Okupācija bez seksa 0
Saki man, kas tevi slavē… Rīgas krievvalodīgās avīzes “Čas” redakcija, ievietojot no latviešu valodas pārtulkoto Daiņa Lemešonoka rakstu “Kāpēc mēs mīlam okupāciju”, gandarīti konstatē, ka, izrādās, “latviešu vidū ir inteliģenti cilvēki”. Atklājums! Vēlāk šo pašu rakstu publicējusi arī avīze “Vesti”.
Ko tad Dainis Lemešonoks 2. jūlijā rakstīja “Delfi” portālā? Viņaprāt, “mēs”, t. i., latvieši, mīlam okupāciju, jo “uzskatām to par ideālu indulgenci, kas pilnībā attaisno visas mūsu nācijas (!) kļūdas, muļķības un nelietības”. Tā kā Dainis Lemešonoks savā rakstā plaši prāto par seksu, vai šādā viņa spriedumā nav jaušams sadomazohisms?
Lemešonoks uzsver, ka “okupācija ir citas valsts sagrābšana ar bruņotu spēku un savas pārvaldības ieviešana tajā”, atsaucoties uz 1907. gada Hāgas konvenciju. Viņaprāt, tas, kas notika Latvijā, sākot ar 1940. gada 17. jūniju un beidzot ar tā paša gada 5. augustu, neesot bijusi okupācija.
Bet, lūk, te man rokā laikraksta “Jaunākās Ziņas” 1940. gada 17. jūnija numurs. Zem virsraksta “Valsts prezidents pieņēmis valdības demisiju” publicēts padomju ultimāta oficiālais teksts. Lasām: PSRS valdība prasa “nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt padomju–latviešu savstarpējās palīdzības pakta godīgu izvešanu dzīvē” (runa ir par t. s. bāzu līgumu, ko Maskava 1939. gada rudenī uzspieda Latvijai, ārlietu ministram Munteram – pārnestā nozīmē, protams –, pieliekot revolveri pie deniņiem, draudot ar karu). PSRS valdība prasa “bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā, lai to novietotu Latvijas svarīgākajos centros”. Un, ziņots avīzē, “vēl vakar sūtnis Kociņš nodevis atbildi, kurā paziņota Latvijas valdības piekrišana padomju valdības noteikumiem”. Un “pirmās padomju karaspēka daļas 17. jūnija agrā rītā pārnāca Latvijas robežu”.
Tā bija okupācija. Viss, kas tam sekoja – vēlēšanu cirks ar vienīgo sarakstu (alternatīvo sarakstu izbrāķēja un tā sastādītājus represēja), “pē-es-erras” proklamēšana un 5. augusta komēdija – tas, ko Lemešonoks dēvē par “inkorporāciju”, – tas viss nebūtu noticis, ja 17. jūnijā sarkanzvaigžņotie tanki nebūtu dārdot un žvadzot izvietojušies Rīgas stacijas laukumā un ne tikai tur.
Lemešonoks zobojas par “mūsu apsēstību ar okupāciju”, bet pats viņš ir apsēsts ar seksu. Viņš raksta: “Nereti, kaut fakti un liecības liecina par pretējo, seksuālās varmācības upuris turpina spītīgi uzstāt, ka izvarotājs uzbrucis pēkšņi, lietojis bruņotu spēku, nedodot ne mazāko iespēju pretoties”, taču “patiesībā upuris sākumā azartiski koķetēja ar varmāku un ļāvis izmaksāt sev kādu kokteili”.
Iznāk, ka Latvija tīksmīgi ļāvās izvarotājam. Nē, Daini Lemešonok, okupācija notika bez kāda seksa: padomju tankiem dārdot, Višinska režijā tika nospēlēts traģifarss trijos cēlienos. Viss taču tik skaidrs!
Un kāpēc Dainim Lemešonokam bija vajadzīgs stāsts par Ksenijas Sobčakas vectēvu, kurš bija kādas okupētās Vācijas pilsētiņas kara komandants, “pie kura gājušas padomju karavīru piesmietās vai piegulētās vācu sievietes, lai saņemtu atļauju veikt abortu”. Pliekanas jēlības – tas nudien nav arguments, lai šaustītu “mūsu (latviešu!) nācijas kļūdas, muļķības un nelietības”. Fui…
