Ogles pret kokiem: kurš uzvarēs? 0
Tūkstošiem cilvēku Vācijā jau vairākas nedēļas sīvi protestē pret energokoncerna RWE plāniem izcirst Hambahas mežu, lai teritoriju pārvērstu par brūnogļu raktuvēm.
Pēc spēcīga lietus gāziena, kas nupat apslacījis nedaudz dzeltēt sākušās koku lapotnes, Hambahas mežā uzspīdējusi saule un atsākušas skanēt putnu dziesmas. Mierīgs, idillisks rudens rīts. Kā pretstats samilzušajam saspīlējumam cilvēku pasaulē, kura iemesls ir tieši cīņa par dabu.
Brienot vēl dažus simtus metrus tālāk pa dubļaino meža ceļu garām desmitiem policijas busiņu, sākas apvidus, kur putnus vairs nedzird. Tur griež zāģis, rūc buldozers un skan izmisīgi kliedzieni. Tur notiek policijas operācija Hambahas meža atbrīvošanai no cilvēkiem, kurus dēvē dažādi: gan par “dabas aizsardzības aktīvistiem”, gan “varonīgiem cīnītājiem”, bet arī par “nelikumīgiem meža okupantiem” vai pat noziedzniekiem. Atkarībā no tā, kādas institūcijas pārstāv runātāji.
Pret meža izciršanu ogļu raktuvju paplašināšanai šai apvidū vides aizstāvji pretojušies jau desmitiem gadu. Taču pirms septiņiem gadiem viņi uzsāka radikālu akciju: pārcēlās uz dzīvi mežā, ierīkojot mājas kokos, lai fiziski neļautu cirtējiem sākt darbus.
Lielākā daļa māju jau nojauktas
Lai arī ne gluži ar visām ērtībām, paštaisītajās mājās patiesi var dzīvot. Iemītnieki tās apgādājuši ne vien ar gultām un skapjiem, bet pat elektriskām plītiņām. Kopiena gadu gaitā bijusi mainīga: daži ieradušies, citi nodzīvojuši neilgu laiku, ieradušies atkal jauni. “Mūsu noteikumi ir anarhija. Katrs dara, ko grib,” tā līdz šim uzņemtajās dokumentālajās filmās par Hambahas meža dzīvi stāstījuši iemītnieki. Bez konkrēta vadītāja, bez stingrām struktūrām. Tomēr: itin organizēti un saticīgi.
Lai gan policijas operācija koka būdu nojaukšanai joprojām turpinās, par kopienu nu jau var teikt: tā “bija”.
“Uzsākot operāciju, mežā atradās 51 kokos ierīkota māja. Līdz šodienas rītam 43 no mājām ir nojauktas, tātad palikušas vēl astoņas,” stāsta mežā sastaptais Ziemeļreinas-Vestfālenes policijas runasvīrs Andreass Millers. Vietās, kuras policija nekontrolē, gan joprojām tiek būvētas arī jaunas mājas vai pat vienkārši uz ātru roku saslietas sastatnes, kur aktīvisti uzrāpušies stāv vai sēž, cenzdamies meža “attīrīšanu” novilcināt kaut uz dienu vai dažām stundām.
Meža sargiem palīgā ieradušies arī atbalstītāji. Dažas dienas pēc tam, kad meža atbrīvošanas darbu laikā no koka apmetnes nokrita un bojā gāja kāds notikumus dokumentējošs blogeris, uz protestiem drēgnā, lietainā svētdienā pie meža sapulcējās pat 7 – 10 tūkstoši cilvēku. Gaidāms, ka nākamā akcija, kas izziņota 6. oktobrī, varētu pulcēt vēl vairāk dalībnieku.
“Eiropas lielākais caurums”
Par ko notiek cīņa? No tik mežainu valstu kā Latvija viedokļa – par gluži niecīgu platību. Vien aptuveni 200 hektāriem. Hambahas mežs reiz bija 4300 hektārus liels. Gadu gaitā, paplašinot brūnogļu raktuves, nocirsti jau 90 procenti no tā. Tagad uzņēmums vēlas apgūt arī šo, jau kopš desmitiem gadu tā īpašumā esošo salīdzinoši nelielo teritoriju. Ja mežs paliktu neskarts, uzņēmums, kura apgrozījums ir tuvu 45 miljardiem eiro gadā, zaudētu vismaz piecus miljardus eiro.
Tiesa, Hambahā nav runa tikai par koku izciršanu vien. Vieta, kur patlaban plešas mežs, ja īstenosies RWE plāni, pievienosies jau apmēram 85 kvadrātkilometrus lielajai “mirušajai” zonai. Pie tās var nonākt, izbrienot līdz galam pa meža celiņu. Kurp vien sniedzas skats, tur plešas milzīgs ogļu ieguves lauks, dēvēts arī par “Eiropas lielāko caurumu”.
Lai gan Vācija mērķtiecīgi cenšas uzturēt savu pioniera tēlu pārejā uz zaļo enerģiju, pagaidām 37 procenti elektroenerģijas Vācijā vēl joprojām tiek ražoti no oglēm. Īpaši ogļu atkarīga ir Ziemeļreina-Vestfālene, Vācijas iedzīvotājiem bagātākā pavalsts, kur tikai 12 procenti elektroenerģijas tiek ražoti no atjaunojamiem resursiem. Lai gan Vācija līdz 2040. gadam vai agrāk vēlas pilnībā atteikties no ogļu enerģijas, process nebūs viegls.
