“Esmu palicis dzīvs un varu liecināt par notikušo.” Saruna ar Ukrainas patriotiem 0
“Sešos vakarā čekas ēkas pagalmā parasti tika rīkotas publiskas nošaušanas – ar aprēķinu, ka pārējiem ieslodzītajiem šī eksekūcija ir redzama. Es esmu starp laimīgajiem, man paveicās, esmu palicis dzīvs un varu liecināt par notikušo,” šie ukraiņu priestera tēva Dionīsija sacītie vārdi nav par padomju laiku pirms septiņdesmit gadiem, bet gan nesenu pagātni – par notikumiem Ukrainā 2014. gadā.
Naids un ļaunums gaida izdevīgu brīdi, lai atkal atdzimtu, – par to es vēlreiz pārliecinājos Ukrainā, Družkivkā, kur viesojos pagājušā gada rudenī.
Pilsētiņa
Družkivka ir neievērojama Doņeckas apgabala pilsētiņa. Patiesībā Ukrainā tādu ir simtiem – paputējušas rūpnīcas, vienmuļā padomju laiku apbūve, pelēki kioski, izdrupušas ielas. Tāpēc notikumi, kas šeit risinājās 2014. gada vasarā, jo uzskatāmāk parāda okupācijas un terora ikdienību. Sāksim ar to, ka arī Družkivkai ir sava “stūra māja”. Izskatā pavisam parasta divstāvu mūra celtne, tomēr ar simtgadīgu vēsturi un īpašiem mērķiem veidotiem pagrabiem.
Būvēta policijas vajadzībām pašā 20. gadsimta sākumā, tātad jau cara laikos.
Padomju gados tajā iekārtojās čeka, vācu okupācijas laikā – gestapo, pēc kara – atkal čeka. 90. gados šī vieta tika pamesta – līdz brīdim, kad par to atcerējās Jaunkrievijas režīma iedibinātāji.
Tad ēkā sāka saimniekot Doņeckas tā sauktās Tautas republikas Valsts drošības ministrija. Vietējie to gan esot dēvējuši īsā vārdā – “pagrabi”. Atdzima kameras, atdzīvojās pratināšanas un spīdzināšanas telpas.
Kramatorskas aglomerāciju, kur atrodas Družkivka, separātisti ieņēma 2014. gada 3. aprīlī un iekļāva Doņeckas tā sauktajā Tautas republikā. Jau pirmajās jaunā režīma valdīšanas dienās sākās “tīrīšanas”, atbrīvošanās no “nevēlamiem elementiem”. Pirmie upuri bijuši narkomāni, prostitūtas, alkoholiķi, bezpajumtnieki – cilvēki, kuri uzkrītoši dūrās acīs. Tad kārta pienāca Ukrainas patriotiem, “svešām” baznīcām (piemēram, baptistiem, adventistiem, katoļiem), patiesībā visiem, kuri atšķīrās no vidusmēra. Tika dibināti īpaši “tautas tribunāli” jeb “troikas”, atjaunots nāves sods.
Vardarbība, marodierisms un laupīšanas kļuva par ikdienu.
“Ideoloģiski neuzticami” cilvēki tika padzīti no mājām, iedzīve izzagta un izvazāta, viņu vietā ievācās separātistu ģimenes. Vēsture atkārtojās – kā liecina cilvēku atmiņas, kaut kas līdzīgs notika arī pie mums Latvijā gan pēc četrdesmito gadu izsūtīšanām, gan ebreju iznīcināšanas laikā.
Par zvērīgākajiem jaunās kārtības iedibinātājiem Družkivkā kļuva ne jau pārliecināti Jaunkrievijas ideologi, bet gan deklasēti elementi no pašu vidus: no darba atlaisti slaisti, cilvēki ar kriminālu pagātni. Staļina laiku “tīrīšanu” pieredze gan liecina, ka agrāk vai vēlāk viņi paši būtu nonākuši savas iedibinātās elles dzirnavās.
Okupācija ilga trīs mēnešus.
Pēc sīvām kaujām Ukrainas valstij lojālajiem spēkiem 2014. gada 5. jūlijā izdevās atbrīvot daļu Donbasa teritorijas, tostarp arī Družkivku. Atklātībā parādījās ziņas par noziegumiem, slepkavībām, bez vēsts pazudušiem cilvēkiem. Neiztika pat bez melnā humora.
Izrādās, “stūra mājas” saimnieki bija paspējuši tajā iekārtot “Ļeņina istabu”, kaut ko līdzīgu “sarkanajam stūrītim” ar proletariāta vadoņa ģīmetnēm, kopotajiem rakstiem, lozungiem, citātiem pie sienām utt. Dīvainākais šajā lietā ir tas, ka šie censoņi visdrīzāk savā mūžā nekad nebija studējuši Ļeņinu!
