Agris Liepiņš: Prasība nojaukt uzvaras pieminekli jāuztur idejas līmenī 51
Pelēkais vilciņš visu mūžu sēdēja krātiņā un ilgojās pēc brīvības. Raugoties caur metāla režģiem, viņš iztēlojās, cik tā būs skaista un saulaina. Kādā jaukā dienā būra durvis atvērās un vilciņš varēja doties laukā. Pelēcis pagrozījās, paostīja spirgto brīvestības gaisu un labprātīgi atgriezās dzelzs kastē. Pārāk ilgu laiku pavadījis nebrīvē, ķepainis nobijās no brīvības sajūtas. Krātiņā tomēr ierastāk un drošāk.
Šī līdzība neviļus nāk prātā, klausoties pļāpāšanā par uzvaras pieminekļa saglabāšanu. Tā tomēr esot laikmeta liecība, nu jau ierasts vaibsts pilsētas ainavā, kas nevienam neko ļaunu nenodara, un vispār civilizētā pasaulē pieņemts ar toleranci izturēties pret vēstures mantojumu. Rīgas mēra Ušakova nostāja ir skaidra – viņš un viņa mazbērni pateicībā bučos uzvaras pieminekļa pakāji. Pārsteidzoši, bet arī Valsts prezidents Bērziņa kungs izteicies, ka uzvaras pieminekļa nojaukšana nav pieļaujama.
Par pieminekļa māksliniecisko vērtību varētu diskutēt. No formas viedokļa raugoties, monuments iekļaujas pagājušā gadsimta septiņdesmito – astoņdesmito gadu estētikas ietvaros un varētu piekrist, ka vizuāli ir par pussantīmu baudāmāks nekā naturālie sociālistiskā reālisma paraugi. Bet šoreiz spriežam ne jau par skulptūru māk-sliniecisko veidolu, bet par to ideoloģisko smogu, ko dzelzsbetons pauž.
Grozies kā gribi, piesauc kādus argumentus vēlies – gan draudošās ekonomiskās sankcijas no Krievijas puses, gan starpnacionālo spriedzi, bet patiesība lien laukā kā īlens no maisa. Uzvaras piemineklis ir un būs Latvijas valsts okupāciju slavinošs objekts. Slavas dziesma Rīgas un Latvijas atbrīvotājiem – varenajai sarkanajai armijai.
Jau daudzus gadus cenšamies panākt, lai Latvijā dzīvojošajiem ļaudīm būtu vienota izpratne par mūsu valsts vēsturi. Vēlamies, lai okupācijas fakts tiktu pieņemts visā Latvijas sabiedrībā, lai šo traģisko vēstures lappusi respektētu ne vien pamatnācija, bet arī visas citas šeit mītošās mazākumtautības. Tajā pašā laikā valsts augstākā amatpersona publiski pauž viedokli, ka okupāciju slavinoša pieminekļa nojaukšana nav pieļaujama! Tolerance ir uzteicama lieta, bet arī labas lietas nevajadzētu pārvērst farsā. Paģērēt iecietīgu attieksmi pret okupācijas fakta iemūžināšanu tēlotājas mākslas darbos ir farss. Tāpat kuriozs ir fakts, ka kalendārā 17. jūnijs atzīmēts kā Latvijas Republikas okupācijas diena un šajā datumā pie māju sienām jāizkar valsts karogs sēru noformējumā, bet šo okupāciju slavinošs piemineklis slejas mirdzošs un neaizskarams.
Rīgas pilsētā ir noteikumi, kas paredz vidi degradējošu objektu nojaukšanu. No latviešu tautas, no valsts pamatnācijas redzespunkta, uzvaras piemineklis ir tieši šāds latvisku vidi degradējošs objekts. Svešas un uzspiestas varas uzcelts piemineklis, līdzīgi kā savulaik Pētera Pirmā jātnieks vai vācu zaldāts, tautā dēvēts par koka frici, vācu okupētajā Rīgā Pirmā pasaules kara laikā.
Diemžēl vienīgo mirkli, kad bez sāpēm varējām nojaukt uzvaras pieminekli, neatgriezeniski nogulējām. Nakti, kad demontēja Ļeņina postamentu ar visu Iļjiču. Ja pie tās pašas reizes aizvestu arī uzvaras pieminekļa skulptūras, neviens pat neiepīkstētos. Šobrīd to paveikt ir pulka grūtāk. 1994. gadā Latvijas un Krievijas valdība apņēmās nodrošināt memoriālo būvju un karavīru apbedījumu vietu sakopšanu un pieejamību. Uzvaras piemineklis, vismaz Krievijas ieskatā, uzskatāms par memoriālo būvi. Tāpēc, visticamāk, mums vēl ilgi nāksies sadzīvot ar šo pagātnes rēgu, kurš dažbrīd rādās dzīvāks par dzīvu. Varbūt vienīgi 17. jūnijā ietērpsim to sēru lentēs, kā jau izmisuma dienai pienākas. Un nevajag atteikties no prasības uzvaras pieminekli nojaukt, kaut arī tas tuvākajā laikā maz ticams. Prasība jāuztur idejas līmenī, tāpat kā piecdesmit okupācijas gadus mēs sevī uzturējām sapni par brīvu Latviju.
