OIK likvidēšanas optimisms saplok 23
Straujiem soļiem tuvojas 1. augusts, kurā saskaņā ar ekonomikas ministra Arvila Ašeradena solījumu sabiedrību iepazīstinās ar risinājumu, kas ļaus atteikties no daudzu nicinātajiem obligātā iepirkuma komponentes (OIK) maksājumiem. Tomēr dažas dienas pirms publiskošanas darba grupā valda strīdi un nevienprātība.
Īpaši izveidotā OIK darba grupa par OIK problēmas risinājumu spriež jau vairākus mēnešus un ministrs sola, ka tas ir gandrīz gatavs un ļaus OIK maksu atcelt no 2022. gada. Tomēr risinājuma būtību pirms 1. augusta nedz ministrs, nedz Ekonomikas ministrija neatklāj. Kā stāsta daži no darba grupas locekļiem, tajā valda gana liela nevienprātība. Radikālākie kritiķi darba grupu dēvē par mānīgu veidojumu, kas radīts tikai EM jau iepriekš izvēlētu risinājumu akceptēšanai.
“Zaļā” dabasgāze
“Šodien sanāksim kopā uz pēdējo sēdi pirms 1. augusta lēmuma paziņošanas. Katrā ziņā mums, lauksaimniekiem, ir pietiekami daudz iebildumu. Gan pret ministrijas prātā esošajiem paņēmieniem, kā atteikties no OIK, gan par dažādiem sīkumiem, gan pret to, kā pret mūsu u. c. organizāciju un ekspertu priekšlikumiem EM izturējusies, tālākai apspriešanai piedāvājumus un idejas nemaz nevirzot,” “LA” pastāstīja Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes ģenerāldirektors Guntis Vilnītis. Viņš norādīja, ka izveidots tāds scenārijs, kuru lielākā daļa darba grupas neuzskatot par racionālu, taču ministrija to tāpat virzījusi tālāk. Kāds tad tas ir?
Viena no idejām, kas, visticamāk, parādīsies galaziņojumā, būs zaļo sertifikātu tirdzniecība, kuru, pēc G. Vilnīša teiktā, liela daļa darba grupas apšaubot, jo nav tālāka skaidrojuma, kā tas varētu darboties. Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas (LAEF) valdes priekšsēdētājs Jānis Irbe norāda, ka šo sistēmu šobrīd piemēro tikai dažās valstīs un trijās no tām šo sistēmu jau plāno izbeigt. Savulaik kaut ko līdzīgu Latvijā mēģināts ieviest, taču tas nav bijis saskaņots ar Eiropas Komisiju. Arī tagad, viņaprāt, šī idejas īstenošana nav iespējama. “Zaļie sertifikāti būtu sistēma, kur elektrības tirgotājam piespiedu kārtā būtu jānopērk zaļais sertifikāts no elektrības ražotāja, kā arī piespiedu kārtā jāpārdod patērētājam. Viss balstītos uz kaut kādām represīvām metodēm. Lielākā daļa, kas kaut ko no tā saprot, šādu sistēmu uzskata par nereālu. Tas varētu darboties Baltijas vienotā tirgū vai Skandināvijā, bet ne mazajā Latvijas tirgū,” sacīja J. Irbe. Turklāt ir kāds kuriozs – zaļo sertifikātu darbības mehānismā iekļauts punkts, kas paredz to, ka sertifikātu iegūšanai kvalificētos arī augstas efektivitātes dabasgāzes koģenerācijas stacijas, pret ko kategoriski iebilstot teju visi darba grupas locekļi. Tieši OIK ietvaros atbalstītās dabasgāzes stacijas bija viens no iemesliem sabiedrības dusmām – kāpēc subsidēt elektrību, kas ražota no dabasgāzes, ja idejiskais OIK mērķis ir atbalstīt zaļo elektrību?
