Ogu audzēšana un pētījumi Baltkrievijā 0
Valda Laugale, Dārzkopības institūta vadošā pētniece
Lai gan Baltkrievija atrodas kaimiņos, tomēr pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un iestāšanās Eiropas Savienībā sakari ar Baltkrieviju ir mazinājušies un vērojams informācijas trūkums par to, kas šajā valstī notiek dārzkopības jomā, tostarp ogu audzēšanā. Tā kā klimatiskie apstākļi šīs valsts ziemeļdaļā ir ļoti līdzīgi Latvijai, audzēšanas problēmas mums arī ir līdzīgas un kaut ko varam smelties arī no viņu pieredzes.
Arī daudzas Baltkrievijā izveidotās šķirnes ir labi piemērotas mūsu klimatiskajiem apstākļiem. Latvijā audzēšanā plaši izplatītas, piemēram, tādas baltkrievu upeņu šķirnes kā ‘Belorusskaja Sladkaja’, ‘Katjuša’, ‘Pamjatj Vavilova’, sarkanā jāņoga ‘Ņenagļadnaja’ un ērkšķoga ‘Mašeka’.
Šāgada vasarā Baltkrievijas Augļkopības institūtā (Belsad), kas atrodas pie Minskas, notika starptautiska konference, veltīta ogu audzēšanas attīstības perspektīvām mainīgajos klimatiskajos apstākļos. Konferences laikā varēja uzzināt par jaunākajiem pētījumiem institūtā un arī citās Austrumeiropas valstīs, kā arī apskatīt institūta kolekciju dārzus un aveņu audzēšanas saimniecību. Rakstā neliels ieskats par uzzināto.
Ogu audzēšanas apjomi
Pēc Baltkrievijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem, ogas Baltkrievijā 2018. gadā audzēja 14,7 tūkstošos ha, ievācot 127,5 tūkstošus tonnu ar vidējo ražību 10,4 t/ha, ko ar Latvijas mazajiem apjomiem nevar salīdzināt (pie mums ogas audzē nedaudz mazāk kā 4000 ha, ievācot apmēram 2,5 tūkstošus t), taču jāņem vērā, ka šī valsts ir apmēram trīsreiz lielāka nekā Latvija. Vislielākais apjoms Baltkrievijā tiek izaudzēts piemājas saimniecībās, kur iegūst arī augstākas ražas nekā zemnieku saimniecībās un ražošanas organizācijās.
Visvairāk stādījumu izvietots Brestas un Minskas apgabalos, īpaši Brestas apgabalā, kas atrodas Baltkrievijas dienvidos, tuvāk Polijas robežai, tāpēc tur daudz tiek izmantota Polijas audzētāju pieredze. Saimniecībās pakāpeniski pieaug mehanizācijas līmenis, arvien vairāk tiek izmantoti specializētie traktori, pļāvēji, miglotāji, ogu vākšanas kombaini. Pieaug interese par audzēšanu segtajās platībās – avenēm, kazenēm un zemenēm.
Vērojams, ka pa gadiem arvien pieaug dažādība sortimentā – izmantoto sugu un šķirņu skaits. 2019. gadā audzēšanā ir izplatītas 28 dažādas ogu sugas un valsts šķirņu reģistrā ir iekļauta 231 šķirne, no tām 63 ir vietējas izcelsmes. Visvairāk audzē zemenes, avenes, upenes, jāņogas un augstās krūmmellenes, no kurām visrentablākās ir zemenes un krūmmellenes. Popularitāti, līdzīgi kā pie mums, ir zaudējušas ērkšķogas, ko audzē ļoti maz, taču zinātnieki cenšas atkal veicināt to audzēšanu. Pieaug interese par mazāk pazīstamām ogām. Pēdējos gados izstrādāti un pieņemti valsts standarti tādu retāk audzētu augu svaigu ogu produkcijai kā irbenēm, melnajam plūškokam, kazenēm un parastajiem pīlādžiem. No retāk audzētām ogām pašlaik visvairāk attīstās aroniju, vīnogu, sausseržu, smiltsērkšķu un kazeņu audzēšana, bet pagaidām mazāk populāras ir krūmcidonijas, korintes un melnie plūškoki.
