Ojāra Feldberga akmens stāsti 1
Ja cilvēks, gadiem ritot, dara to pašu, kas patika bērnībā, tikai daudzkārt lielākos mērogos, ja draudzībā ar akmeņiem veido tēlus un akcijas, kas uzrunā cilvēkus visā pasaulē, laiks nav velti tērēts. Tā jādomā, pārlūkojot tēlnieka, Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeja direktora OJĀRA FELDBERGA vērienīgo darbību. Saruna pirms viņa 65. dzimšanas dienas.
Lietus gāž kā no spaiņiem, nav īstais brīdis staigāt pa Pedvāles brīvdabas muzeja takām, aplūkojot mākslas objektus. Tāpēc sarunājamies mīlīgajā Pedvāles krodziņā “Dāre” un šķirstām Feldbergu ģimenes foto albumus.
– Kādā ģimenē ienācāt 1947. gada 10. oktobrī?
– Manu tēvu 1940. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Būdams lauku cilvēks no Sabiles, viņš spēja izturēt grūtības Noriļskā un Intā un bija to desmit vīru vidū, kuri no vairākiem tūkstošiem palika dzīvi. Pēc kara, 1945. gadā viņš atgriezās laukos (jo Rīgā dzīvot neļāva) un tajā laikā radīja mani. Kad 1949. gadā viņu apcietināja otrreiz, pats devās uz apcietināšanas punktu, lai neradītu draudus ģimenei. Mans brālis piedzima pēc tēva izsūtīšanas. Mātes tēvs Kārlis Bērziņš bija dārznieks, kurš savulaik strādāja pie Kārļa Ulmaņa Dauderu dārzniecībā. Dauderu dārznieka mājā arī dzīvojām. Pirms tam vectēvs bija latviešu strēlnieks. Smoļņijā sargāja Ļeņinu, kurš dažkārt aicināja kabinetā dzert tēju. Abi sarunājušies vāciski, jo mans vectēvs, gadsimta sākumā Pievolgas vāciešiem dārzus taisīdams, bija apguvis vācu valodu. Runājuši par Latviju, par visu ko. Vēlāk vectēvu sūtīja cīnīties ar baltgvardiem, Odesā ievainoja. Tur hospitālī iepazinās ar manu vecomāti, viņa bija medmāsa, kas vectēvu kopa. Ukraiņu muižniece, kuras ģimenei Hersonā Melnās jūras krastā bija muiža.
– Tad jau tieksme uz muižām jums ir gēnos…
– Jā. (Smejas.) Kad Odesā ienāca baltgvardi, vectēvu arestēja. Pilsētā uz plakātiem bija nošaujamo saraksti: “Kārlis Bērziņš. No rīta nošaus.” Bet naktī ienāca sarkanie, atbrīvoja gūstekņus, un tā viņš palika dzīvs. Odesā piedzima mana māte Lidija un viņas brālis. Kad Ulmanis sauca atpakaļ uz Latviju, Bērziņu ģimene posās ceļā.
– Pārlecam vēsturei – uz jūsu bērnību Sarkandaugavā…
– Nuja. Kad ar mammu un brāli dzīvojām Sarkandaugavā, gāju bērnudārzā. Tā direktore bija krieviete. Staļina nāves dienā viņa svinīgajā sarīkojumā paģība. Vasarā mani veda uz Sabili pie krustmātes, lai latviešu bērnu vidū es labāk runātu latviski. Atceros, kad pieminēja tēvus, teica – mans esot kaut kur tālu. Māte sūtīja tēvam finiera kastītes ar zeķēm, papirosiem “Belomor Kanal”, “Prima”. No tēva reizēm saņēmām vēstules un zīmējumus. Pirmo reizi viņu ieraudzīju septiņu gadu vecumā, 1954. gada vasarā – “Tavs tēvs atbrauca!”.
– Ko bērnībā labprāt darījāt?
– Kad biju maziņš, māte bieži veda uz Mežaparku, rādīja puķītes, čiekurus. Pašam ļoti patika pagalmā, spēlējoties smiltīs, būvēt ceļus, ēkas, stumdīt mašīnas un arī zīmēt.
