Oktobra sajūtas: it kā zemes spēks, zemes sulas tieši līst kaulos stiprinot, norūdot 0
Oktobrī ejam dziļāk un dziļāk rudenī. Rudentiņā, kurš bagāts vīrs. Ēdam vēl tieši no dobes. Bietes, burkāni, sīpoli, ķiploki, kāposti, kabači, ķirbji, cūku pupas – pat vārdi skan kā no tāltālas senatnes.Sajūtas, it kā zemes spēks, zemes sulas tieši līst kaulos stiprinot, norūdot. Un āboli, bumbieri, plūmes, vasarvējos izšūpojušies, iesauļojušies, kad iekožu, reizumis nevar nemaz sulas norīt, notek gar zodu. Oktobris – ražas laiks, ražens, raženais. Arī ziemāji saņēmušies spilgti zaļā zelmenī. Tie, kuri bez sasaluma neizaugs, nenesīs graudus.
*
Mēs še, Latvijā, šķiet, esam vēl cik necik dabas bērni. Mājojam ar viņu vienā elpā. Mūs caurstaigā gadalaiki. Pavasaris liek gavilēt līdzi putnu balsīm, vasara piegāž pilnu ar karsto versmi, rudens dzen nostalģijā, ziema saldē zemajā temperatūrā ne tikai fiziski vien. Šo skaudri sapratu, kad tūrisma ceļojumā nonācu miljonu pilsētās Pekinā un Šanhajā, kur četru stāvu viadukti tikai ar brauktuvēm, bez ietvēm un vēl virs galvas vilciens uz vienas sliedes ar ātrumu 430 km/h, un apakšzemē metro. Kad lielveikalam ir septiņi stāvi virszemē un vēl nezin cik pazemē. Latviskā dzīvesziņā/neziņā es tur pajautāju sev, kur palikusi Zemes māte, kā gan viņai te klājas.
*
Oktobrī man jādomā – kam pieder zemeslode? Eiropā ienāk bēgļu simttūkstoši. Eiropieši saplēšas savās attieksmēs, runās un pretrunās. Lielā tautu staigāšana. Cik skaisti, pat eiforiski mēs iestaigājām Eiropā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas! Šeit viss tik tuvs, tik saprotams – gan Igo, gan Dalī, gan Monē, gan Bahs un Bēthovens, šeit esam mājās. Arī saimnieciski mācoties, arī kopā tur klūpot un krītot, un visādi. Bet kā būs ar arābu civilizāciju, ar svešajiem, citādajiem?
Kam pieder zemeslode? Kartes mēs pārzīmējam ik pa laiciņam, pārbīdām robežas. Parasti ar asinīm. Kas tas ir – valsts robeža? Putnam, meža zvēram, zivij tādu nav. Bet Rainis mums ir iemācījis: zeme – tā ir valsts. Kas būs ar Latviju? Ar mūsu Dievzemīti?
*
Oktobrī es esmu svētceļniece. Tāpat kā septembrī, augustā un pārējos 11 mēnešos kā brāļos. Dažas vietas Latvijā es apciemoju daudz un daudzdaudz reižu, un nekad neapnīk. Allaž kāds slepens vilinātājs aizsauc turp. Es tās dēvēju par savām svētvietām, kur nokļūt un atdzerties.
Piever nu acis un ieglezno sevī man līdzi – Gaiziņš un Mākoņkalns zelta rudenī, Daugavas loki un Sietiņiezis, Miķeļbāka un Skaistkalnes klosteris, Drusku pilskalns un Dieva auss pie Staburaga, Māte Latvija – Tēvzemei un Brīvībai.
*
Oktobrī ir Dainas. Sveiciens 36,6 °C teritorijas vārdamāsām vārdiņdienā! Saites ar tautasdziesmu ir sietas jo cieši. Tēvs, māmuliņa šūpulī ielikuši. Vēlējuši dainot, skandēt, līdzradīt. Redzēt, kā latvju Dieviņš pārstaigā laukus lina kreklā ar zaļām pastalām kājās, kā Māra pārrauga piena straumes, kā Laima, Dēkla, Kārta likteni nolemj un Pērkontēvs runā bargi par grēkiem. Bet Dikļu evaņģēliski luteriskajā baznīcā man blakus nemanāmi nosēžas trīs četru iepriekšaudžu senču gari, kas tur kristīti, iesvētīti, laulāti un lūguši par bērniem, bērnubērniem.
Šīs lūgšanas es sadzirdu baznīcas klusumā un korāļu melodijās un turpinu pēc savas saprašanas. Pēc dievvārdiem es eju apkopt kapus. Rudenī jānovāc kritušās lapas, nāks veļu laiks, svecīšu vakari, kad vakarēsim jau vēl ciešākā tuvumā.