Emociju kontrasti
Emocijas, kas virmo Hambahas meža apkaimē, ir kontrastu pilnas. Ciešas solidaritātes jūtas te mijas ar neuzticēšanos it nevienam, cerības ar bezcerību, agresija – ar sirsnību un laipnību.
Teju ikviens uz meža ceļa vai netālās šosejas sastapts pretimnācējs jau iztālēm draudzīgi sveicina. Svešinieks vai pazīstams – nav nozīmes. Galvenais, ka nav policijas formastērpā vai nenēsā mežstrādnieka ķiveri. Ja tērpts civilā, tātad kāds no “mūsējiem”, kāds, kuram arī ir svarīgs Hambahas mežs – apmēram tā cilvēki raugās viens uz otru. Pie savas taisnības pārstāvjiem, pamatoti vai nepamatoti, bet protestētāji pieskaita arī ikvienu preses pārstāvji.
“Paldies, ka jūs interesējaties un to rādāt,” saka kāda riteņbraucēja, ieradusies no netālās Direnas pilsētas: “Tas ir neprāts – ogļu vārdā upurēt dabu.” Klimatam un veselībai kaitīgās ogles esot pagātnes tehnoloģija. “Paskat,” viņa novēršas, rādot ar pirkstu uz vanagu pļavā šosejas malā. Putns, turēdamies pretī vēja plūsmai, ir sastindzis vienā punktā – acīmredzot nolūko medījumu: “Tā visa te vairs nebūs.”
Bīstas no agresijas
Garāmgājējus mēdz sveicināt arī viscaur uz meža celiņiem dežurējošie policisti. Taču tas ir gluži citāds sveiciens: vispārēju aizdomu pavadīts, ikvienu nopētot no galvas līdz kājām, gatavībā reaģēt uz jebkuru neparastu signālu.
Piesardzībai ir pamats. Abi meža ceļi, kas ved uz vietām, kur patlaban, mežu atbrīvojot no koku mājās sēdošajiem protestētājiem, operācijas veic policija, gan nu jau ir slēgti: iekļūt ļauts vien žurnālistiem, uzrādot apliecību, kā arī atsevišķiem atbalstītājiem, kuri piegādā iemītniekiem ūdeni un ēdienu. Tiek pārmeklēta ienācēja ikviena soma. Tomēr nevar zināt, kādus turpmākos soļus spers agresīvākie no meža aizstāvjiem. Tie var būt negaidīti un vardarbīgi. No kokos ierīkotajām mājām policija tikusi apmētāta ar fekālijām. Zināms arī, ka, lai apturētu mašīnas, jau agrāk uz ceļiem tikuši izvietoti riepu dūrēji. Daudzkārt ticis apmētāts arī ogļu kravas vilciens, mērķējot tieši lokomotīves vadītāja logā.
Lai pamatotu vajadzību iesaistīt pēc iespējas lielākus policijas spēkus, Ziemeļreinas-Vestfālenes iekšlietu ministrs Herberts Reils, uzsākot operāciju, žurnālistiem demonstrēja ieroču arsenālu, kas konfiscēts Hambahas mežā: pilnu galdu ar gariem nažiem, cirvjiem, mačetēm. Lai nodrošinātos pret ekscesiem, operācijā iesaistīts lielākais policistu skaits, kāds jebkad ticis vienkopus sapulcēts jaunāko laiku Ziemeļreinas-Vestfālenes pavalsts vēsturē. Mežu kopā ar koncerna RWE strādniekiem “tīra” līdz pat 2000 policistu, kas nozīmē, ka katra cīņas diena izmaksā vismaz vienu vai pāris miljonus eiro.
Apsūdz manipulācijā ar sabiedrisko domu
“Meli!” turpretī uzskata netālu pie meža tādā kā improvizētā protestu informācijas un apgādes teltī sastaptie aktīvisti. Cīņā par mežu amatpersonas un policija izmantojot manipulācijas ar sabiedrisko domu. Tā apzināti cenšoties aktīvistus nomelnot un diskreditēt kā vardarbīgus noziedzniekus, lai mazinātu sabiedrības atbalstu.
To, ka vismaz atsevišķos punktos viņiem ir taisnība, apliecina arī raidsabiedrības WDR izpētītais: presei demonstrētie ieroči patiesi konfiscēti mežā, bet ministrs “aizmirsis” pateikt, ka tas noticis jau 2016. gadā.
Tāpat aktīvisti apsūdz amatpersonas nepatiesības izplatīšanā par “sēru pauzi”. Kad, nokrītot no koka apmetnes, nojaukšanas darbu laikā pagājušajā nedēļā bojā gāja kāds notikumus dokumentējošs blogeris, iekšlietu ministrs paziņoja, ka bēdīgā notikuma dēļ darbi uz laiku tiekot pārtraukti. Patiesībā tie neesot apstājušies ne uz brīdi – it kā iejūtīgā attieksme esot bijusi vien teātris presei, tā apgalvo sastaptie.
“Es ticu brīnumam. Brīnumi notiek,” saka kāds pusmūža vecuma kungs, kurš, lai aizstāvētu mežu, mērojis apmēram 650 kilometru no Bavārijas un vēl vismaz nedēļu kopā ar dzīvesbiedri turpinās dzīvot treilerī pie Hambahas meža: “Šo mežu ir iespējams izglābt. Ja tagad notiktu pavērsiens, mežs paliktu stāvam. Mašīnas var apturēt. Sviras var pagriezt atpakaļ. Pienācis laiks to darīt.”