– Bet kā kļuvāt par tēlnieku?
– Visa dzīve ir nejaušību virkne. Bet ir kaut kas, kas tevi vada, dzen vai izkārto situācijas. Pēc 7. klases iestājos celtniecības tehnikumā, man gribējās būvēt. Mācoties sapratu, ka mani interesē arhitektūra. Sāku iet sagatavošanas kursos, bet mani paņēma padomju armijā. Pēc viena gada dienesta Maskavā seržantu skolā dienēju Rīgā, samovolkā (brīvsolī) – lecu pār žogu un gāju uz Mākslas akadēmiju mācīties zīmēt. Pēc dienesta tēva brālēns Lerhs (ģenerāļa Jukuma Vācieša adjutants) ieminējās, ka tēlnieks Harijs Sprincis meklē palīgu.
Nezinādams, kas tā tēlniecība ir, aizgāju pie viņa. Gribu būt arhitekts, varbūt interjerists, ieminos. Sprincis teic – ko tu, tēlnieks būsi! Pie Sprinča veidoju, pie Induļa Rankas zīmēju kailfigūras. Ziemā apmeklēju tēlniecības un divus zīmēšanas kursus. Pavasarī domāju – joka pēc likšu eksāmenus Mākslas akadēmijā, lai nākamreiz zinātu, kā tas ir. Mani uzņēma un cits nekas neatlika kā mācīties.
– Fantastika!
– Absolūta nejaušība.
– Bet mīlestība uz akmeņiem?
– Harijs Sprincis strādāja ar akmeņiem, es arī pie tiem pieradu. Un tā tas aizgāja. Akmeņi ir mans materiāls, sāku tos pētīt, ar tiem draudzēties, un tā mēs atradām kopīgu valodu.
– Vai uzreiz sapratāt, ko tajā vēlaties pateikt?
– Tēva biogrāfijas dēļ man nebija iespēju braukt uz ārzemēm un redzēt pasaules mākslu. Veikalā “Globuss” pirku ārzemju mākslas grāmatas, lai apjaustu, kas ir vērtība. Ātri vien sapratu, ka akadēmijā māca socreālismu, tēlniecībā bija tikai figūra, portrets un nekā abstrakta. Sapratu, ka savā mūžā negribu producēt portretus un figūras, kā to dara tūkstoši un tūkstoši. Man jāatrod sava koncepciju. Mani interesē daba, dabas parādības un jēdzieni. Tēlnieki atveidoja cilvēku sastingušas emocijas. Es izdomāju, ka šos pārdzīvojumu atstāšu dzīva cilvēka – skatītāja – ziņā, bet ar formu parādīšu pārdzīvojuma objektu – tīrumu, miglu, saulrietu… Dažreiz arī jēdzienus – likteni, līdzsvaru.
– Kā radās sapnis par brīvdabas mākslas muzeju?
– Jau Mākslas akadēmijas laikā mani interesēja skulptūras izstādīt ārtelpās, kur skulptūra ne tikai atrodas, bet dzīvo – telpā, gada laikos un diennakts ritma dažādajos apgaismojumos. Man laimējās (paldies Indulim Rankam!) pie Mārupītes sākt celt savu darbnīcu. Kopā ar citiem tēlniekiem veidojām tēlnieku parku. Pēc neatkarības atjaunošanas cilvēki atguva savas zemes. Dabūju iet prom no Mārupītes un lūkoties – kur radīt brīvdabas skulptūru parku. Atbraucu uz sava tēva dzimto Abavas pagastu, kur bērnības vasarās gāju ganos.
Pēc tam, kad kļuvu par mākslinieku un sāku veidot savus darbus par dabu, atcerējos, ka bērnības impulsi – rīti, saule, rasas pilieni, zirnekļu tīkli, koku šalkas, putnu dziesmas – atstāja iespaidus manī, tikai nebiju to apjautis. Bet vēlāk šie iespaidi pārtapa manās skulptūrās.
– Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejam jau 20 gadu. Kā mainījusies sabiedrības uztvere? Kādas attiecības ar sabilniekiem?
– Nācu pie atziņas, ka vietējos cilvēkos trūkst intelektuālā, kultūras potenciāla. Sākoties krīzei, apmeklētāju skaits saruka. Agrāk šurp brauca ļoti daudz skolēnu, pensionāru. Tagad par dārgu. Te ierodas vienīgi tie, kas zina, ko skatīsies, ko baudīs. Pedvāli iecienījuši arī ārzemju tūristi. Nesen atbrauca skolēni no Līvāniem, Bolderājas, Ludzas. Bet no Sabiles skolas nav atsaucības. Sākumā sabilniekus gribēju iesaistīt dažādos pasākumos, bet nejutu ieinteresētību. Organizācijas no tālākas apkārtnes, pat no Nīderlandes talko Pedvālē, bet sabilnieki – ne. Mākslas darbi cieš no vietējo bērnu un jauniešu demolējumiem, tiek zagti materiāli, bet policija neko nevar izdarīt. Sabilē vēl aizvien ir kriminogēna vide. Vēsturiski te bija tā saucamais 100. kilometrs, aiz kura sūtīja dzīvot bijušos cietumniekus.
– Jā, diez kas nav. Droši vien daudzas ieceres ir nācies koriģēt?
– Ierodoties šeit, man bija koncepcija – turpināt attīstīt lauku vidi, kas agrāk bija muiža, vēlāk kolhozs. Ja esmu mākslinieks, apkārtnei vajag radoši piepildīties ar mākslu, lai es pats un citi mākslinieki dzīvotu, radītu, izstādītu darbus. Sākumā man bija govis, cūkas, 12 zirgi, kas ganījās un darbojās kā lauku ainavas elementi. Sēju auzas, āboliņu, pļāvu zāli, kūlu labību, audzēju saknes, dārzeņus… Bija grūti gan ar tehniku, gan cilvēku alkoholismu – zirgi nav pabaroti, dārzs nav izravēts… Turklāt ES regulas lauciniekus ierobežoja, kā vien varēja. Līdz lauki kļuva tukši, cilvēki aizbrauca prom. Tad arī es pārtraucu savu lauksaimniecību. Pavasarī domāju – ko lai daru ar to lauku? Ek, izdzīšu vagas, sastādīšu akmeņus!
– Jā, par to akmeņu stādīšanu – jūsu unikālo mākslas projektu!
– 2007. gada sezonas atklāšanā lauka malā sakrāvu kaudzi ar akmeņiem. Tad vēl tā īsti nesapratu, ko es daru. Bija skaista, saulaina diena. Sabrauca daudz talcinieku, sastādījām vagās simtiem akmeņu. Vasarā turpināju lauku kopt. Atbrauca arī barona Volfganga fon Firksa mazmeita Ingrīda fon Firksa un ravēja akmeņu stādījumu vagas, rāva ārā usnes un nātres. Man bija bažas, vai tikai viņa nedomā, ka esmu jucis. Pienāca rudens salnas. Saliku dūmu sveces ap lauku. Tad sāka salt zeme, apklājām lauku ar salmiem. Kad uzsniga sniegs, mērīju tā biezumu, temperatūru, lai zinātu, kas notiek. Pavasarī Pūpolsvētdienā pērām vagas un modinājām iestādītos akmeņus. Palēnām cilvēkiem radās interese, un no daudzām pasaules valstīm – Japānas, Ķīnas, Krievijas, Gruzijas, Somijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Dānijas, Vācijas, Francijas, Spānijas, Itālijas, Portugāles, Kanādas, ASV, Argentīnas un citām – iesaistījās šajā eksperimentā un stādīja akmeņus Pedvāles lauka vagās.
– Kas tad mūs visus vieno ar akmeni?
