Ojārs Vācietis. Nezināmais 5
“Es nāku šajā mežā viens pats mezglus siet – muļķi ir saraustījuši manu secību, es dzīvoju kapātas sliekas dzīvi.” Kad pirmo reizi lasīju šīs rindas, īsti nesapratu to jēgu. Līdz pēkšņi atskārtu: Ojārs Vācietis cenzūras neapēnotu laiku nebija piedzīvojis – no desmit kopoto rakstu sējumiem viņa dzīves laikā publicētā dzeja aizņem tikai trīs ar pusi. Pārējais – atvilktnei, malkas pagrabam, mūžībai. Kā vēlāk sarunā man teica Ludmila Azarova: pārrauti dzejas cikli, saraustīti, izmētāti dzejoļi – dzejniekam tā ir traģēdija. Dzejniekam svarīga ir kopaina, konteksts. Tas nav untums, tā ir iekšēja prasība.
Ojāru nedrukāja sešus gadus. 1960. gadā klajā nāca krājums “Krāces apiet nav laika”, bija tā sauktais Hruščova atkusnis. Dzejniekam šķita: ja patiesība ir uzvarējusi, tad uz mūžiem, ja meli ir atmaskoti, tad pavisam. Taču atkusnim sekoja krusa un salnas, stindzinošs laiks bez elpas. “Elpa” nāca klajā tikai 1966. gadā. Neņemos spriest, vai seši gadi cilvēka mūžā ir ilgs vai īss laiks. Dzejniekam ir cits laika rēķins. Varbūt tāpēc Ojāram vajadzēja savu tikko dzimušo dzeju nolasīt, uzreiz, kaut vai pa telefonu. Vēlāk arī es biju starp tiem, kam viņš lasīja savu dzeju. Viņš negaidīja ne atzinību, ne vērtējumu, tikai atvērtu sirdi.
Ojārs vienmēr ir izraisījis spēcīgas emocijas. Viņu vai nu dievina, vai ienīst. Arī pēc nāves. Pēdējais Ludmilu īpaši sāpināja, reizēm tracināja, brīžiem lika ieslīgt bezcerībā. Reiz es savācu “birkas”, kas Ojāram karinātas klāt: dekadents, pretpadomju dzejnieks, izdzimtenis (“kā mūsu sabiedrībā varēja rasties tādi izdzimteņi kā Jevtušenko un Vācietis” – kādā partijas sapulcē Lauksaimniecības ministrijā), preses nosodīts tips (Izglītības ministrijā), antikomunists, hunveibins, kontra, dzīves nomelnotājs, abstraktais humānists (tie visi tolaik bija lamuvārdi). Pēc nāves: kolaboracionists, ideoloģiskās šizofrēnijas veicinātājs, sirdsapziņas noplēšamais talons. Šķiet, šie ļaudis nav lasījuši ne “Vadoņa augšāmcelšanos”, ne 1968. gadā rakstīto Čehoslovākijas ciklu.
“Es sēžu pie sava dzejoļa gultas un baroju to ar soļanku no karotītes. Viņš ēd ar trim atlikušajām rindām. Pārējās divas ir norautas… Nevajadzēja? Nē, tomēr vajadzēja skriet ārā. Bija lietaina diena, un pie dzejoļu pieturas jau salasījies labs bariņš. Nebūtu gadījies tas tur pretimbraucējs. Pie pieturas daudzi jau salocīja lietussargus, daudzi nopurināja no mēteļa lieko ūdeni. Un tad pilnā ātrumā drāzās tas – piedzēries no sava amata un no vienas puses uz otru – no Ļeņina uz Staļinu zvalstīdamies.” Tā 1968. gadā rak- stīja Vācietis.
Ojārs neizlikās, nemeloja. Par manu taisnību tikai mana sirdsapziņa ir galvojusi, viņš teica. Un turpināja rakstīt. Jo tas bija viņa uzdevums un pienākums. Pret talantu, cilvēkiem, sevi pašu.
Lasu kādu man adresētu Ojāra vēstuli: “Izgāšgad, neraugoties uz nepārtrauktu un nepierakstītu dzīvesvietas maiņu, ir uzrakstītas 19 burtnīcas saistītā valodā. Svabadā tikpat kā nemaz. Šogad jau viena burtnīca ir.” Vēstule datēta ar 1979. gada 9. janvāri. Tātad deviņās dienās viena dzejas burtnīca. Ojārs rakstīja ātri. Un arī dzīvoja ātri. Svarīgi bija pagūt pierakstīt. Visu, ko redzēja. Un paredzēja. Pat tad, ja zināja, ka to nedrukās. Tā krājās nepublicētu dzejoļu kaudzes. Esmu vajadzīgs tikai sev un savam idiotismam, viņš teica.
