Piemirsts simtgades projekts būtu ietaupījis miljonus 0
Okupācijas muzejs ir, iespējams, spilgtākais apliecinājums daudzu nemīlētās Helēnas Demakovas vizionārajam skatījumam. Var droši teikt, ka 2006. gadā – vienā no pēdējiem tā dēvētajiem treknajiem gadiem – par tobrīd šķietami tālo valsts simtgadi vēl nedomāja tikpat kā neviens. Kultūras ministriju (KM) tobrīd vadīja Helēna Demakova, un viņas vadībā tika pieņemts vēsturisks dokuments “Mantojums – 2018”, kas paredzēja līdz valsts apaļajai jubilejai sakārtot nozīmīgāko kultūras infrastruktūru.
Okupācijas muzeja rekonstrukcija pēc ASV dzīvojošā latviešu arhitekta Gunāra Birkerta projekta bija ierakstīta programmā ar otro numuru, un bija paredzēts, ka tam jātiek rekonstruētam jau līdz 2009. gadam. “Mēs toreiz bijām ļoti priecīgi, ka esam saraksta augšgalā,” pasmaida V. Nollendorfs.
Var teikt, ka pie Okupācijas muzeja projekta iestrēgšanas vainojama dižkrīze, kuras laikā programma “Mantojums – 2018” tika nolikta malā. Savukārt 2015. gada pavasarī par iemeslu rekonstrukcijas novilcināšanai līdz kritiskai robežai kalpoja daļas arhitektu protesta akcijas, kas, iespējams, kalpoja par formālo ieganstu Rīgas pilsētas būvvaldes padomei izlemt, ka būvniecības iecere iesniegta kā jauna, tādēļ tai būtu jāiziet viss process, kas jaunai ēkai nepieciešams, ja tā tiek būvēta Rīgas vēsturiskajā centrā. “Tādējādi Būvvalde atzinusi, ka vadīsies no Prinča atzinumiem, kas gan pēc Rīgas pilsētas arhitekta biroja nolikuma nav Būvvaldei saistoši,” bilst Nollendorfs.
Starp cietējiem neizpildītās programmas dēļ nav tikai Okupācijas muzejs vien – atlikta tika Rīgas pils rekonstrukcija, kas atradās saraksta pirmajā vietā, Rakstniecības un mūzikas muzeja ēkas restaurācija, Muzeju krātuves kompleksa būvniecība, Jaunā Rīgas teātra un Lielās ģildes ēku restaurācija un rekonstrukcija. Tāpat iestrēgusi Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja ēkas rekonstrukcija – šogad gan vienam zelminim plānots pieķerties.
Ir grūti precīzi aplēst zaudējumus, ko valstij un mums, nodokļu maksātājiem, jau radījuši un vēl radīs kultūras infrastruktūrā laikus neieguldītie līdzekļi. Visticamāk, ja programma būtu īstenota, kā paredzēts, nebūtu noticis ugunsgrēks Rīgas pilī, nebūtu nācies pielāgot RMM un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) vajadzībām tam īsti nepiemērotas telpas. Muzeji darbotos 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas Kultūras galvaspilsēta, tādējādi tiešajiem zaudējumiem jāpieskaita arī netiešie – apmeklētāji, kurus muzeji nevarēja uzņemt, grozījumi, kas bija jāizdara tehniskajos projektos, un arī fakts, ka šajā laikā ēku, no kurām vairākas ir kultūras pieminekļi, tehniskais stāvoklis tikai pasliktinājies, tādēļ pašā rekonstrukcijā ieguldāmi lielāki līdzekļi. Zaudējumi, visticamāk, lēšami desmitos miljonu eiro.
Starp zaudētājiem un potenciāliem zaudējumu radītājiem jāmin arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) struktūrvienība – izstāžu zāle “Arsenāls”, kas pagājušā gada nogalē tika atzīta par vidi degradējošu ēku, tādējādi tai būtiski paaugstinot nekustamā īpašuma nodokli (NĪN). Muzeja direktore Māra Lāce teic, ka vēl nav redzējusi NĪN jaunos aprēķinus, taču ir skaidrs, ka paaugstināto nodokli nāksies samaksāt no paša muzeja ieņēmumiem, jo valsts piešķirtajā gada budžetā tam līdzekļi nav paredzēti.
Direktore arī atzina, ka “Arsenāla” fasāde patiešām ir kritiskā stāvoklī, kuru vēl vairāk pasliktina fakts, ka ēkas pamatiem trūkst hidroizolācijas: “Manā skatījumā “Arsenāls” iet bojā acu priekšā.” Taču, lai veiktu ēkas kompleksu rekonstrukciju, nepieciešami miljoni.
Laila Lāce atgādina, ka sākotnēji programma “Mantojums – 2018” paredzēja visu kultūras infrastruktūras objektu atjaunošanu un, pēc būvdarbu veikšanas, pāreju uz nomas attiecībām ar VNĪ. Faktiski tas nav izdarīts: no 32 KM padotības iestādēm un 16 kapitālsabiedrībām, kas šobrīd izvietotas 115 ēkās, nomas līgumus ar VNĪ noslēgusi tikai aptuveni trešā daļa, tomēr pat tas ir maldinošs skaitlis, jo lielākoties līgumi attiecas uz relatīvi nelielām telpām, nevis iestāžu pamatēkām.