Selekcija un audzētās šķirnes
Visintensīvāk ogu selekcija tiek veikta Baltkrievijas Augļkopības institūtā, kur kopumā jau izveidotas 54 ogulāju šķirnes. Jaunākās no tām ir zemeņu šķirnes ‘Krasnij Bereg’, ‘Dačņica’, ‘Klasika’, Slavjanočka’, ‘Kupava’; vasaras avenes – ‘Dvoinaja’, ‘Uslada’ (abas ar sarkanām ogām), ‘Mjadovaja’ (ar dzeltenām ogām); kazene ‘Stefan’ (bez dzeloņiem); ērkšķogas, kas piemērotas mehanizētai ražas vākšanai, – ‘Križačok’, ‘Vajar’ (abas tumši sarkanām ogām), ‘Virilad’ (zaļas ogas); irbenes – ‘Pamjati Vaļentini’, ‘Karali’; smiltsērkšķi – ‘Gaspadar’ un ‘Plamennaja’; aktinīdija ‘Komandor’; krūmcidonija ‘Lihtar’; ēdamie sausserži ‘Zinri’, ‘Siņavokaja’; melnie plūškoki ‘Bagacce’, ‘Kladzezj’ un vilkābele ‘Svajak’.
Lai gan ir izveidots daudz vietējo šķirņu, tomēr audzēšanā diezgan plaši tiek izmantotas arī citās valstīs selekcionētās – galvenokārt Krievijas un Polijas – šķirnes, bet zemenēm – arī no Rietumeiropas valstīm un ASV. Valstī pastāv rajonēto šķirņu saraksts, kurā iekļautas katram audzēšanas rajonam piemērotākās un valsts reģistrā reģistrētās. Lai šķirni iekļautu valsts reģistrā, tai ir jāveic saimniecisko īpašību izvērtējums dažādos augsnes un agroklimatiskajos apstākļos, ražu vācot un vērtējot vismaz trīs gadus, un rezultātiem ir jābūt labākiem nekā kontrolšķirnei. Tikai reģistrētās šķirnes drīkst pavairot un izplatīt attiecīgajos audzēšanas rajonos.
Šķirņu izvērtēšanu organizē Valsts šķirņu aizsardzības un izvērtēšanas inspekcija, un šķirņu izvērtēšanas stacijas vai centri ir izvietoti visos valsts apgabalos.
Stādu audzēšana
Baltkrievijā valstiskā līmenī rūpējas par to, lai audzētājiem būtu pieejami kvalitatīvi, atveseļoti vietējie stādi. Pēc baltkrievu teiktā, pēdējos 10 gados viņi spējuši nodrošināt pietiekamu apjomu vietējo stādu un imports nav bijis nepieciešams. Augļkopības institūtā izveidota spēcīgi attīstīta biotehnoloģijas laboratorija, kurā tiek veikta augu atveseļošana un pavairošana in vitro, izveidotas vīrusbrīvo SSE mātesaugu kolekcijas gandrīz visām audzēšanā izplatītām augļaugu sugām. Vairākās vietās valstī ierīkoti SE un E mātesaugu stādījumi, no kuriem stādaudzētavas ņem materiālu tālākai pavairošanai. Ogulāju stādaudzētājiem izveidots Ogulāju pavairošanas centrs.
Līdzīgi kā Latvijā stādaudzētavas tiek reģistrētas stādu audzētāju reģistrā un kontrolētas vismaz divas reizes gadā, ko veic karantīnas un sēklkopības inspekcija. Pēc pārbaudes stādaudzētavai tiek izsniegta apliecība par stādu materiāla kvalitāti, kas dod tiesības stādus realizēt. Stādu audzētājiem ir izveidota arī sava asociācija Belsadpitomņik, kas darbojas nu jau 20 gadu.
Pētījumi krūmmellenēm
Baltkrievijā strauji palielinās krūmmelleņu stādījumi, un nu jau tās tiek audzētas vairāk nekā 1000 ha, kas rada arvien lielākas slimību un kaitēkļu izplatības problēmas. 2014.–2015. gadā stādījumos veikts fitosanitārais monitorings, lai varētu plānot aktuālos augu aizsardzības pasākumus. Pētījumu gaitā stādījumos konstatētas šādas visizplatītākās un ekonomiski nozīmīgākās slimības: zaru vēzis (ier. Godronia cassandrae, anamorfā stadija Fusicoccum putrefaciens; šī slimība ir diezgan izplatīta arī Latvijā), dzinumu iedegas (ier. Phomopsis vaccinii, anamorfā stadija Diaporthe vaccinii), dzinumu vēzis, ko ierosina Botryosphaeria dothidea (Schear) Barr., un dzinumu mizas antraknoze jeb iedegas (ier. Colletotrichum gleosporioides (Penz.) Penz. & Sacc.).
