Ojāra Grimberga liktenīgās sievietes 0
Iepriekšējā, 9. novembra, “MV” numurā bija publicēts raksts “Kad gadiem es pāri skatos” par šā mēneša jubilāru, dziedātāju OJĀRU GRIMBERGU. Pirmajā tikšanās reizē runājām ar mākslinieku par dziesmoto skatuves dzīvi, bet šoreiz pievērsāmies viņa privātās dzīves pusei, jo neba tikai mūzikā rasts piepildījums.
Otrreiz jau mēs tiekamies kā labi un seni paziņas. Iepriekšējā dienā Ojārs svinējis vārda dienu un pietaupījis mums torti, kā arī pa glāzītei konjaka.
– Nezinu, kāpēc vecāki izvēlējās mani nosaukt par Ojāru. Iespējams, tajos laikos tas bija populārs. Raimondam Paulam arī pirmais vārds ir Ojārs. Un Vācietim bija dots Ojāra vārds, – spriež Ojārs Grimbergs.
Par vārdu viss ir skaidrs, bet ar uzvārdu gan esot tīrais negals. Nezin kāpēc visiem gribas viņu dēvēt par Grīnbergu, lai gan pasē skaidri ierakstīts – Grimbergs. Taču viņš pie šīs kļūmes jau tā pieradis, ka vairs neņem galvā.
Dzīves liktenīgās sievietes
– Vaicā, ko tu gribi par manu dzīvi dzirdēt, – bez aplinkiem iesāk Ojārs.
Saku, varbūt vispirms parunāsim par viņa talanta pielūdzējām. Cik pulka viņu bijis, un vai darījušas arī kādas neprātības.
– Manas pielūdzējas bija kolosālas, savulaik saņēmu kaudzēm vēstuļu. Neatceros, vai pat visas spēju izlasīt, bet katrā ziņā es tās nekrāju. Taču ko tur daudz atcerēties vecās brūtes, labāk parunāsim par manas dzīves liktenīgajām sievietēm. Ar pirmo sievu Audru, pēc tautības lietuvieti, iepazinos 1966. gadā Liepājā, kur notika mūzikas festivāls, kas vēl toreiz nebija ieguvis “Liepājas dzintara” nosaukumu. Es dziedāju “Zvaigznītes” sastāvā, bet Audra bija ieradusies ar savu ansambli no Panevēžas. Tad mēs arī saskatījāmies. Uzreiz gan nesteidzāmies dzīvot kopā, jo man īsti nebija sava mitekļa. Kādu laiku braukājām viens pie otra, mūs šķīra 140 kilometru attālums, bet tad ar Raimonda Paula gādību ieguvu Purvciemā dzīvokli. Pirms tam jau Lietuvā bijām nosvinējuši kāzas. Man tolaik bija aktīva koncertdzīve, ar REO mēnešiem ilgi braukājām pa plašo padomiju, un Audrai vienai svešā zemē bija skumji. Vēlāk sapratu, ka nevajadzēja tik ātri precēties, bet tobrīd – migla acīm priekšā un prāts klusē. Tagad varētu jaunos pamācīt, kā vajag un nevajag darīt, bet tam nav jēgas, jo kurš gan citu dotos padomus ņem galvā. Mēs ar Audru nodzīvojām kopā pailgu laiku – piecpadsmit gadus. Piedzima meita Endija. Latvijā Audra nenodarbojās ar dziedāšanu, viņa strādāja Sporta pilī par gaismošanas operatori. Kas vairs zina, kurš bija vainīgs, ka mūsu ceļi šķīrās, bet tā notika. Gadi nolīdzina visas problēmas, mums nekas nav jādala un tagad ar Audru ir draudzīgas attiecības. Domāju, ka meita sākumā pārdzīvoja šķiršanos, bet tas jau sen ir pāri. Kad Endija ar mūsu mazmeitu atbrauc uz Latviju, mēs tiekamies, un arī es esmu bijis pie viņām Kannās. Audra palika dzīvot Latvijā, nodibināja jaunu ģimeni un Endijai ir pusmāsa, – stāsta Ojārs.
Par otro sievu kļuva sieviešu vokālā ansambļa dziedātāja Agnija. Viņi bija kopā gan uz skatuves, gan dzīvē. Divdesmit gadus ilgušo kopdzīvi pirms septiņiem gadiem pārrāva Agnijas ļaunā slimība, kas viņu pāragri aizsauca mūžībā. Otrajā laulībā pasaulē nāca meita Dace un dēls Lauris.
