Arnis Latišenko: Latvijas atkarības mazināšana no Krievijas ekonomiskajā, informatīvajā, reliģiskajā un kulturālajā jomā 14
Arnis Latišenko, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Līdz ar Putina režīma uzsāktā kara atklāto fāzi pret Ukrainu 24. februārī Latvijā ir aktualizējies jautājums par PSRS veiktās okupācijas seku un Krievijas Impērijas kolonizācijas seku novēršanu, kā arī Latvijas atkarības mazināšanu no Krievijas ekonomiskajā, informatīvajā, reliģiskajā un kulturālajā jomā.
Šī gada 22. maijā Valsts prezidents Egils Levits parakstīja likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošo objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikā”, kas paredz, ka Rīgā Uzvaras parkā esošais monuments ar okupācijas laikā doto nosaukumu “Padomju karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” ir demontējams.
Monuments šī gada 22.– 25. augustā tika demontēts. 2022. gada 8. septembrī Saeima apstiprināja grozījumus Latvijas Pareizticīgās baznīcas likumā, kas paredz Latvijas Pareizticīgās baznīcas neatkarīgo (autokefālo) statusu. Papildus minētajam ir aktualizējies jautājums par ielu nosaukumu, kas doti PSRS okupācijas vai Krievijas Impērijas valdīšanas laikā un ir saistīti ar Krieviju, nomaiņu Rīgā un citviet Latvijā.
Krievijas īstenotā tautiešu politika Latvijā
Oficiālā Krievija sava pasaules redzējuma uzspiešanai Latvijas sabiedrībai izmanto plašu instrumentu klāstu, faktiski jebko, kas var veicināt un virzīt Kremlim vēlamo naratīvu un ietekmēt Latvijas iedzīvotāju lojalitāti par labu Krievijai. Tas pats par sevi jau ir Latvijas drošības jautājums.
Ilgstoši te ir darbojušies Krievijas propagandas TV mediji un tīmekļvietnes, kā arī tautiešu politikas atbalsta organizācijas. Tika uzkonstruēts 9. maija kults ar jauniem simboliem un tradīcijām, kā Sv. Jura (Georgija) lentīšu piespraušana vai “nemirstīgā pulka” demonstrācijas, instrumentāli izmantojot vecos simbolus, kam pat īsti nav saistības ar Otro pasaules karu.
Bez tā visa tika īstenota arī tā sauktā tautiešu politika, kas tika uzsākta 1999. gadā ar īpaša likuma pieņemšanu un vēl vairāk aktivizēta 2010. gadā. Tautiešu politika ir plašs pasākumu kopums oficiālās Krievijas rīcībā valsts, valodas, kultūras un vēstures (gan PSRS, gan Impērijas) popularizēšanai, kas ir mērķēts specifiski uz citu valstu sabiedrībām.
Tautiešu politikas ietvaros Krievija tiecas iedarboties uz tādām mērķauditorijām kā bērni, jaunieši, izglītības darbinieki, mediju darbinieki un veterāni, bet no tematikas uzsvars tiek likts uz vēsturiskajiem jautājumiem, kas ir ap Kremļa “ideoloģiju” vienojošā naratīva svarīgākais pīlārs. Tas ietvēra gan izglītojošās programmas un kursus, mācību materiālu izstrādi, skolēnu apmaiņas braucienus, atceres pasākumus, vēstures dienas un seminārus.
Kultūras pasākumu ietvaros akcents tiek likts nevis uz starpkultūru komunikāciju, bet gan uz Krievijas kultūras eksportu. Citu tautu kultūras iepazīšana un kultūras apmaiņa kopumā var tikai sekmēt tautu savstarpēju pazīšanu, draudzību un tuvināšanos. Tā ir normāla prakse demokrātisko valstu vidū. Taču situācija ir citāda, ja politikas un kultūras diplomātijas avots ir autoritāra valsts, kuras izpratne par vēsturi un demokrātiju ir atšķirīga.
Semantiskais un lingvistiskais karš
Papildus minētajam, oficiālā Krievija izmanto arī valodu kā vienu no ietekmes instrumentiem. Turklāt ne tikai kā politisku instrumentu, lai piešķirtu noteiktu statusu krievu valodai teritorijās, ko Kremlis uzskata par daļu no “krievu pasaules” vai vēsturiskās Krievijas, bet gan kā valodniecības un semantikas līdzekli.
Tas tiek darīts publiskajā diplomātijā, propagandā, amatpersonu izteikumos, oficiālajos dokumentos, tautiešu politikas īstenošanā un tautiešu organizāciju organizēto pasākumu nosaukumos, dokumentos un citās publikācijās. Kremlis īpaši pievērš uzmanību lietu un parādību nosaukumiem. Oficiālā Krievija aktīvi izmanto realitātes ierāmēšanas (“framing”) stratēģiju, kas paredz atlasīt un izcelt tādus realitātes aspektus, kas komunikācijas rezultātā nostiprina konkrētu problēmas definīciju, cēloņsakarību interpretāciju un morālo izvērtējumu.
