Sandra Vensko: Zināt tās zemes valodu valstī, kurā mitinies, ir pašsaprotami 9
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Savulaik lielākie svētki rudenī saistījās ar plandošiem karogiem un tribīnē stāvošiem vīriem platmalēs. Paklausīgi, gargarās rindās darbaļaudis virzījās pa pilsētu platākajām ielām, bērni vicināja karodziņus, jaunieši cilāja pret skatītājiem neļķu pušķus.
Krievu valodas triumfa laiks. Pirms 77 gadiem Rīgā ienākušo pēcteči ilgus gadus turpināja oktobra slavināšanu, jaunā paaudze šo spožo izrādi praktiski nekad nav piedzīvojusi.
Tikai sīka nianse, latviešu valodas nezināšana vai ignorēšana atgādina par ciešo turēšanos pie neļķu pušķa. Daudziem varētu būt pretarguments – kas tur slikts, runāt svešvalodā ir stilīgi. Pīksti valsts valodā un domā angliski, iekļaujies straumē, peldi un mirdzi kā piecstaru zvaigzne.
Valodu prasme, kas atver durvis uz Eiropu, nozīmē salīdzināt savu valsti ar citām, apgūt iemaņas, izglītību. Šķiet, viss kārtībā līdz brīdim, kad valsts valodai vairs nav vietas starp savējiem.
Otra galējība ir tikpat bīstama kā piesauktais ziedu pušķis ar informācijas antenu tajā. Kā izmērīt svešu kultūru ietekmi uz personu un kultūrvidi, kas ir tas, kas veido attieksmi pret valsts valodu? Ļoti īsi – motivācija un brīvība.
Zināt tās zemes valodu valstī, kurā mitinies, ir pašsaprotami.
Pēdējā laikā spoguļos redzamas sejas, kas neatspoguļo neko, ja nu vienīgi smīnu par vēlētāju izturību. Vēlēšanas kā izrāde, pakāpieni ved stāvu augstāk, pieliektas muguras notur nogurušo valsti, kukuragā jānotur kultūra.
Izrāde, kas izgaismo, aktieris, kuram grūti, visas lomas vienuviet kā piga. Milzīgs un resns, aptaukojies pirksts spraucas no cauras kabatas, kur it labi ievietojas visi, kuri valstij maksā nodokļus. Un nav svarīgi, kādā valodā sarunājas nodokļu maksātāji, būtiskākais ir apjēgt, cik daudz laika vēl būs jāpatērē, lai valsts valoda kļūtu par neatņemamu dzīves sastāvdaļu.
Ar vienu nosacījumu – uzlabot valsts tēlu, prasīt no politiķiem atbildīgu rīcību. Iztulkot likumus saprotami, nepieļaut valsts iedzīvotāju naidu pret savu zemi un cilvēkiem. Latvietis pret latvieti, pret citādi domājošo, valoda pakāpjas malā, valsts valoda pārtop par ieroci.
No malas raugoties, cilvēki sāk līdzināties niknām skudrām, valdība kā pūžņa spārdītāja. Laiks nes un parāda aizmirstās krāču vietas, Staburagu un nogrimušās svētvietas.
Valodas saputojas, kļūst gaisīgas, vieglas, pamazām nonākam pie sākumpunkta, mūsdienīgs cilvēks, ne jau kārkluvācietis, bet nepraša nepasacīs labdien! Tik vienkārši vis nav. Pūlis pazemina valodas nozīmīgumu, līdzīgi cilvēku pazemina lamuvārdi, apsaukāšanās, ņirdzīgs smīns, nodēvēšana par idiotiem.
Var bezgalīgi diskutēt par varas un sabiedrības savstarpējo komunikāciju, piedāvāt aizvien mūsdienīgākus risinājumus, lai vairums ļaužu justos laimīgi savā zemē. Droši un apmierināti, valsts valodā runāt, rakstīt, lasīt, domāt spējīgi. Aiz latviešu valodas vārtiem paslēpti atbraucēji no peļņas ārvalstīs, vairākās paaudzēs Latvijā dzīvojošās mazākumtautības. Daudziem no minētajiem Latvijā ir šī valsts valodas barjera.
Lielajos svētkos, soļojot ierindā ar sarkanajiem karogiem pār plecu, nekas īpašs nenotika, vienīgais, ko prasīja no sabiedrības, – lai ļaudis paklausīgi darītu, ko liek, smaidītu un vicinātu apsveikuma neļķes valdošajai varai. Soli pa solim iemācījāmies krievu valodu.
Oktobra rudenīgais vēsums aizved pie sen apziņā ieliktajiem pseidosvētkiem, kas nekad tā pa īstam nav izdzēsti, nav pazuduši no ļaužu atmiņas, bet iznirst ikreiz, kad tautas daļā briest neapmierinātība, sarkaniem ziediem pogcaurumā uzrodas runas vīri, aizpildītas ailītes jeb notiek manipulācija ar vēstures notikumiem.
Novecojušās vēstures grāmatās jeb PSRS laikā šos svētkus dēvēja par Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas svētkiem, viens no atribūtiem – parāde un militārs solis. Aiz šīs izrādīšanās klusa un pieticīga dzīve, vienāda maizes šķēle pusdienās.
Kultūras spēks ir tas, ko šobrīd likt priekšplānā visās jomās, visos virzienos, lai cilvēks nekļūtu par manipulējamu, ierobežotu un apsaukātu, apsmietu vai ievainojamu būtni.
Jaudīgs kultūras iznāciens pret glumām partiju spēlēm un karogu vicināšanu visos virzienos. Valsts svētki ir būtisks tautas saliedēšanas instruments, tikpat būtiski būt vai nebūt arī labai latviešu valodai uz ielas, sabiedriskajā transportā, saziņā un kultūras norisēs.
