OIK ciltstēvi – Kalvītis, Godmanis 22
Aigars Kalvītis, Krišjānis Kariņš, Kaspars Gerhards, Ivars Godmanis, Anrijs Matīss, Artis Kampars, Valdis Dombrovskis, Jānis Dūklavs – galvenās personas, kuras “Latvijas attīstībai” valdes priekšsēdētāja Jura Pūces un “Kustības Par” valdes priekšsēdētāja Daniela Pavļuta šonedēļ īpaši sasauktajā preses konferencē figurēja kā galvenās iesaistītās obligātās iepirkuma komponentes (OIK) sāgas radīšanā un uzturēšanā. Cita starpā, abi bijušie ierēdņi centās mazgāt arī savas spalvas notikušajā, ņemot vērā daudzās publikācijas, kurās tieši abus partiju apvienības “Attīstībai/Par!” līderus min kā lielākos OIK atļauju izsniedzējus.
OIK idejai jau 23 gadi
“Jau 1995. gadā pieņēma pirmos noteikumus, kas paredzēja elektrības iepirkumu par paaugstinātu cenu. Es tad vēl mācījos vidusskolā. Tolaik premjers bija Māris Gailis, ekonomikas ministrs (EM) Jānis Zvanītājs. Šie noteikumi stimulēja mazo HES attīstību, no kurām lielākā daļa joprojām funkcionē. 1998. gadā Guntara Krasta valdības laikā tapa vēl vieni grozījumi, kuri noteica, ka elektrību par paaugstinātu cenu “Latvenergo” pirks vēl astoņus gadus, uzņēmumam to nekompensējot, kas uzņēmumam nozīmēja peļņas neesamību. Tobrīd tāds OIK, kādu mēs pazīstam šodien, vēl nepastāvēja, rēķinos neparādījās. Tas bija vairāk paslēpts,” sacīja J. Pūce.
Viņš norādīja, ka par īsto OIK dzimšanas gadu varot dēvēt 2005. gadu, kurā pieņēma Elektroenerģijas tirgus likumu, līdz ar kuru radās OIK sistēma, paredzot ne tikai obligātu iepirkumu no AER stacijām, bet arī no koģenerācijas stacijām, kā arī to, ka iepirkumus kompensē no iedzīvotāju un uzņēmēju maciņiem proporcionāli patērētajam.
Interesanti, ka tolaik premjers bija Aigars Kalvītis, ekonomikas ministrs bija Krišjānis Kariņš, bet ministrijas valsts sekretārs Kaspars Gerhards. Tomēr par visu nelaimju sākumu J. Pūce nosauca 2008. gadu. “Manuprāt, šis bija galvenais lūzuma gads šajā modelī, jo Ivara Godmaņa valdība, kurā ekonomikas ministrs bija K. Gerhards, bet valsts sekretārs Anrijs Matīss, izveidoja grozījumus minētajā likumā, kas paredzēja ievērojamu atbalstu tām koģenerācijas stacijām, kuru jauda ir virs 20 MW, tādā veidā īpaši atbalstot Rīgas TEC stacijas, kā arī biomasas un biogāzes stacijām ar jaudu virs 1 MW. Šis lēmums Latviju iegrūda vislielākajās finansiālajās saistībās,” norādīja bijušais EM valsts sekretārs. Nedrīkst neminēt, ka neviena valdība OIK atļauju saņēmējus necentās ierobežot – subsīdiju saņemšanas termiņš bijis mūžīgs, kā arī kontroles mehānismi neesot eksistējuši, atlicis vien izpildīt pāris Ministru kabineta noteikumus.
Visvairāk izsniedzis un visvairāk anulējis
2010. gadā, kad premjera amatā jau atradās Valdis Dombrovskis, bet ekonomikas ministra pienākumus pildīja Artis Kampars, par valsts sekretāru kļuva tieši Juris Pūce, kurš amatu ieņēma līdz 2013. gada novembrim un apmēram divus gadus strādāja laikā, kad ministra amatu jau ieņēma Daniels Pavļuts. Vai abi politiķi ir tik nevainīgi, kā izsakās?
Pēc viņu teiktā, J. Pūce vēl Kampara laikā kopā ar ministrijas ierēdniecību nāca klajā ar iniciatīvu pārtraukt nekontrolētu OIK atļauju izsniegšanu bez konkursa. MK noteikumi bijuši sagatavoti, taču tad tiem pretsparu devis zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, kurš tobrīd organizējis divus grantu projektu konkursus biogāzes stacijām. Grozījumi MK noteikumos tikuši pieņemti, tomēr ar J. Dūklava, V. Dombrovska un A. Kampara trīspusēju vienošanos tika panākta grozījumu stāšanās spēkā pusotru mēnesi vēlāk, nekā plānots. Kā norādīja D. Pavļuts, tieši šajā laikā desmitiem dabasgāzes staciju paspēja vēl iekļauties vecajos MK noteikumos par atļauju izsniegšanu bez konkursa, kas vēl šobrīd kā melns mākonis velkoties bijušajam ministram pakaļ. Kāpēc nevarēja neizsniegt? Jo likums tā paredzējis un neviens neesot bijis tiesīgs neizsniegt atļauju, ja izpildīti MK noteikumi. Tāpēc radusies situācija, kurā viņa laikā gan visvairāk atļauju izsniegtas, gan arī visvairāk anulētas.
