* 0
Oktobrī ir dzejas laiks. Lai gan septembris ir dzejas dienu mēnesis, man dzejas laiks turpinās. Mana pirmā dzejkrājuma nosaukums ir visai rudenīgs – Kailsals. Rudenīgas noskaņas rodamas arī otrajā – Iekšpagalmā. 23. lappusē pamanu arī oktobra vārdu. Sūtu šo lappusi un vēl 55. Laipni lūgti manās dzejas grāmatās!
***
Sieviete nebija jauna, sieviete bija pusmūžam pāri, viņa nebūtu braukusi, bet vīrietis viņu aicināja tik daudzkārt, ja viņš būtu uzstājis, sieviete būtu iecirtusies un nē, bet tagad padevās, ko tur?
Peļķes reizumis šļakstēja līdz mašīnas jumtam kā jau oktobrī pārpilnās ielās, tikai Dzirnavu iela rādījās klusāka, tomēr jau vienvirziena, sieviete bija braukusi šurp simt divdesmit kilometru pēc darba dienas, rīt atkal darba diena, viņa nopūtās sevī.
Vīrieša māte izskatījās karaliska klubkrēslā ar vakarblāzmu sejā pie loga. Ja viņa būtu glezna vai gravīra, sieviete to nosauktu – Kad viss ir pazaudēts.
Pēdējās nedēļas vīrietis dzīvoja pie mātes, jo viņa vairs nestaigāja, vīrietis bija viņas tikpat kā vienīgais dēls, otrs brālis kādreiz jau piezvanīja.
Sieviete mātei bija atnesusi baltu krizantēmu klēpi, bet nebija pārliecināta, ka māte to redz.
Sieviete vīrieša māti satika pirmo reizi.
Atnāc pie manis, māte teica, un sieviete atsēdās viņai blakus.
Māte ielika roku sievietes matos un glaudīja tos, vīrietis neizturēja, vīrietis pats ielika otru mātes roku savos matos.
Māte elpoja tik nejūtami, ka sieviete baidījās, vai tikai elpa nepārtrūks tieši šai brīdī.
Tā ir labi, teica māte bez balss.
Sievietes vīrs, vakariņas nesagaidījis, bija izcepis gaļu, es tev bļodiņā atstāju, cienājies.
Paglaudi manus matus mazliet, sieviete palūdza aizmiegot.
***
Sieviete nebija jauna, sieviete bija pusmūžam pāri, sieviete bija pirmo reizi pie bērna atstāta viena, vecāki darbos.
Sieviete jutās nedroša, bērns ir tik mazs.
Sieviete uzreiz ņēma bērnu rokās, un tā visu dienu.
Bērns pētīja sievietes seju, bāza pirkstiņus acīs, pirkstiņi manējie, strupie, sieviete sprieda.
Pirms gadiem trīsdesmit tā darīja viņas dēls, bērna tēvs, re, kā pazuda trīsdesmit gadi un rokās – viņas pirmdzimtais, sievietei iesmeldzās krūtis, it kā tur rodoties pienam, tā mēdzot būt.
Sieviete ar bērnu iegūlās dārza šūpuļtīklā kā šūpulī abi divi, noguldīja bērnu uz vēdera sev virsū, glaudīja muguriņu, sargājot bērna miegu, viņa, miegasardze, i nepakustēja.
Kas pie mums te apmeties? – upene čaukst ozolam.
Vai atminies, Daina, kā tu, septiņgadīgs skuķis, mani te iedēstīji? – šalko ķirsis.
Piektā Radziņu paaudze manā paēnā, – maijroze sarēķina.
Izzāģē sauso zaru! – ābele piekodina, ārdurvis pievērdama.
Autore: Daina Sirmā, dzejniece