Mazāk izplatītas, taču sastopamas arī monilioze, pelēkā puve un lapu plankumainības.
Stādījumos konstatēti 26 dažādu veidu kaitēkļi, no kuriem viskaitīgākie un daudzskaitlīgākie ir dažādi tauriņu kārtas pārstāvji. Lielākā daļa atrasto kaitēkļu ir polifāgi, tas ir, tie dzīvo un barojas uz dažādiem augiem, un tikai daži ir specifiski krūmmellenēm. Viens no specifiskajiem augsto krūmmelleņu kaitēkļiem ir tinējs Rhopobota naevana Hubn. Arī krūmmelleņu stādījumos konstatētas dažādas vaboles un to kāpuri, divas laputu sugas un melleņu lapu pangodiņš (Dasyneura vaccini Smidth.).
Baltkrievijas Centrālajā botāniskajā dārzā veikti pētījumi par dažādu krūmmelleņu šķirņu glabāšanos. Ogas glabāja 4 ˚C temperatūrā ar gaisa mitrumu 70–90% parastajā atmosfērā. Šādos apstākļos augsto krūmmelleņu ogas atkarībā no šķirnes varēja saglabāt 25–51 diennakti, bet zemo krūmmelleni ‘Putte’ – tikai 23 diennaktis. No vērtētām 15 augsto krūmmelleņu šķirnēm vislabāk glabājās ‘Brigitta Blue’, tai seko ‘Sunrise’, ‘Chandler’, ‘Toro’ un ‘Bluecrop’, bet vissliktāk – ‘Chanticleer’. Novērots, ka šķirnes, kurām ogas ienākas agrāk, glabājas nedaudz sliktāk kā vēlīnāk ražojošās šķirnes. Glabāšanos ietekmē arī laika apstākļi ogu veidošanās un ienākšanās laikā. Ja šai laikā ir daudz nokrišņu, ogas glabājas sliktāk.
Pētījumi rudens avenēm
Rudens aveņu audzēšana mūsdienās kļūst populārāka nekā vasaras aveņu audzēšana, ko varēja vērot arī Baltkrievijā, tāpēc ar tām notiek vairāk pētījumu. Baltkrievijas Augļkopības institūtā veikti pētījumi par fertigāciju rudens aveņu audzēšanā, kad mēslošanu veic kopā ar laistīšanu, izmantojot pilienveida apūdeņošanas sistēmu. Fertigācijas izmantošana bija palielinājusi dzinumu skaitu, augļzaru skaitu uz dzinuma, ražību un ogu lielumu, salīdzinot ar kontroli, šķirnēm ‘Kweli’, ‘Kwanza’ un ‘Polka’. Vislielākais ražas pieaugums, izmantojot fertigāciju, bija vērojams šķirnei ‘Kwanza’ (+46,6%), bet vislielākais ogu vidējās masas pieaugums bija šķirnei ‘Kweli’ (+53,6%). Vismazākā fertigācijas pozitīvā ietekme bija vērojama šķirnēm ‘Imara’ un ‘Mapema’.
Iepriekš minētajām šķirnēm veikts arī ogu piemērotības izvērtējums saldēšanai. Svarīgi ir, lai pēc atsaldēšanas ogas mazāk sulo. No vērtētajām šķirnēm vismazākie sulas zudumi bija ‘Kweli’, taču arī pārējām šķirnēm zudumu bija salīdzinoši maz, tāpēc tās visas izmantojamas saldēšanai un glabāšanai līdz deviņiem mēnešiem. Visām šīm šķirnēm atkausēto ogu degustācijā iegūts arī augsts garšas vērtējums. Citā izmēģinājumā labus rezultātus piemērotībai saldēšanai un tālākai izmantošanai desertam uzrādījušas arī rudens avenes ‘Heritage’, ‘Gerakl’ un ‘Rubinovoje Ožereļje’.