Tāpēc Ludmilai bija svarīgi izveidot Ojāra dzejas izlasi, kurā dzejoļi beidzot tiktu publicēti to sarakstīšanas secībā, atjaunojot nepārtrauktību, pakāpenību, dabisko plūdumu. Jo secības princips nekad netika ievērots nevienā Ojāra krājumā vai izlasē. Arī kopotajos rakstos ne, jo pēc tradīcijas un nolikuma tur publicētā un nepublicētā dzeja ir šķirta. Piemēram, viens dzejolis no cikla drukāts otrajā sējumā, divi – septītajā. Tā nav sastādītāju un redaktoru vaina, tieši otrādi, godprātība un dokumentāls realitātes atspoguļojums. Tās realitātes, kas savulaik apēnoja dzejnieka dzīvi, bet tagad apgrūtina viņa izpratni. Tādēļ kopā ar Viju Kaņepi un Ildzi Krontu Ludmila izveidoja manuskriptu ar pagaidu nosaukumu “Ojārs Vācietis. Saprastais, pārprastais, neizlasītais”.
Piecus gadus šis manuskripts klīda pa apgādu gaiteņiem. Kultūrkapitāla fondam tam neatlika naudas, bet izdevējiem – drosmes uzņemties risku.
2011. gada novembrī, kad jau bija zināms, ka pēc gada Rīgā notiks starptautiska Vācietim veltīta konference, Ludmila pēkšņi krita izmisumā: neviens referāts nevar par dzejnieku liecināt spēcīgāk kā viņa paša teksti. Un pēkšņi es pateicu: neraizējies, uz konferences atklāšanu grāmata būs. Nezinu, kas man deva šo pārliecību, taču manis teiktajā bija tāds spēks, ka Ludmila pēkšņi atviegloti nopūtās: ja tu, zaķīt, tā saki… Un mitējās raizēties.
Un tad pienāca pavasaris. Ludmila, kam tik ļoti patika skaitļi, kas dalās ar 11, 22. maijā mūža 77. gadā aizgāja pie Ojāra. Tajā naktī mājā pie magnētiskā Māras ezera, kur tagad Vācieša muzejs, tikko uzmūrētā skurstenī iespēra zibens. Un bija tā, kā Ludmila to bija paredzējusi savā dzejolī: šajā naktī es pamodos pēkšņi no dīvainiem svilpieniem ezera pusē. No ezera lidoja zibeņi, un atvadām svilpa tie klusītēm.
Un bija tā, kā Ojārs to bija paredzējis savā dzejolī: un tev sargādams pāri kā lūgšana trakās pasaules debesīs stāvu, plaukstu zibenim pretī atvēris, un, ja pēkšņi no debesīm ēna krīt, tad tu zini, ka zibens ir satverts un pie tevis tā nāvīgums nenāks…
Un tad pienāca brīdis, kad sapratu: esmu Ludmilai apsolījusi grāmatu.
Es izstāstīju šo stāstu Vijai Kilblokai, apgāda “Zvaigzne” vadītājai. Un nolasīju Ludmilas zīmīti: Tā būtu pirmā dzejas izlase, kas konceptuāli vienoti, bez dīvainiem baltiem plankumiem (no šāsdienas lasītāja viedokļa) un vēstījuma pārrāvuma (cik nu pieļauj apjoms) aptvertu dzejnieka daiļradi visā mūža garumā no romantiskas jūsmas un pasaules lāpīšanas līdz nežēlīgiem patiesības mirkļiem pēdējo gadu dzejoļos. “Saprastais, pārprastais, neizlasītais” nozīmē dzejnieka stāvokli telpā, laikā un apziņā. Vācietis ir paaudzes dzejnieks, laikmeta notikumu liecinieks un seismogrāfs. Daļa cilvēku viņu nav lasījusi. Daļa ir lasījusi, taču vienīgi to, kas skolas programmās. Turklāt gadu gaitā arvien labāk sāku saprast, kāpēc reiz lasītais ir jāpārlasa (tas attiecināms ne tikai uz Vācieti). Savulaik man šķita – ja esmu ko lasījusi, es to zinu. Tagad saprotu, ka šis priekšstats ir maldīgs. Pat tie, kas lasījuši, rakstījuši zinātniskus darbus, paņem kādu dzejoli un pēkšņi atklāj, ka paradoksālā veidā kaut kas ir mainījies.
Un notika vēl viens brīnums. Divos mēnešos tapa 600 lappuses bieza grāmata, kuras virsrakstu es sajutos tiesīga mainīt: “Ojārs Vācietis. Dzeja”.
Ik pa laikam atveru šo grāmatu un pēkšņi atklāju sev pilnīgi nezināmu Vācieti. It kā vispār nebūtu viņu lasījusi. Dīvaina sajūta – katrs vārds trāpa sirdī, it kā rakstīts tas būtu nevis pirms trīsdesmit vai pat četrdesmit gadiem, bet nupat. Rak- stīts šai dienai. Man rakstīts.