CO2 nodokļa nebūšot
Vēl viens risinājums būtu izveidot subsidētās enerģijas nodokli (SEN), kas arī Latvijā ticis izmēģināts, bet tikai tāpēc, ka bijis īstermiņa risinājums. G. Vilnītis norāda, ka arī šo ideju lielākā daļa uzskatot par nepareizu, bet ministrija vienalga virzot. Tāpat virzīšot iekšējās atdeves likmi (IAL), kas arī vienu gadu bijiusi spēkā un rezultātā izrādījusies par īstu mazo ražotāju bendi. “Būtība ir absurda – sākt regulēt manu iespējamo peļņu, atrauti no konteksta vienā periodā, kas ir ekonomiski neloģiski un nepareizi. Šāda veida IAL piemērošanu ekonomiski rēķina tad, kad kādu projektu vēlas realizēt. Tad rēķina iespējamo peļņas procentu projekta dzīves ciklam. Tajā iekļauj visas sākotnējās izmaksas, ieskaitot biznesa plāna izstrādes utt. Bet šajā gadījumā grib rēķināt tikai peļņas procentu un nevis līdz projekta beigām, bet līdz atbalsta beigām. Tad kāpēc mēs vispār kaut ko subsidējam? Subsidējam tāpēc, lai tad, kad ražotājam beigtos atbalsta periods, viņi varētu ražot elektrību brīvajā tirgū un pazeminātu kopējo patēriņa cenu. Šajā gadījumā, nosakot šādas normas un attiecīgi beidzoties atbalsta periodam, attiecīgais uzņēmums nav tālāk vairs spējīgs pastāvēt. Tātad esam panākuši, ka no maksātajām atbalsta summām neesam ieguvuši neko, jo uzņēmums beidz pastāvēt,” stāsta J. Irbe.
Vēl cits ierosinājums bijis par CO2 nodokļa piemērošanu, ko atbalstījis LOSP, LAEF u. c., bet kas tālākai apspriešanai neesot nodots. Tas liktu maksāt papildu nodokli tiem, kas grib dedzināt fosilo kurināmo. Tāpat neesot atbalstīta enerģētikas eksperta, bijušā enerģētikas ministra Jura Ozoliņa ideja par cita veida mehānisma ieviešanu, kas būtu balstīts uz prēmiju maksāšanu, kura nebūtu konstanta, bet gan balstīta uz tirgus cenu un attiecīgu piemaksu, kad tas nepieciešams. Šādu prēmiju tika piedāvāts balstīt uz izsoles principiem.
Galvā vēlēšanas
Jānis Irbe uzskata, ka skaļie paziņojumi par atteikšanos no OIK maksājumiem no 2022. gada ir bez praktiska seguma: “izvēlēts viens gadskaitlis, lai līdz vēlēšanām būtu ar ko pabarot sabiedrību, tālāk vēl trīs gadus lemjot, ko tad īstenībā darīt. Protams, ka LAEF neatbalstīs šādus risinājumus, bet, skatoties uz darba grupas sastāvu, kurā esmu vienīgais ražotāju pārstāvis, man nav cerību iegūt vairākumu. Diez vai vismaz 14 cilvēki nobalsos pret. Negribu komercbanku vietā komentēt situāciju, bet šis scenārijs arī viņiem būs stipri draudīgs. Interesanti, kā tas ietekmēs viņu kreditētos uzņēmumus,” norāda LAEF valdes priekšsēdētājs. “Izskatās, ka EM jau iepriekš bijis gatavs savs redzējums. Darba grupa ir padziļināti izglītojusies un izrunājusi situāciju, bet darba grupas aizsegā virza iepriekš izdomātu scenāriju. Protams, ir korekcijas, kuras ir ņemtas vērā, bet pašreizējā izskatā mēs galaziņojumu neatbalstīsim. Taču ir lielas aizdomas, ka valdības darba grupas locekļi, kuri ne pret ko nav iebilduši, nobalsos par ziņojumu. Prognozējam, ka būs vairākums un ziņojumu pieņems. Katrā ziņā – darba sākumā optimisms bija lielāks nekā tagad,” neapmierināts ir LOST pārstāvis G. Vilnītis.
