Monika Zīle: Oktobris. Mans mīļotais. Ko tajā mācīties 0
36,6°C viešņa MONIKA ZĪLE,rakstniece un publiciste
Deviņdesmito gadu vidū, kad drukāto izdevumu žurnālisti vēl bāzējās Preses namā, tur ieklīdusī dīvainā meitene apgalvoja, ka redzot cilvēku iepriekšējās dzīves. Manējās aizsākumu viņa saskatīja vīrieša veidolā Austrumāfrikā. Šo vīziju prātīgi aplūkojot, jāteic: tas pilnīgi varētu būt – dažādās situācijās bieži sliecos atbalstīt stipro dzimumu, bet karstā laika nemīlēšana droši vien sakņojas savulaik tuksnesī pavadītajā periodā…
Tā gluži nav, ka vēlētos pavisam izsvītrot vasaru no kalendāra, taču vienā brīdī man saules kļūst daudz par daudz un sāku ilgoties pēc garākiem mijkrēšļiem un vēlākiem rītiem. Tādā ziņā jauks ir septembris, kad vasara palaikam atgriežas kā citu juteklisku pieredzi ārpuslaulības dēkā apguvusi sieviete, krāšņa un vieglas grēku nožēlas aizplīvurota. Es piedodu viņai svelmes dienas, pēkšņos negaisus ar zibeņiem un krusas bārstīšanu, un šķiramies labā saskaņā līdz citam gadam. Bet atvadoties es jau nepacietīgi lūkojos uz to pusi, no kuras jānāk oktobrim.
Tas līdz šim ne sekundi nav nokavējis. Ierodas precīzi, darbīgs un garastāvokļa svārstībās neaprēķināms.
Par veļu, zemliku un senslāvu kalendārā par dubļaini dēvēts, oktobris pirmām kārtām ir liels mākslinieks, kas nekad nav īsti apmierināts ar paša iekārtoto dabas ekspozīciju – jauc un maina toņus ainavām, dienām ģērbj kokus purpura drānās, lai vienā naktī aukainu jūtu uzplūdā tās saplosītu. Kā var gaidīt un ilgoties pēc tādas nepastāvības? – lūk, jautājums. Bet tas, zināt, būs līdzīgs mēģinājumam izdibināt, par ko mēs kādu cilvēku mīlam. Par ko nemīlam – bez problēmām! Uzskaitot abas saujas pilnas. Taču mīlestības paskaidrošana atduras neloģiskā strupceļā: mīl tāpēc, ka… mīl. Tiklīdz mīlestību iespējams lietišķi pamatot, nokļūstam aprēķina teritorijā.
Tiesa, ebreju paruna saka: uz aprēķina pamatiem dibināta laulība ir laimīga, ja skaitļots pareizi. Iespējams, šajā gudrībā der ieklausīties vērīgāk, bet jūtu maldugunīm ir tik ellišķīgs spēks, ka skrienam liesmās arī tad, ja paredzams nežēlīgs epilogs. Viens no dzīves paradoksiem ir tāds, ka, mūža nogalē atmiņās izstaigājot jūtu mulsuma sāpju ceļus, tur birušās asaras ieraugām pārtapušas pērļu rotā ar neizsakāmu vērtību.
Manā romānā nav ugunīgu kaislību un traģisku pagriezienu. Mēs tiekamies kā labi pazīstami mīlētāji, kas ciena otra brīvību. Turklāt labi apzinos, ka manis izvirzītie aizliegumi, ierobežojumi un jebkādi noteikumi attiecībās ar šo partneri būtu vienkārši smieklīgi. Tāpēc rīkojos viltīgi: apbrīnoju katru viņa izpausmi – sakiet, kuram vīrietim tas nepatīk?… –, pretī dāsni saņemot noskaņu, kas veicina auglīgu domāšanu. Oktobrī tā plūst bez svaidīšanās, tīkami rāma kā pēc pavasara trakulībām un vasarā piedzīvotajām slāpēm pazīstamo gultni atradusi upe. Iespējams, šo sajūtu veicina gaiss. Tikai oktobrī katru ieelpu man gribas salīdzināt ar kokā nogatavojušos rudens šķirnes ābola sulīgo atspirdzinājumu. Šķiet, pat oktobra miglām ir spēcinājuma garša, bet aiz lietavu smīlājumu šķidrauta slēpjas mūsu mūžvecās alkas izdibināt dzīves jēgu. Tagad īstais brīdis atbultēt sprostu un ļaut tām apmesties uz piparmētru tējas krūzes maliņas. Smaržīgo garaiņu apreibinātas, citkārt satraucošās dziņas nomierinās un, par dzīves termiņa ierobežojumiem nešausminoties, ir gatavas piedalīties manas sūtības apcerē. Kopā cenšamies secināt, ka vismaz daļēji saprotu man pasaulē līdzi doto Dieva plānu.