Družkivkā man bija iespēja sastapties ar diviem cilvēkiem, Ukrainas patriotiem, Anatoliju Vodolazski un priesteri Dionīsiju, kuri uz savas ādas piedzīvojuši nevis audzinošas pārrunas Ļeņina istabā, bet pavisam reālu vardarbību un pazemojumus. Divi stāsti, viens liktenis – apcietināšana un necerēta izglābšanās.
Cilvēks ar karogu
Družkivkas pensionārs Anatolijs Vodolazskis šodien tiek cildināts kā cilvēks, kurš okupācijas laikā izglābis pilsētas godu. Viņam piešķirts ordenis un Ukrainas varoņa goda nosaukums. Anatolijs ir biežs viesis vietējās skolās. Dažkārt viņš aicina sev līdzi arī šeit dienošos karavīrus, lai vietējie bērni redzētu, ka ukraiņi no Kijevas, Ļvivas vai Užgorodas tādi paši cilvēki vien ir. Tiesa, ne visu skolu direktori priecājoties par viņa ierašanos…
Bet pirms piecarpus gadiem, 2014. gada 22. maija rītā, Anatolijs uzvilka pašu baltāko kreklu, sameklēja garāžā visgarākās makšķeres kātu, no drēbju skapja izcēla dzelteni zilo Ukrainas karogu, iesēdās mikroautobusā un devās uz pilsētas centru. Aizgājis līdz Ļeņina piemineklim, viņš piestiprināja pie makšķeres karogu un lepni pacēla to gaisā. Nākamās desmit minūtes viņam nācās piedzīvot lamas un lāstus, uz viņu spļāva un bakstīja sejā ar pirkstu. Vēl pēc brīža Anatoliju aizturēja separātistu kaujinieki.
Kāpēc jūs tā darījāt? Vai tā nebija cīņa ar vējdzirnavām?
A. Vodolazskis: Es vienkārši nevarēju rīkoties citādi. Kādam taču tas bija jāizdara.
Kas notika tālāk?
Norāva Ukrainas karogu, uzmauca man galvā melnu maisu, iestūma automašīnā un sāka vest Kramatorskas pilsētas virzienā. Saprotams, pa ceļam piekāva. “Nu ko, uz Eiropu sagribējies?” – tas bija viens no dīvainākajiem man adresētajiem pārmetumiem. Sākās runas par to, ka nevajagot nekur tālu braukt, ka tepat mežā zināmā vietā jau guļot kāds līķis.
Tomēr šis ierosinājums neguva atsaucību. Ne jau aiz žēlastības, bet tāpēc, ka manu aizturēšanu esot ierakstījušas novērošanas kameras. Kas zin, kā rokās vēlāk varot nonākt ieraksti! Varbūt pat uzpeldēt internetā!
Tātad jūsu nolaupītāji nejutās pilnīgi droši?
Jā un nē. Jāatzīst, ka pilsētā pa daļai bija bezvaras situācija. Formāli pastāvēja Ukrainas policija, bet tai blakus netraucētas nekaunīgi ālējās kaujinieku bandas. Par savu rīcību es iepriekš biju brīdinājis varas iestādes un vietējo avīzi. Taču aizturēšanas brīdī blakus esošie policisti notiekošajā neiejaucās, vien nekaunīgi smīnēja. Kramatorskā mani aizveda uz bijušo izpildkomitejas ēku, kur atradās separātistu štābs.
Ēkas pagrabā bija izveidotas improvizētas cietuma kameras, kur mani ieslodzīja kopā ar narkomāniem un alkoholiķiem.
Atņemto karogu nometa pie kameras sliekšņa, apsargi uz tā tīrīja kājas un čurāja. Starp uzraugiem bija daudz čečenu. Vakarā pārējos ieslodzītos kaut kur aizveda un es kamerā paliku viens. Sekoja kārtējā piekaušana, kuras laikā man izsita gandrīz visus zobus. Nākamajā dienā nosūtīja darbos, nācās stiept smilšu maisus.
Es nebūtu izpildījis uzlikto normu, ja kāda pilnīgi nepazīstama sieviete, redzot manu nespēku, nebūtu steigusies palīgā. Pēc dažām dienām pēkšņi atbrīvoja, vienkārši palaida mājās. Cik zinu, tad mani izglāba atņemtais telefons. Viņi bija sākuši rakņāties kontaktos un uzgājuši manu labu paziņu, pazīstamu prokuroru un tiesnešu, telefona numurus. Vēl viens pierādījums, ka šie ārēji tik lielie varoņi patiesībā iekšēji bija gļēvi un neizlēmīgi.
