Dace Terzena: Okupācijas dzelžainajā tīmeklī tautas gars nav ne nobeigts, ne nozombēts 0
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Laikam esmu viena no tiem, kas ļoti gaida režisores Ilzes Burkovskas-Jakobsenas animācijas filmu “Mans mīļākais karš”. Jo pieaugt nācies tajā laikā, par kuru runa ir filmā.
Ne reizi vien ar jaunākas paaudzes cilvēkiem nācies iesaistīties sarunās un diskusijās par padomju okupācijas laiku. Tas bijis ļoti vērtīgi, lai ar pavisam citu šodienas informācijas un zināšanu kontekstu pati sev atbildētu, kāda tad bija bērnu un pusaudžu dzīve padomijā.
Sešdesmito, septiņdesmito un astoņdesmito gadu sākumā sistēma jau atslāba un izļurkājās, tāpēc masveida represijas vai asinsdarbus mana paaudze, paldies Dievam, vairs nepieredzēja.
Tāpat kā jebkurā citā pasaules punktā, arī aiz dzelzs priekškara jaunība bija jaunība, un apstākļos, kuros bijām piedzimuši, dzīvojām ne jau ar pelēkām sejām un nokārtiem deguniem, bet dzīvespriecīgi, brīžam dulli un kaislīgi.
Taču, kā tas, šodien savu atmiņu “filmu” atpakaļ patinot, top skaidri redzams, ļoti stingra varas tīmekļa ierobežoti: sistēma tikai ārēji bija atslābusi.
Tikko pārāk pietuvojies aizlieguma zīmēm, dabūji pa nagiem.
Savā pusaudža muļķībā skolas sacerējumā uzrakstīji, ka biji uz lidostu pavadīt ārzemju radus, un redzēji, kā tēvs pardzīvo, vai un kad atkal redzēs savu māsu, – uzreiz pie mācību pārzines skaidroties. Un labi, ka tikai tā.
Klasesbiedrene uzvilkusi džemperi ar ieadītu kļavas lapu – atkal jāskaidrojas pārzinei, kas tā par svešu “simboļiku”!?
Gribi apciemot vēstuļu draudzeni, turklāt ideoloģiski taisnu kā lineāls!, toreizējā Vācijas Demokrātiskajā Republikā – jāiet kaut kādai partijas veterānu komisijai gandrīz vai taisnoties, kāpēc to vēlies darīt.
Lai beigās saņemtu atbildi – nē, nekur tevi nelaidīs, jo tas ir “ņeceļesoobrazno” (nav lietderīgi – tulk. no krievu val.).
Un vēl tās pastāvīgās pusčukstus runas, ka mūsu skola ir zem īpaša palielināmā stikla, jo atrodas tieši blakus partijas centrālkomitejas ēkai. To droši vien tikai direktore Vilka zināja, ko viņai reizēm maksāja šī “ģeogrāfija”.
Bet jaunībā cilvēks ir dabiski priecīgs un kāri tver visu labo, skaisto un saviļņojošo.
Jā, vairums no mums mita komunālo vai blokmāju dzīvokļu šaurībā un saspiestībā, pastāvīgi uzņēmām komunistisko pātaru devu un piedalījāmies uzspiestajos rituālos, bet vienlaikus izaugām ar brīnišķīgām filmām, teātra izrādēm, mākslas izstādēm, kuras bieži radās par spīti sistēmai un iespaidoja mūs uz visu turpmāko dzīvi, tā atkal un atkal apliecinot, ka tautas gars nav ne nobeigts, ne nozombēts.
No šodienas skatpunkta ir svarīgi redzēt visu tā laikmeta sarežģīto kopainu, neiedzīt sausā shēmā.
Tāpēc lieliski, ka turpina tapt filmas, grāmatas un citas liecības, kas preparē padomju laiku, lai mēs panorāmiski un dziļi ieraudzītu, kam patiesībā esam cauri gājuši. Un kāda ir šodienas vērtība.
Esam priecīgi paziņot, ka ikgadējā Latvijas drukāto mediju izdevēju apbalvošanas sarīkojumā “Preses dienas”, ko rīko preses tirdzniecības un izplatīšanas uzņēmumi “Narvesen” un “Preses serviss”, “Narvesen” balvu nominācijā “Visvairāk pārdotais MĀJAI un DĀRZAM izdevums” saņēmis AS “Latvijas Mediji” žurnāls “Mājas Viesis”.
Paldies, mīļie lasītāji, par uzticību un žurnāla komandai par radošo sparu!
