OIK biznesmeņi partijām ziedojuši 1,3 miljonus eiro 0
Kopš 2006.gada, kad tika ielikti pamati pašreizējai obligātā iepirkuma komponentes (OIK) sistēmai, OIK biznesmeņi partijām saziedojuši 1 333 122 eiro, izpētījis žurnāls “Ir”.
Žurnāls apkopoja informāciju par visu dabasgāzes koģenerācijas staciju, kā arī atjaunojamo resursu (biogāze, biomasa, HES, vējš un šķelda) staciju īpašniekiem un amatpersonām, kuru ziedojumi atrodami Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) publiskajā datubāzē.
Kā secina “Ir”, šo uzņēmēju ziedotie 1,3 miljoni eiro ir ievērojama summa, jo šajā laikā pilnīgi visi Latvijas partiju saņemtie ziedojumi veido 35,3 miljonus eiro.
Kopumā 415 000 eiro saņēmusi “Tautas partija”, “Par labu Latviju”, “LPP/LC”, “Gods kalpot Rīgai”, “Latvijas Pirmā partija”, “Vienoti Latvijai” un “Latvijas ceļš”.
Zaļo un Zemnieku savienība ar savām dalīborganizācijām – Latvijas Zaļo partiju un Latvijas Zemnieku savienību -, kopumā šajā laikā no OIK biznesā iesaistītajiem saņēmušas 303 000 eiro.
270 000 eiro saņēmusi “Jaunā Vienotība” un tās priekšteči “Vienotība”, “Jaunais laiks”, “Pilsoniskā savienība”, “Sabiedrība citai politikai”.
Pie ziedojumiem vairākus gadus tikusi arī “Saskaņa”, kas pēdējos gados sevi pozicionē kā OIK afēras atklājējus, raksta žurnāls. “Saskaņa” un tās priekštecis “Saskaņas centrs” no šajā biznesā iesaistītajiem ziedojumos saņēmuši 81 000 eiro. Nedaudz mazāk – 70 000 eiro – ziedoti arī Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai.
Visdāsnāko ziedotāju topa galvgalī ir baņķieri un politiķiem pietuvināti uzņēmēji, secinājis “Ir”. Uzņēmējs Donāts Vaitaitis 2010.gada septembrī pirms vēlēšanām partijai “Par labu Latviju”, Zaļo un Zemnieku savienībai, “Pilsoniskajai savienībai” un “Jaunajam laikam” kopumā atvēlēja 102 000 eiro. Pāris gadus vēlāk viņš atrodams uzņēmuma “NBT5 Energy” valdē, kas attīsta vēja elektrostacijas.
Otrais dāsnākais ziedotājs bijis uzņēmējs un mežu īpašnieks Uldis Mierkalns, kuram pastarpināti piederošā “Saldus enerģija” 2011.gadā saņēma atļauju biomasas koģenerācijas stacijas izveidei. Viņš partijām ziedojis 98 000 eiro, no tiem lauvastiesu kopš 2013.gada saņēmusi “Latvijas attīstībai”. Pirms tam 2008.gadā Mierkalns finansiāli atbalstīja arī “Jauno laiku”.
Abi kopā ziedojuši partijām 174 000 eiro. Arī citas uz nerezidentiem orientētās bankas redzamas aiz subsidētās enerģijas ražotājiem – vai nu starp īpašniekiem vai kā kreditori, norāda “Ir”.
Arī uzņēmējs Andrejs Dozorcevs atrodams lielāko ziedotāju topa augšgalā. Viņam piederošas firmas “Biosil”, “B-energo”, “Dienvidlatgales Īpašumi”, “RB Vidzeme” un “Latneftegaz” pēdējo septiņu gadu laikā obligātā iepirkuma ietvaros valstij pārdevušas elektroenerģiju par vairāk nekā 59 miljoniem eiro.
Kopš 2010.gada, kad Dozorcevam piederošās firmas saņēma atļaujas gāzes koģenerācijas stacijām, viņš partijām ziedojis kopumā 53 000 eiro. Pusi summas saņēmusi kādreizējā premjera Ivara Godmaņa pārstāvētā partija “LPP/LC”, vēl 14 000 eiro – Zaļo un Zemnieku savienība, bet pārējais ticis partijai “Par labu Latviju” un “Gods kalpot Rīgai”.
Vaicāts, vai subsidētās enerģijas biznesa uzņēmēju ziedojumi toreizējām varas partijām ietekmējuši lēmumus OIK sistēmas ieviešanā, kādreizējais premjers Aigars Kalvītis, kura laikā šai sistēmai tika likti pamati, pretēji faktiem norāda, ka “mūsu laikā nebija nekādi ziedojumi”.
Viņa pēctecis Godmanis atbild līdzīgi. “Kategoriski nē. Man nav informācijas par jebkādiem “dāsniem” ziedojumiem manis tai laikā vadītajai partijai no uzņēmējiem – OIK izmantotājiem,” viņš saka.
Savukārt Godmaņa pēctecis premjera amatā, Valdis Dombrovskis (JV), kura valdībai nācās šo sistēmu jau sākt bremzēt, uz šo jautājumu izvēlējies neatbildēt.
Nacionālās apvienības politiķis, ekonomikas ministrs Kalvīša valdības laikā Jurijs Strods sacīja, ka par ziedojumiem nav interesējies, tāpēc nevar komentēt. Tagadējais zemkopības ministrs, Kaspars Gerhards, kurš bija ekonomikas ministrs Godmaņa valdībā, noliedz jebkādu ziedotāju ietekmi.
Kā atzīmē “Ir”, tas sazinājās ar visiem trim ekspremjeriem, kā arī ekonomikas ministriem viņu valdībās. Neviens atbildību par OIK sistēmu neuzņēmās, problēmu iemeslus norādot savu priekšgājēju vai pēcteču lēmumos.