Dombrovski nevaino
Kā stāstīja abi “Attīstībai/ Par!” līderi, pēc grozījumu stāšanās spēkā abi kopā paveikuši vēl vairākas lietas, kuras vēlāk palīdzējušas jau nākamajiem ministriem cīņā ar OIK saņēmējiem, taču kuri tās neesot izmantojuši. Piemēram, pirmo reizi OIK saņēmēju subsīdijām uzlikti ierobežojumi, paredzot, ka tās var saņemt nevis mūžīgi, bet no 10 – 15 gadiem atkarībā no stacijas jaudas.
Tāpat izveidota ministrijas kontroles grupa, kurai bija pienākums stacijas pārbaudīt, nepieciešamības gadījumā atļauju atņemot. Arī subsidētās enerģijas nodoklis (SEN) ticis pieņemts D. Pavļuta laikā, kas kalpojis kā nodoklis subsīdiju saņēmējiem, tādā veidā daļu no viņiem izmaksātā atgūstot. Tolaik par šādu triku sajūsmā nebija Satversmes tiesa un subsīdiju saņēmēji, tāpēc SEN darbojās pavisam īsu laiku.
Kā sacīja D. Pavļuts, visu šo noteikumu ieviešanu aktīvi kavējusi tā laika valdība. Tomēr, kaut tobrīd premjers bijis Valdis Dombrovskis, D. Pavļuts viņu nevainojot. “Jutu, ka viņš grib risināt problēmu, bet tas nāca grūti. Nezinu, kāpēc, bet, iespējams, tas bija saistīts ar kādu viņa partijas kolēģu spiedienu. Lēmumu pieņemšana bija lēna, bet problemātiku viņš saprata un mūs atbalstīja,” sacīja D. Pavļuts. Pēc viņa un J. Pūces amatu atstāšanas OIK jautājums pāris gadus nolikts malā, neskaitot to, ka Danas Reiznieces-Ozolas laikā tikusi dota zaļā gaisma konteinershēmām, kas ļāvis sākt koģenerāciju ar mazākām jaudām, nekā atļaujā noteikts. Visbeidzot pienācis 2017. gads, kad žurnālistu spiediena rezultātā sākusies lielākā neapmierinātību ar OIK.
Atkal grib ieviest SEN
Tāpat preses konferencē izskanēja arī vairāki priekšlikumi, kā mazināt OIK ietekmi. Piemēram, partiju apvienība, tiekot valdībā, plāno ieviest papildu kontroles pasākumus, atjaunot subsidētās enerģijas nodokli ar likmēm 10 – 15% (no OIK cenas), panākt “Latvenergo” brīvprātīgu atteikšanos no OIK maksājumiem (to kompensēt ar viena gada negūtu peļņu), kā arī izmainīt pārkompensācijas koeficientu atbilstoši finanšu tirgus izmaiņām, kas ļautu samazināt iepirkuma cenu par 20 – 35% atkarībā no stacijas darbības ilguma. Kā norādīja abi politiķi, šie plāni esot īstenojami bez to saskaņošanas ar Eiropas Komisiju.
Savukārt ar EK nāksies saskaņot citus plānus. Piemēram, staciju termiņu vienādošanu uz 10 – 15 gadiem, veicot atbilstošu pārkompensācijas pārrēķinu, kas liktu daudzām stacijām izbeigt OIK jau 2022. gadā vai pat agrāk. Cita ideja paredzētu pārvērtēt dubulto atbalstu, jo šobrīd esot vairākas stacijas, kuras saņēmušas gan ES fondu atbalstu, gan subsīdijas.
Visbeidzot visās iepirkuma cenu formulās jāatdala fiksētie no mainīgajiem izdevumiem, piedāvājot OIK saņēmējiem atlikušās fiksētās daļas ieguldījumu atpirkšanu ar nosacījumu, ka pretendents iziet no obligātā iepirkuma. Tomēr šis risinājums būtu īstenojams tikai tad, ja visi iepriekš minētie plāna punkti bijuši neveiksmīgi. Tāpat abi politiķi norādīja, ka ir pārliecināti par to, ka minētie plāni novedīs pie tiesvedībām ar subsīdiju saņēmējiem, taču abi arī nešaubās par plānu pamatotību un savu taisnību.