– Tāds liktenis, ko padarīsi. Gadu pēc sievas aiziešanas nodzīvoju viens, bet manos gados vienam ir grūti. Sākumā prātoju – esmu brīvs kā putns, tagad kaut kur nesīšos, bet kur tad tu sešdesmit gados skriesi. Un tad ar paziņu starpniecību iepazinos ar Rutiņu.
Man iedeva viņas tālruņa numuru un teica, ka esot ļoti jauka sieviete. Kādas trīs nedēļas sarunājāmies pa tālruni un tad satikāmies. Esmu laimīgs, ka manā dzīvē ienāca Rutiņa. Viņa ir piecpadsmit gadus jaunāka par mani, atraitne, divu dēlu mamma. Mēs neesam diendienā kopā, katrs dzīvojam zem sava jumta, bet, kad Rutiņai ir brīvāks laiks, tad esam līdzās. Vasarā kaut izbraucam ārpus pilsētas, ziemā apmeklējam kultūras pasākumus. Man jau ir labi, varu atļauties atpūsties, bet Rutiņa savā ekonomistes darbā ir ļoti noslogota. Viņa ir laba saimniece, mums nav strīdu par zupas katliem. Mēs vispār neaizraujamies ar strīdēšanos, – piebilst Ojārs.
Jaunību nevar atsaukt atpakaļ
Ja mēs kaut cik ticam horoskopu ietekmei, tad par Skorpioniem teikts, ka tā ir visai pasmaga un sarežģīta zīme. Vai Ojārs kaut kādā veidā šo raksturojumu varētu attiecināt arī uz sevi?
– Kādā horoskopā lasīju, ka Skorpions ir seksa karalis. Vai tas nav kolosāli? Es visas emocijas mēdzu paturēt sevī, lai arī dusmojos, ārēji to nekad neizrādu. Saprotu, ka Skorpionu nedrīkst novest līdz baltkvēlei, jo tad viņš vienā brīdī var uzsprāgt. Es gan mēģinu visu nolīdzināt un līdz sprādzienam nenonākt. Man palīdz arī optimisms un humoriņš. Uzskatu, ka manai dzīvei patlaban nav ne vainas. Bagāts neesmu, bet badu arī neciešu. Taču kas cits man atliek kā gaudot pārējiem līdzi, jo esmu latvietis… – nosmaida Ojārs.
Daudziem māksliniekiem grūti samierināties ar to, ka jānoiet no skatuves, viņi nevar dzīvot bez aplausiem un publikas mīlestības. Ojārs teic, ka viņu uzmanības deficīts nesatrauc.
– Esmu optimists, tāpēc nekad nenožēloju to, kas bijis. Visu atceros ar labestību un nečīkstu – nekad vairs nebūs tā, kā bija agrāk. Man ir patīkami atcerēties skatuves gadus, bet dzīvoju šodienā. Es taču neko nevaru mainīt, jaunībā atgriezties nav iespējams.
Laikus jau biju gatavs tam, ka būs jānoiet no skatuves, jo jādod vieta jaunajiem, tāpēc šie pārdzīvojumi izpalika. Taču es vēl šodien esmu saistīts ar skatuvi. 25. novembrī notiks Ulda Stabulnieka piemiņai veltīts koncerts, kurā esmu aicināts piedalīties. Un vēl jau ir mazās skatuvītes. Vismaz pāris reizes mēnesī atskan tālruņa zvans ar vaicājumu – māksliniek, vai jūs varētu padziedāt manas mammītes jubilejā, viņa ir jūsu fane. Un gaviļniece, mani ieraugot, priecīga iesaucas – vai, Grimberģītis atbraucis!
Pateicība liktenim
Taču, atgriežoties pie Ojāra liktenīgajām sievietēm, nevar nepieminēt viņa ilggadējo skatuves partneri Margaritu Vilcāni. Balsis duetam labi saskanēja, bet kā ar raksturu saderību?
– Es biju tāds ākstīgāks, Margarita nopietnāka, taču nekādi strīdi mums nav bijuši. Sievietes vienmēr grib būt priekšplānā, bet duetā nākas rēķināties ar otru, lai rastos ansambļa kopība. Taču es jau daudz dziedāju arī solo, un tad varēja izrādīties, kā vēlos. Varu būt pateicīgs liktenim, kas man dāvāja iespēju dziedāt uz skatuves. Ja nāktos piecdesmit gadus stāvēt rūpnīcā pie virpas, tad nezinu, vai būtu nodzīvojis tik ilgi. Estrādes māksliniekam dota dvēseles brīvība, publika tevi klausās un pieņem, tu par priekšnesumu saņem aplausus un gūsti enerģijas apmaiņu, – stāsta Ojārs.
