Māris Antonevičs: Okupantam apnicis atvainoties 20
“Sveicināti! Es esmu krievu okupants. Tā ir mana profesija. Tā ir izveidojies vēsturiski. (..) Es okupēju Baltiju. Turienes ciematus es apbūvēju ar rūpnīcām un elektrostacijām. Baltija ražoja augstvērtīgu radiotehniku un automašīnas, bija slavena ar savām smaržām un balzamu. Bet man palūdza aiziet. Tagad tur zvejo šprotes un liela daļa cilvēku Eiropā tīra atejas…” Tas ir fragments no Krievijā tapušās propagandas filmiņas, kas guvusi lielu popularitāti internetā un pārsteidz ne vien ar nepatiesību, bet arī īpaši izaicinošo toni. Tiešā tekstā: “Jā, es esmu okupants, un man apnicis par to atvainoties. Es esmu tāds kopš dzimšanas. Baidieties!”
Psiholoģiska vardarbība – tā to sauc pieredzējušais dāņu žurnālists Semjuels Rahlins, kurš šo video nesen demonstrēja Lietuvas Ārlietu ministrijas organizētā žurnālistikas konferencē Viļņā. Viņš uzskata, ka to komunikāciju, kas šobrīd nāk no Maskavas, vislabāk raksturo krievu valodas vārds “враньё”. To ir grūti iztulkot latviski vai angliski, jo tie nav vienkārši meli, bet īpaši strukturēti un nekaunīgi meli. Rietumos, kur slikti pārzina šo, S. Rahlina vārdiem runājot, krievu “nacionālo sporta veidu”, nespēj saprast – vai tiešām valsts līderis var, acis nepamirkšķinot, stāstīt, ka “zaļie cilvēciņi” nav viņa valsts karavīri, lai pēc gada jau lielītos, ka tā bijusi īpaši izplānotas un viņa personīgi vadītas specoperācijas sastāvdaļa.
Nupat Krievijas televīzija demonstrēja filmu “Krima. Ceļš uz dzimteni”, kurā Putins ne vien stāsta Krimas sagrābšanas detaļas, bet arī atzīstas: “Mūsu priekšrocība bija tā, ka es ar to visu nodarbojos personiski, ne tikai uzraudzīju. Ja to dara valsts augstākā amatpersona, tad izpildītājiem ir vieglāk strādāt, viņi zina, kādas pavēles izpilda.” Putina intervijas fragmenti gan ir vienīgā ievērības cienīgā daļa šajā vairāk nekā divas stundas garajā filmā. Dokumentālu kadru tajā ir maz, pārsvarā inscenējumi, kuros aktieriem vizuāli ticami jāparāda Krievijas propagandas iepriekš izstrādātās versijas par pagājušā gada februāra un marta notikumiem. Arī tādus, kas nekad nav notikuši. Filmā, piemēram, ir stāsts par vilcienu, ar kuru no Kijevas uz Simferopoli it kā brauc līdz zobiem bruņoti “banderovieši”. Vilciens atbrauc, taču nekādu “banderoviešu” tajā nav. Gan jau esot pa ceļam izkāpuši… Filma, šķiet, vairāk tomēr paredzēta iekšējās – Krievijas – publikas lietošanai, kaut vai tā iemesla dēļ, ka ārzemniekiem tādu nebūtu pacietības noskatīties. Toties iepriekš minētā “krievu okupanta” filmiņa ir īsa, kodolīga un internetā pieejama ar subtitriem angļu, franču, vācu, spāņu, portugāļu, arābu, ķīniešu un vēl citās valodās.
Rietumu mediji un eksperti to pamanīja. Noskatījās, daži izteica sašutumu, taču īsti nesaprata, ko atbildēt. Vienīgie, kas reaģēja, bija ukraiņi. Viņi nekavējoties sagatavoja un ievietoja internetā atbildes video, kurā prasmīgi kopēts tas pats bravūrīgais stils un pat balss tembrs, tikai saturs jau ir pavisam cits. Lūk: “Es esmu krievu okupants. Es okupēju Baltiju. Iepriekš tur bija ekonomika, kas konkurēja pasaules tirgū, bet es tur izveidoju rūpnīcas, kas ražoja mazvērtīgu, neglītu produkciju. Es klusībā neieredzēju Baltiju, jo tā tik ļoti līdzinājās ārzemēm. Mani no turienes padzina, un tagad viņi ir Eiropas Savienībā. (..) Diemžēl man nav nekā cita ko piedāvāt pasaulei kā vien karus un postu. Tā tas izveidojies vēsturiski…”
Rietumu medijiem, kas vadās pēc klasiskās žurnālistikas principiem, ir diezgan grūti saprast tos spēles noteikumus, pēc kuriem tagad spēlē Krievija. Arī tie, kuri vēl atceras aukstā kara gadus un uzskata, ka tagad ir iestājies līdzīgs posms Rietumu un Krievijas attiecībās, nesaprot, ka viss tomēr ir mainījies. Kā norāda krievu politoloģe Lilija Ševcova – Padomju Savienība karoja ar idejām, bet pašreizējā Krievija to nedara. Propaganda tai nav vajadzīga ideoloģijas izplatīšanai, bet manevriem. Tas ir, piemēram, instruments, lai mobilizētu sabiedrību. Šobrīd Krievija testē “sarkanās līnijas”. Arī filmā par Krimu ir zīmīgs fragments, kurā Putins piemin atomieročus. Viņš saka: “Vai mēs bijām gatavi izmantot atomieročus? Jā, mēs bijām gatavi to darīt. Es teicu [Rietumu] kolēģiem atklāti, ka tā ir mūsu vēsturiskā teritorija, tur dzīvo mūsu cilvēki un viņi ir briesmās. (..) Ir noticis valsts apvērsums, pie varas nākuši nacionālisti. Jūs [Rietumi] viņus atbalstāt, taču jūs atrodaties tūkstošiem kilometru tālu, mēs esam tepat. Vai jūs zināt, par ko cīnāties? Mēs zinām! (..) Mēs bijām gatavi uz visu, bet cerējām, ka nekas tāds nenotiks.”
Vicināšanās ar šādiem argumentiem ir ļoti slikta ziņa, pat ja veselais saprāts liek domāt, ka tie ir meli.
