Guntis Kalme: Okupantu antivērtības mūsu kultūrtelpā 10
LTV kā izcilus latviešu kino klasikas paraugus rāda padomju laika filmas, kurās izkropļoti vēsturiskie notikumi, nomelnots Latvijas neatkarības periods un izskaistināts padomju režīms.
“Baltijas ceļš” bija izcils pasaules mēroga pilsoniskās cīņas un nacionālās atbrīvošanās kustības paraugs. Tā bija trīs Baltijas tautu solidaritāte kopējā principiāli noraidošā attieksmē pret komunistisko diktatūru, apliecinot, ka mūsu zeme, neatkarība un valstiskums mums ir augsta vērtība, ka mēs kā tautas gribam tās atgūt. Tas bija brīvību alkstošu, miermīlīgu, bet konsekventu savā neatkarības prasībā Baltijas pamattautu protests pret okupāciju. Ne velti tas ierakstīts UNESCO Pasaules atmiņas dokumentālajā mantojumā.
Bet neviena atmiņa nav jēgpilna, ja tā neuzrunā tagadni, proti, ja neatbild uz jautājumu: ko ar to iesākt tagad, kā šis notikums var kalpot šodienas problēmu risināšanā?
Tas izmanto tiešu, brutālu varmācību, kā tas bija 1917. gada lielinieku apvērsumā, vai arī kā Ādolfs Hitlers, nākot pie varas demokrātiskā ceļā Vācijā 1933. gadā.
Tāpēc pret ļaunumu jebkurā gadījumā ir jāizturas ļoti nopietni, tam jādarbojas pretī nekavējoties. Pasaule nebūtu piedzīvojusi 1939. gada 23. augusta bandītisko Hitlera-Staļina paktu un baiso Otro pasaules karu, ja krievu un vācu tautas būtu šo vienkāršo patiesību laikus sapratušas un īstenojušas.
Otrā mācība: demokrātija nav visvarena, visspēcīga. Lai arī ir ievērots leģitīms process, taču zinām, kāds bija gala iznākums tai pašā Vācijā 1933. gada vēlēšanās. Process vien vēl neko nenodrošina, demokrātiju kā sabiedrības pārvaldi var lieliski izmantot tās ienaidnieki pret pašu demokrātiju.
Trešā mācība: vērtību cīņa, vērtību karš ir jebkura kara sastāvdaļa. Vēsture rāda, ka tas var notikt divos veidos:
1) 1940. gadā tas notika vispirms ar pēkšņu, ātru, milzu militāri politisku spiedienu anektējot, okupējot, tad pakļaujot un piepildot mūsu valsts telpu ar antivērtībām;
2) šodienas hibrīdkara, informatīva kara gadījumā – tā ir lēni lienošā okupācija, ar dažādiem ieganstiem un aizbildinājumiem mērķauditorijā nemanot iefiltrējot antivērtības, pieradinot pie devas pakāpeniska pieauguma, kā rezultātā nācijas valstsgriba un pretestības spējas tiek nopietni mazinātas. Tad jautājums par teritorijas politisku un militāru pakļaušanu ir vairs tikai polittehnoloģijas jautājums.
Piemēram, LTV kā izcilus latviešu kino klasikas paraugus rāda padomju laika filmas. Kā raksta kāds interneta komentētājs: “Akmens un šķembas” jeb “Es visu atceros, Ričard” – pūš padomju pasaules skatījuma taurē – ka padomju pusē karoja sirdsšķīsti varoņi, kamēr leģionāri lielākoties bija gļēvi, visa viņu priekšniecība bija kara noziedznieki.
Katrā ir izkropļoti vēsturiskie notikumi, nomelnots Latvijas neatkarības periods un izskaistināts padomju režīms.
Jau vairākus gadus tiek rādīta mākslas filma “Ilgais ceļš kāpās”. Jau 1984. gadā vēstulē Latvijas inteliģencei filmā izskaistinātās epizodes trāpīgi raksturo Eduards Berklavs: “Represētās Martas izvešana ir rādīta gandrīz kā ciemos braukšana. Vai var vēl vairāk ņirgāties par mūsu un citu tautu traģēdiju, par tiem tūkstošiem, kuru kauli vēl tagad balo tur – ziemeļos?!”
Politrepresētais Ilmārs Knaģis, kurš kā bērns tika izsūtīts divreiz, protestēja pret šīs filmas rādīšanu, rakstot: “Kādā valstī tad galu galā es dzīvoju?
Rādās, ka tajā pašā Krievijā esam un nekādi netiekam no tās vaļā. (..) ..tautas atmiņā atjauno brīnišķīgos krievu laikus.”
Vai tiešām nesaprotam, ka dažas filmās pateiktās sīkpatiesības tika noslīcinātas megamelu jūrā. Mākslinieciskās vērtības taču nav pašvērtības, tās ir tikai instrumentālas, kas tāpat kā talants, spējas un apdāvinātība ir vienmēr pievilcīgs resurss totalitāro režīmu propagandai.
Mēs taču Atmodas laikā nekavējāmies novākt “ļeņinekļus”, lai tie mums katru dienu atklāti neatgādinātu par režīma glorificēšanu neatkarīgi no tā, ka daudzus no tiem diemžēl veidoja mūsu pašu izcili tēlnieki. Tāpat mēs nedrīkstam aizbildināt ar mākslas vērtībām kā tabu okupācijas režīma propagandu.
Zīmīgi, ka šādu komunistu propagandas filmu rādīšana parasti notiek pirms valstiski svarīgiem notikumiem. Ar šādu rīcību LTV vadība parāda, ka informatīvais karš pret mūsu nāciju ir iegājis tā nākamajā posmā – memētiskajā karā, kad nu jau mēs paši sākam izplatīt ienaidnieka idejas, aizstāvot un aizbildinot informatīvo ieroču lietošanu pret mums. Tā mūsu kultūrtelpā iespiežas okupantu antivērtības.
Vai esat ievērojuši, ka valsts svētkos un piemiņas dienās ir aizvien mazāk jēgpilna un gaumīga nacionālā un valstiskā noformējuma, bet lingvistiskajā vidē aizvien vairāk parādās uzraksti un teksti krievu valodā?
Brīvība nav tikai vienreizējs Dieva devums, tā ir nemitīgs uzdevums – proti, to jāgrib kopt un aizsargāt. Tiklīdz blakus esošais agresors jūt atslābumu mūsu valstsgribā, tas rīkojas.