabinetos – lai gan mēs neko daudz nezinām par lēmumu pieņemšanas mehānismiem, tomēr ir skaidrs, ka nekādas koordinācijas tur nav. Savukārt, ja pieņem, ka visus lēmumus vienpersoniski pieņem prezidents Vladimirs Putins, par kuru iepriekš Rietumu ekspertu aprindās bija pieņemts stāstīt, ka viņš esot slikts stratēģis, bet labs taktiķis, tad pēdējie notikumi liecina, ka arī šajā ziņā viņš ir, maigi sakot, izgāzies.
Hersona bija vienīgais Ukrainas apgabala centrs, ko Krievijas armija bija sagrābusi pēc 24. februāra uzbrukuma (Donecka un Luhanska faktiski atradās okupācijā jau kopš 2014. gada). Tagad, protams, tiek uzdots jautājums – kāpēc tas tolaik izdevās tik viegli?
Pilsēta ir parocīgāka aizstāvībai nekā daudzas citas vietas – tā atrodas Dņepras upes labajā krastā, un ienaidnieka tuvošanos varētu aizkavēt vai pat apturēt, piemēram, tiltu uzspridzināšana. Ukrainas politiskā vadība ir likusi saprast, ka atbildība par notikušo nākotnē vēl tiks vērtēta, bet tas būs jau pēc kara.
Katrā ziņā pilsētā netrūka arī okupantu atbalstītāju – tā saukto “ždunu” (no vārda “gaidīt”). To ir būtiski atgādināt, jo arī pie mums bieži tiek veidots mīts, ka problēmas ar integrāciju un sabiedrības daļa, ko var raksturot kā “piekto kolonnu”, ir tikai kaut kas Latvijai specifiski raksturīgs (turklāt tādiem politiskajiem spēkiem kā “Saskaņa” un “Progresīvie” patīk uzsvērt – pie tā esot vainojami nacionāļi, kas daudzus gadus esot likuši justies šai daļai atstumtai), bet Ukrainas iedzīvotāji, lūk, parādījuši, ka ir vienoti. Nekā tāda – nodevēju netrūkst arī tur, tikai atšķirība tā, ka Ukrainā ar viņiem neviens vairs neceremonējas un integrēt neplāno.
Arī Hersonā bija gan tādi, kas ieņēma amatus okupantu izveidotajā pārvaldē, no kuriem daži pat paguva iegūt plašu atpazīstamību, kā, piemēram, nesen it kā noslēpumaini bojā gājušais vietvalža vietnieks Kirils Stremousovs, gan tādi, kas vienkārši rakstīja ziņojumus par kaimiņiem. Tomēr vienlaikus Hersonā jau kopš pirmajām okupācijas dienām sākās pilsoniska pretošanās, jo cilvēki izgāja protestos, bet, kad tie tika apspiesti, tika izmantotas partizānu kara metodes.
Lielākā daļa “ždunu” un okupantu pilsētu pameta jau iepriekš, arī Krievijas karogs no pilsētas administrācijas ēkas tika noņemts vēl nedēļu pirms tam, kad tajā ienāca Ukrainas armija. Jau kopš vasaras bija skaidrs, ka Hersonas atbrīvošana ir tikai laika jautājums, par ko krievu ģenerāļi esot aktīvi ziņojuši Kremlim, lūdzot atļauju pamest pilsētu, lai taupītu karaspēku.
Un te nu lielākais pārsteigums – neskatoties uz šo informāciju, Putins septembra beigās piekrita scenārijam ar pseidoreferenduma izziņošanu Hersonā un vēlāk pats svinīgi pasludināja apgabala iekļaušanu Krievijas sastāvā. Kā te lai neatceras “sātana balli” Maskavas Sarkanajā laukumā, kurā tika svinēts šis notikums.
Aktieris Ivans Ohlabistins auroja kaut ko par “svēto karu” un no literatūras aizgūto perverso saukli “Goida!” (iespējams, līdzbļāvēji nebija lasījuši rakstnieka Vladimira Sorokina romānu “Opričņika diena”). Arī pats Putins šajā pasākumā centās uzkurināt publiku, liekot saprast, ka Krievija okupētās teritorijas nekādā gadījumā neatdos.
Tieši šie 30. septembra rituāli viņam šobrīd liek izskatīties kā zaudētājam savas auditorijas acīs. Savukārt Ukrainai un pasaulei tas ļauj noticēt, ka Hersonai sekos arī Luhanska, Donecka un Krima, par kurām tāpat ticis stāstīts, ka tās Krievijai ir “uz mūžiem”. Lūzums karā ir noticis!