“Es nespēju piedot”
Tēvs Dionīsijs (35 gadi) ir Ukrainas Pareizticīgās baznīcas Družkivkas Debesbraukšanas baznīcas priesteris, reizē arī pilsētā izvietotās Ukrainas Nacionālās gvardes kapelāns. Melnais apģērbs liecina par viņa piederību mūku kārtai.
Kā jūs nonācāt Donbasā?
Tēvs Dionīsijs: Neesmu šejienietis, mana dzimtene ir Poltava. Družkivkā ierados 2013. gadā, lai kalpotu vietējā Kijevas patriarhāta pareizticīgās baznīcas draudzē. Šī baznīca jau tolaik bija atdalījusies no Maskavas patriarhāta Krievu pareizticīgās baznīcas, tāpēc cilvēki manā draudzē bija Ukrainas patrioti. Maidana laikā daži pat brauca uz Kijevu, lai piedalītos protestos. Saprotams, viņi negatīvi izturējās pret okupācijas režīmu, kaut aktīvi pret to necīnījās.
Un tad kādā 2014. gada jūnija vakarā pie manas mājas loga atskanēja klauvējiens.
Domāju, kāds ieradies aprunāties par kristībām vai bērēm. Izeju no mājas un redzu, ka mani gaida trīs bruņoti cilvēki sejas maskās. Neko nepaskaidrojot, viņi iegrūda mani automašīnā. Kad lūdzu atļaut aizslēgt māju, saņēmu atbildi – neuztraucies, tā tev vairs nebūs vajadzīga. Automašīna uzņēma ceļu “pagrabu” virzienā, un es sapratu, ka atpakaļceļa vairs nebūs.
Mani ieslodzīja kamerā, kur cilvēku skaits desmit reizes pārsniedza normu, visi reizē pat nevarēja apgulties. Un nebija jau arī uz kā – neviena matrača vai segas. Vasara, milzīgs karstums, cilvēki ģībst, valda briesmīga smirdoņa. Ēdiens – kamerā iesviesta paka ar ātri pagatavojamo makaronu paciņām, kurus šķīdinājām aukstā ūdenī. “Mazās darīšanas” kārtojām pudelēs, par “lielajām” nemaz negribu runāt…
Periodiski tiku saukts uz pratināšanu, ko pavadīja piekaušana. No manis mēģināja “izsist” atzīšanos, ka esmu iesūtīts Donbasā ar īpašu mērķi – musināt vietējos iedzīvotājus.
Pratinātāji parasti bija tērpušies sejas maskās, moku istabā uz grīdas vienmēr bija redzama asins peļķe. Domāju, viņi to atstāja speciāli, lai mūs iebiedētu. Sešos vakarā čekas ēkas pagalmā parasti tika rīkotas publiskas nošaušanas – ar aprēķinu, ka pārējiem ieslodzītajiem šī eksekūcija ir redzama. Es esmu starp laimīgajiem, man paveicās, esmu palicis dzīvs un varu liecināt par notikušo.
Pēc trīs dienām mani aizveda uz pratināšanas istabu un negaidīti paziņoja – viņi esot noskaidrojuši, ka es “pagrabos” esot nonācis nejauši. Tāpēc tiekot atbrīvots, bet ar vienu nosacījumu – ka nekavējoties atstāšot Družkivku un šeit nekad vairs neatgriezīšoties. Ja mani vēlreiz ieraudzīšot pilsētā, nošaušot bez kavēšanās. Lika parakstīt īpašu solījumu, ko es arī izdarīju.
Tomēr separātistu padomam nepaklausīju, paslēpos pie draugiem viņu privātmājā pilsētas nomalē, kur kā pagrīdnieks sagaidīju Družkivkas atbrīvošanu.
Kādi ir jūsu armijas kapelāna pienākumi?
Visgrūtākais ir paziņot ģimenei par karavīra nāvi. Aizvest uz mājām “kravu 200”, kā šeit dēvē armijas zārku. Skatīties acīs vecākiem, sievai, bērniem. Un tikpat žēl to puišu, kas krituši otrā pusē. Jo arī par viņiem raud mātes.
Nelaimīgi cilvēki, kas kļuvuši par pašreizējās Krievijas politikas ķīlniekiem.
Vienlaikus es labi apzinos, ka frontes otrā pusē stāv ienaidnieks, un tieši tā arī saku mūsu karavīriem. Ka viņu pienākums ir aizstāvēt Ukrainas zemi, tautu, savu ģimeni. Ja vajag, arī ar ieročiem rokās.
Kristietība aicina piedot. Vai jūs varat piedot saviem pāri darītājiem?
Manī cīnās priesteris un parasts cilvēks. Kā priesteris es saprotu notiekošo un cenšos piedot. Bet kā cilvēks diemžēl es to nespēju. Ceru, ka Dievs man piedos šo vājumu. Turklāt kā es varu piedot tiem, kuri šo piedošanu nemaz nav lūguši?