Šķirņu pārbaudē par lielogainību ar vislielākajām ogām izcēlās ukraiņu šķirne ‘Brusvjana’, šveiciešu ‘Sugana’ un krievu ‘Kolduņja’, ‘Nižegorodec’, ‘Oranževoje Čudo’ un ‘Samorodok’, kurām ogu vidējā masa sasniedza 3,5–6,5 g. Latvijā šīs šķirnes nav vērtētas.
Pētījumi zemenēm
Gomeļas izmēģinājumu stacijā veikta dažādu augsnes mulčas materiālu – kūdras, salmu un zāģskaidu – izvērtēšana zemeņu mātesaugu stādījumos, lai augsnē labāk saglabātu mitrumu un ierobežotu nezāļu augšanu. Izvērtējot iegūto jauno stādu daudzumu, divām no trim vērtētajām šķirnēm visvairāk stādu tomēr izauga kontroles variantā, kur mulča nebija izmantota, bet vienai šķirnei – ‘Beregiņa’ – vairāk stādu bija ar kūdru mulčētajā variantā. Salmu un zāģskaidu mulča bija kavējusi jauno rozešu apsakņošanos.
Baltkrievijas valsts lauksaimniecības akadēmijā veikts 62 zemeņu šķirņu bioķīmiskais vērtējums. No vērtētajām šķirnēm visvairāk cukuru ogās konstatēts ‘Kent’, ‘Krasavica’, ‘Bogota’, ‘Malling Pandora’, ‘Primela’, ‘Pegasus’ un ‘Evita’ (remontantā šķirne), bet vislabākā cukuru un skābju sabalansētība, kas visvairāk raksturo garšu, bija šķirnēm ‘Kent’, ‘Oņega’, ‘Favorit’, ‘Malling Pandora’ un ‘Marmolada’. Visvairāk C vitamīna bija ‘Sjurpriz Oļimpiade’, ‘Pegasus’, ‘Carica’ un ‘Chandler’ ogās, bet lielākais dzelzs daudzums bija ‘Kent’, ‘Elsanta’, ‘Honeoye’, ‘Vima Rina’ un ‘Florida’. Kopumā kā vērtīgākās pēc bioķīmiskā sastāva atzītas ‘Kent’, ‘Pegasus’, ‘Bogota’, ‘Bagrjanaja’, ‘Malling Pandora’ un ‘Evita’. No šīm Latvijā audzēšanā izplatītākās ir ‘Pegasus’ un ‘Malling Pandora’ (‘Pandora’).
Galvenās atziņas no pieredzētā
Ogu audzēšana Baltkrievijā tāpat kā Latvijā nav no vadošajām lauksaimniecības nozarēm, taču mērķtiecīgi attīstās, un saražotie apjomi ir diezgan iespaidīgi. Liela nozīme labu ražu ieguvē ir stādu veselīgumam un kvalitātei, kā arī vietējiem apstākļiem piemērotu, augstražīgu šķirņu atlasei, kam baltkrievi ir pievērsuši lielu uzmanību un kas tiek arī valstiski atbalstīts. Diemžēl šajās jomās esam solīti aiz baltkrieviem.
Pie mums nestabilā un tikai īslaicīgu projektu ietvaros iegūtā finansējuma dēļ joprojām neesam varējuši pabeigt izveidot SSE mātesaugu kolekciju vietējās selekcijas šķirnēm un nodrošināt pilnvērtīgu vīrusbrīva stādāmā materiāla audzēšanu. Pie mums augļkopībā vairs nav nevienas valsts izmēģinājumu stacijas vai šķirņu izvērtēšanas punkta, kas atrastos dažādos valsts novados un kur varētu veikt šķirņu izvērtēšanu. Pašlaik to darām uz vietas Dārzkopības institūtā Dobelē un Pūrē, kā arī veicot novērojumus zemnieku saimniecībās un citos ražošanas uzņēmumos, kur tomēr izvērtēšanu nevar veikt tik pilnvērtīgi kā specializētās izmēģinājumu iestādēs.
Arī Baltkrievijas zinātniekiem, protams, viss nav ideāli un jācīnās par finansējumu saviem pētījumiem, taču kopumā vērojams optimisms un jaunās paaudzes interese turpināt vecāko kolēģu iesākto, ko novēlu arī mums.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops novembra numurā