– Akmens ir senākā būtne, ar ko kopā cilvēks ir dzīvojis no pasaules sākumiem. Būtībā akmeņi ir mūsu vectētiņi. Dzirnakmens, robežakmens, kapakmens, dārgakmens…
Izdomāju arī akmens sēklu stādīšanas tehnoloģiju. Pirms stādīšanas cilvēks, turot akmeni rokās, klusībā nodod tam vēstījumu. Stādot akmeni zemē, vienlaikus iedēsta šo vēstījumu savā dvēselē, kur tas jāturpina audzēt. Ticot un cerot. Bet vai vēlēšanās piepildīsies? No paša atkarīgs.
Varbūt kādreiz zinātnieki atšifrēs, kas katrā akmenī iečukstēts. Tā var notikt. Vai mēs savā bērnībā varējām iedomāties, ka tādā mazā flešā (zibatmiņā) var sabāzt tik daudz informācijas!?
– Jau sešus gadus stādāt akmeņus arī citās zemēs. Kāpēc?
– Tas ir eksperiments, un citās zemēs meklēju vietas, kas saistītas ar kultūru, mākslu, vēsturi vai izcilu ainavu. 2010. gadā, pirms brauciena uz Argentīnas tēlniecības simpoziju, kolēģe man uzdāvināja mūsu valsts karodziņu un kapzeķes ar sarkanbaltsarkanu maliņu un uzrakstu “Latvija”. Doma tāda – lidošu pāri Bermuda trīsstūrim, un, ja nu lidmašīna nokrīt, mani varēs atrast pēc kapzeķītēm. (Smejas.) Tomēr laimīgi nokļuvu Argentīnā un akmens sēklai izvēlējos īpašu vietu – Kuebradas Zudušās pilsētas drupas, kur cilvēki dzīvojuši 300 gadus p. m. ē. Tur 18. novembrī iestādīju Latvijas akmens sēklu ar daudzu cilvēku laba vēlējumiem. Argentīnas indiāņiem gads sākas 1. augustā. Jau naktī viņi sāk gatavot ēdienus, bet dienas vidū izrok zemē bedri – atver pača mamas (zemes mātes) muti. To baro, simboliskajā mutē liekot ēdienu, naudu, cigaretes, vīnu. Šamanis staigā ap zemes mātes muti un klausās, ko zemes māte pastāstīs. Kāds būs gads, kāda raža, kas apprecēsies, kam bērni dzims, kas nomirs. Pēc tam zemes mātes muti aiztaisa ciet un sakrauj virsū akmeņus. Te saskatīju paralēles ar manām darbībām. Argentīnas indiāņu pārstāve Gladisa Rozario mani apkampa pateicībā, ka viņu zemē esmu iestādījis akmens sēklu. Tas man bija vienreizējs pārdzīvojums.
– Ko zemes māte stāsta jums? Ko jūs vēlētos uzzināt?
– Kam tas paliks? Kam tas vispār vajadzīgs? Jo Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeju nevajag ne pašvaldībai, ne Kultūras ministrijai, varbūt Latvijai? Viss paliek bez atbildēm, rīcības. Reizēm nāk prātā doma – izrakt bedres, salikt tajās skulptūras, aizbērt un nolīdzināt. Varbūt kādreiz kāds tās atradīs un brīnīsies.
– Ceru, ka šī doma nebūs kā akmenī iekalta!?
– Janvāra barikāžu laikā atsaucos aicinājumam un Vecrīgā no granīta blokiem uzbūvēju savu barikādi. Tā nostāvēja līdz augusta pučam, kad uz brīdi aizturēja omoniešus. Viens no deputātiem pastāstīja, ka tobrīd deputāti beidza strīdēties un pieņēma lēmumu nobalsot par Latvijas neatkarību.
Barikāde man bija kā robeža starp iepriekš dzīvoto dzīvi padomju laikā un dzīvi pēc tam, kas bija sapņu un cerību pilna. Tagad arvien biežāk zūd motivācija, jo nav vairs tā sapņa un cerības, kāda būs Latvija. Arī šeit bija citi sapņi. Sociālekonomiskā situācija, pasaules notikumi, krīzes, cilvēki, likumi, nodokļi… Un tu esi tajā iekšā.