No dažiem skatuves māksliniekiem esmu dzirdējusi – lai viņi brīvāk justos, pirms uzstāšanās jāiedzer kāds grādīgās dziras malciņš. Kā Ojārs raugās uz šādu iestiprināšanos?
– Nekad tā nav bijis, ka es kāptu uz skatuves iedzēris. Skatuve man ir svēta vieta. Vislielākās iespējas bija nodzerties tolaik, kad dziedāju krogos, kur mūziķiem par velti lēja glāzītēs. Tomēr es tiku cauri sveikā. Ja ir kāds iemesls, arī tagad varu iedzert kādu graķīti, bet tikpat labi varu arī no tā atteikties.
Ojārs prāto, ka jaunieši droši vien viņu nepazīstot, bet viņš par to neķer kreņķi, jo katram laikam un paaudzei ir savi dziedātāji. Kuri no jaunajiem dziedātājiem Ojāram raisa patikšanu?
– Man patīk Intars Busulis, un tieši savas daudzveidības dēļ. Viņa priekšnesumi ir ar humora garšu un lielu enerģijas lādiņu.
Jaunā paaudze
Parunāsim par Ojāra paša jauno paaudzi, ko dara viņa bērni, vai kāds no viņiem saistījis savu dzīvi ar mūziku.
– Vecākajai meitai Endijai ir 38 gadi un viņa ar desmitgadīgo meitu Odriju dzīvo Kannās. Endiju vienmēr ir vilcis uz ārzemēm. Savulaik aizkūlās uz Vāciju, kur apprecējās ar bagātu vācieti, piedzima meita, bet Endijai apnika dzīvot “zelta būrītī”, viņa tur aiz garlaicības nīka laukā un atgriezās Latvijā. Dieva darbi bija, kamēr tika no vācieša vaļā. Šeit viņa iepazinās ar francūzi un devās viņam līdzi uz Franciju. Tagad gan viņi vairs nav kopā. Endija dzīvo Kannās, strādā mākslas veikalā par pārdevēju un audzina meitu. Paklausieties, cik lepni skan manas mazmeitas vārds un uzvārds – Odrija Embahere. Trīs reizes jau esmu bijis pie viņām Kannās. Vēl nezinu, vai nākamvasar arī turp došos. Ceļš jau nav tik dārgs, bet dzīvošana tajā kūrortpilsētā prasa lielus līdzekļus.
Meita Dace, kurai ir 26 gadi, aizceļojusi vēl tālāk, viņa tagad dzīvo Austrālijā. Savulaik beidza augstskolu “Turība”, pēc tam nolēma kļūt par manikīra meistari, taču, strādājot salonā, neko prātīgu nevarēja nopelnīt. Viņa ir uzņēmīga meitene, internetā sameklēja kādu koledžu Austrālijā un aizkūlās uz turieni. Viņai ir draugs brazīlietis un abi izveidojuši savu biznesu, tirgo lietotas mēbeles.
Dēlam Laurim drīz būs trīsdesmit gadu. Viņa intereses saistītas ar praktiskām lietām, veic remontus un strādā firmā, kas liek garāžām jumtus. Laurim ļoti patīk gatavot ēst. Es jau teicu, ka vajadzēja mācīties par pavāru, bet viņam patīkot gatavot tikai sev un savējiem. Man jau arī dzīve iemācījusi taisīt ēdienu. Varu izšmorēt vistu kājas, izcept kotletes, izvārīt kādu zupiņu, – uzskaita Ojārs.
Vasarās māksliniekam prieku raisa izbraucieni pie dabas un īpaši copes lietas.
– Neesmu profesionāls makšķernieks, nepērku dārgus piederumus, daru to patikšanas pēc. Aizbraucu uz Baltezeru pie makšķernieku biedrības šefa Egona Simsona vai arī uz Usmas ezeru pie kādreizējā džeza dziedātāja Jāņa Bušera, kas tagad ezera krastā izveidojis kempingu un tur sporta zirgus. Mans rekords ir vienā reizē noķerti četrdesmit asarīši. To tīrīšana gan ķēpīga, toties cepti asarīši ir tik garšīgi. Mednieks gan neesmu, jo žēl šaut zvērus.
Laiks iet ātri, un mēs paši to vēl dzenam uz priekšu. Allaž kaut ko gaidām. Ne jau nāvi, bet algas vai pensijas dienas. Taču arī bez steidzināšanas dzīve paiet ātri. Pēdējā laikā ar bijušajiem kolēģiem nācies sastapties Ulda Stabulnieka un Aļņa Zaķa bērēs. Drūmi jokojām – kurš būs nākamais. Bet, kamēr esam dzīvi, jāmēģina rast prieks katrā dienā, kas mums dota.