Arī Kremļa galvenie ideologi, tādi kā Aleksandrs Dugins, Vladislavs Surkovs, pievērš uzmanību valodas lietojumam kā līdzeklim, lai konstruētu realitāti un uzspiestu noteiktu domāšanas veidu par lietām un procesiem. Krievijas prezidenta administrācijas vadītāja Antona Vaino grāmatas “Uzvaras veidols” galvenā tēze ir tāda, ka karš par tiesībām nosaukt lietas, notikumus un parādības un dot lietām vārdus ir augstākā kara forma.
Terminoloģija un sociālo fenomenu nosaukumi oficiālās Krievijas komunikācijā ir pakārtoti oficiālās Krievijas vēstures interpretācijai un tiek izmantoti tā, lai, pirmkārt, attaisnotu Krievijas vai PSRS ārpolitiku un izceltu tās īpašo lomu vēsturē, kā arī nostiprinātu oficiālās Krievijas specifisko izpratni par vēsturi. Otrkārt, lai lingvistiski nostiprinātu Krievijas kaimiņvalstu teritoriju piederību “krievu pasaulei” vai vēsturiskajai Krievijai.
Te var minēt vairākus piemērus. Attiecībā uz Baltijas valstīm sistemātiski lieto “Pribaltika” (Прибалтика), nevis korektu jēdzienu “Strani Baltii” (Страны Балтии), tā, it kā Baltijas valstis būtu nevis neatkarīgas valstis, bet noteiktas impērijas rietumu frontīrs, kas pieguļ Baltijas jūrai. To var salīdzināt ar to, kā Ukrainas amatpersonas sauc Baltijas valstis, izmantojot korektu jēdzienu “Strani Baltii” (Страны Балтии).
Līdzīgs liktenis ir skāris arī Ukrainu, attiecībā uz kuru Krievijā sistemātiski lieto apzīmējumu “na Ukraine” (на Украине), nevis “v Ukraine” (в Украине). Ņemot vērā, ka krievu valodā nav lokatīva locījuma, tiek lietots prievārds “na” (на) attiecībā uz novadiem, teritorijām un salām, savukārt “v” (в) tiek lietots attiecībā uz valstīm. Turklāt Kremļa oficiālajos dokumentos kopš 2004. g. pavasara tiek izmantots prievārds “na” (на), kaut arī iepriekš konsekventi tika izmantots prievārds “v” (в).
Apskatot lokālākus gadījumus, var pieminēt vairākus piemērus Daugavpilī. Ar Krievijas vēstniecības palīdzību 2015. gadā Daugavpilī organizētas ekspozīcijas un izdotas grāmatas par Pirmo pasaules karu, kurās figurē vēsturiskais nosaukums “Dvinska”. Šāds nosaukums Daugavpilij bija vien 27 gadus, bet tas tika pārspīlēti izcelts.
Secinājumi
Vārdiem un tam, kā mēs saucam lietas, parādības, procesus, ir nozīme, jo tas norāda uz to, kā mēs domājam par pasauli. Ielu nosaukumi, kas doti PSRS okupācijas vai Krievijas Impērijas laikā un kas ir saistīti ar Krieviju, tās vēsturi un panākumiem, faktiski Kremļa rokās ir pagātnē iegūts aktīvs, ko mūsdienu oficiālā Krievija var vienmēr pielietot tautiešu politikā vai propagandā, lai turpinātu uzturēt naratīvu par Latvijas piederību nevis Eiropas, bet Krievijas kultūrtelpai vai “krievu pasaulei”. Kremlis un tā kontrolētās organizācijas Latvijā var īstenot pasākumus, kā pamatu vai ieganstu izmantojot šo ielu nosaukumus Rīgā vai citviet Latvijā.
Turklāt pašreizējos apstākļos šādu šķietami otršķirīgu aktīvu vērtība pieaug. Ņemot vērā, ka primārie aktīvi un instrumenti tiek pakāpeniski atspēkoti. Piemēram, tiek demontēti PSRS pieminekļi, ap kuriem Kremlis mērķtiecīgi veidoja 9. maija naratīvu. NEPLP ir atslēdzis Krievijas propagandas TV kanālus, kā arī bloķē Krievijas propagandas un valsts interneta resursus, savukārt satiksmes ierobežošana starp Krieviju un Eiropas Savienību ir būtisks šķērslis tautiešu politikas īstenošanai.
Taču tas nenozīmē, ka oficiālā Krievija automātiski atteiksies no iepriekš īstenotās politikas pret Latvijas sabiedrību. Kremlis centīsies izmantot tos resursus kaimiņvalstīs, kas tam ir atlikuši. Attiecīgi, noteiktu ielu nosaukumi jau ir ierāmēti oficiālajam Kremlim parocīgā veidā, un pār tiem jau faktiski ir nostiprināta oficiālās Krievijas semantiskā kontrole.
Vai šāda situācija tiks izmantota, kad tā varētu tikt izmantota un kā tā tiks izmantota praksē, tiek atstāts Kremļa ziņā. Līdz ar to ielu nosaukumu maiņa, kas novērš atsauces uz “vēsturiskās Krievijas” varenību vai Latvijas piederību “krievu pasaulei”, ir ne tikai simbolisks solis okupācijas un kolonizācijas seku novēršanai, bet arī reāls praktisks ieguldījums Latvijas drošībā.