– Kā tomēr spējat visu pavilkt?
– Kā māku, tā maunu. (Smejas.) Fondu nav, VKKF ir novājināts. Mecenātu nav. Viņiem interesē, cik daudz ļaužu Pedvāli apmeklēs. Ja nav tūkstoši, tad finanses nedos. Ieguldu to naudu, ko saņemu par kādu savu darbu. Reizēm naktīs nevaru gulēt. Pa galvu šaudās domas – kur dabūt līdzekļus ceļamkrānam, mašīnām, traktora degvielai, kā laukus appļaut un taku uzturēt kārtībā. Šodien lietus līst, bet svētavots jāiztīra, tiltiņš jāuzbūvē. Jādodas uz inventarizācijas biroju, lai nav jāmaksā nodokļi par neesošām ēkām. “Latvenergo” jāmaksā, citādi elektrību atslēgs un nevarēs skulptūras kalt. Kaudze darbu. (Smejas).
– Jā, bargs tas muižkunga liktenis…
– Pats vainīgs. Nevajadzēja iepīties. (Smejas.)
– Vajadzēja gan! Tāda brīvdabas mākslas muzeja Latvijā otra nav. Bet jūtaties taču mīlēts un novērtēts?
– Es nezinu. Cilvēki jau to nesaka. Un varbūt arī nevajag teikt. Vienkārši tā ir dzīve. Man ir gandarījums un prieks, ja ir iespēja darīt un ja neliek šķēršļus, neaizliedz, neapstādina, bet saprot un atbalsta.
– Kā svinēsiet dzimšanas dienu?
– Dzimšanas dienas rītā objektā “Sirdsakmeņi” atkal uzstādīšu vienu zārdu un iekarināšu tajā sirdsakmeni. Pēcpusdienā Talsu novada muzejā atklās manu personālizstādi “Petraflora Pedvalensis 10.10. – 11.11.”. Izstādē būs apskatāmas 14 fotodokumentācijas par manu akmeņu stādīšanas eksperimentu dažādās pasaules valstīs.
– Aplūkojot “Sirdsakmeņu” lauku, var redzēt, ka viens zārds ir lielāks…
– Jā, to uzstādīju pēc 50. dzimšanas dienas. Ar šajā zārdā iekārto akmeni lidoju gaisa balonā kopā ar Gunāru Dukšti pār Abavas ieleju. Man likās, ka akmenim vajag tikt gaisā, jo viņš visu laiku dzīvo zemē un skatās debesīs, kā mākoņi skrien, kā putni lido, kā zvaigznes mirdz. Un augšā nekad nenokļūst. Nodomāju, ek, uzlidosim kopā! Ansis Epners lidoja blakus otrā gaisa balonā un uzņēma par mani filmu “Spēles ar akmeņiem” (1997). Pēc desmit gadiem, 60. dzimšanas dienā, skatos – zārdu laukā nav līdzsvara. Lai to panāktu, vajag 100 zārdu. Tad pieņēmu lēmumu, ka man vajag nodzīvot simts gadu, lai varētu pabeigt šo instalāciju.
Uzziņai Ojārs Arvīds Feldbergs * piedzimis 1947. gada 10. oktobrī Rīgā; * studējis tēlniecību LMA (1970. – 1976.); * kopš 1972. gada piedalās mākslas izstādēs; * 1992. gadā iegādājas Firkspedvāles un Briņķpedvāles muižu un to apkārtnē izveido Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeju. Tā koncepcija: dabas ainava, kultūrvēsturiskais mantojums un māksla vienotā vidē; * Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeja pastāvīgā kolekcijā – vairāk nekā 150 Ojāra Feldberga un citu mākslinieku darbu; te notiek simpoziji, darbnīcas, izstādes u. c. pasākumi; * Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (2009); * sieva gleznotāja Teiksma Feldberga mirusi 2008. gadā. Meita Laura Feldberga – māksliniece, dēls Kārlis Feldbergs – fotogrāfs. Mazdēls Adrians. |
