Franks Gordons: Okupācijas lāsts 40
Pats jēdziens “Latvijas simtgade” acīmredzot laupa sirdsmieru publicistam Aleksejam Jevdokimovam, kurš portāla “Delfi” krievu versijā nācis klajā ar žultainu rakstu.
“Pieņemts uzskatīt, ka tagadējā Latvija ir tā pati republika, kas pasludināta 1918. gada 18. novembrī,” raksta Jevdokimovs. Viņaprāt, tā esot dīvaina spēle, par kuru “varētu pat pasmaidīt, (..) ja tās tiešās sekas nebūtu pilsoņtiesību atņemšana šīs zemes iedzīvotāju trešdaļai”. Viņš uzskata, ka “tā pati pirmā parlamentāra republika pastāvējusi vien 14 gadus – no 1920. gada līdz Ulmaņa apvērsumam 1934. gadā”. Turpmākos sešus gadus viņš neskaita! “Delfu” autors ņirdz: “Īsa un tāla vēsturiska epizode, kas saistīta ar Latvijas tagadni apmēram tāpat kā kaut kāda Zviedru Livonija.” Tālāk nav kur? Ir gan: “Sen vairs starp dzīvajiem nav neviena cilvēka, kurš redzējis šo Latviju apzinātā vecumā.” Esmu spiests atbildēt: pirms kara, būdams Franču liceja audzēknis, es, “ulmaņlaika bērns”, lasīju ne tikai Jesena “Mazās jaunības tekas”, bet arī Benjamiņa avīzi “Jaunākas Ziņas” un biju “lietas kursā”. Mūsu mājā viesojās kāds žīdu bēglis no Hitlera okupētas Austrijas, kam “tas pats Ulmanis” bija devis patvērumu, bet “padomju vara” viņu kā “aizdomīgu ārzemnieku” deportēja uz Sibīriju. Un vēl: 1981. gadā Gunārs Meierovics Vašingtonā man ar lepnumu parādīja ASV Valsts departamenta vestibilā Baltijas valstu karogus: ASV nekad nebija atzinušas šo valstu nelikumīgo, bruņoto okupāciju. Pēckara okupētajā Latvijā nodzīvoju 27 gadus – no vēlīnā staļinisma līdz agrīnam brežņevismam, un man visapkārt ļaužu prātos atmiņas par pirmskara Latviju bija dzīvas. Ja tās atmiņas būtu izgaisušas, nebūtu Trešās atmodas. Jevdokimovs ir nelokāms: “Lai ar cik ieslodzījuma gadiem mums nedraudētu par okupācijas noliegšanu (..) mēs visi esam no turienes – no Padomju Latvijas, no Padomju Savienības.” Viņš prāto: “Mūsdienu Latvija tāpēc tik izmisīgi noliedz savu padomju izcelsmi, tik stipri nīst savu padomju senci, ka tā ir miesa no viņa miesas.” Jā, daudzas nebūšanas mūsdienu Latvijā rodas no tā, ka nozīmīgu, bet ne pārāk svētīgu ietekmi saglabā tie, kas pēdējos okupācijas gados bija padomju “nomenklatūrā”, – kaut vai Ventspils mērs. Tas ir okupācijas pusgadsimta mantojums. Un tas “iedzīvotāju trešdaļai atņēma pilsoņtiesības”, arī ir padomju mantojums. Kas tad pusgadsimta garumā applūdināja Latviju ar “brālīgajiem” migrantiem, kuri daudzos gadījumos atsakās integrēties, – tas ir padomju mantojums, tas ir okupācijas lāsts.
