Pamanīju, ka esat kļuvis par mūzikas ierakstu veikala vadītāju – bija vēlme atgriezties pie savulaik veiksmīgā ierakstu biznesa, no kura bijāt pagājis malā, vai varbūt praktiskā dzīve mūsu valstī, kurā radošai personai joprojām nenoteikts statuss, ieviesusi savu nepieciešamību? 9
Tā kā mana partnere veikalā Sandra Amerika priekšlaicīgi aizgāja mūžībā, man īsti nebija izvēles. Dzīvē pienāk brīži, kad jāuzņemas atbildība un jātiek galā ar pirmajā brīdī it kā pavisam nesaprotamām lietām. Priecājos, ka tagad tas sagādā gandarījumu. Galu galā manas kopš 11 gadu vecuma krātās melomāna zināšanas tagad praktiski noder. Melleņu audzēšanu un darbu ar ierakstiem savienot var, vienkārši ir jāpaspēj – ogas lasu vakaros.
Vai varbūt iemesls tam pēc ilgākas dzīvošanas lauku dzīves klusumā, ģimenes tēva pienākumiem bija arī vēlme pēc pilsētas dinamikas?
Nē, nepavisam. Pilsētas ritms mani jau sen nesaista un nevaldzina. Kaut gan Rīgu es mīlu. Tā ir mana dzimtā pilsēta un skaistākā pasaulē. Tāpat kā bērnība.
Kā šobrīd sokas jūsu izveidotajai izdevniecībai “Upe”? Varbūt ir doma atsākt darbošanos arī tajā, vai varbūt pat izdot kādus ierakstus?
Šogad plānots tikai viens jauns ieraksts – “Mielavs un taurētāji”. Tam būtu jāiznāk vēlā rudenī. Lielākā daļa dziesmu būs tās, ko spēlējām koncertos – visas klasiskās, gan no “Jauna Mēness” repertuāra, gan manas dziesmas, pārsvarā latviešu valodā. Viena arī krieviski – Borisa Grebenščikova “Bože hraņi poļarņikov” (“Dievs, sargi polārpētniekus”). Ieraksts jau ir gatavs – tas tapa Latvijas Radio ierakstu studijā, visiem muzicējot vienlaikus.
Kas no topošās un esošās jaunās mūzikas Latvijā šobrīd šķistu izdošanas vērts?
Nu jau vairākus gadus esmu pārtraucis būt aktīvs izdevējs, līdz ar to visai miglaini orientējos mūsdienu latviešu populārajā mūzikā. Tagad daudzi jaunie mākslinieki paši izdod savus ierakstus, un tik mazā valstī kā mūsējā tas ir, manuprāt, pareizs risinājums.
Pirms pieciem gadiem grupa “Jauns Mēness” nosvinēja 25. jubileju, izpelnījās savām gaitām veltītu grāmatu un nospēlēja pēdējo atvadu koncertu. Zināms, ka mūzikas industrijā “pēdējie” koncerti nereti kļūst par sākumu kaut kam jaunam. Šogad grupai ir 30. gadskārta. Varbūt faniem ir cerība “Jaunu Mēnesi” atkal sagaidīt uz skatuves?
Nekādā gadījumā. Esmu cilvēks, kas tur solījumus.
Tomēr “Jauna Mēness” daiļrade turpina dzīvot savu neatkarīgu dzīvi. Nule uzmanību piesaistīja vokālās grupas “Latvian Voices” a capella manierē iedziedātā dziesma “Piekūns skrien debesīs” – itin aktuālā skanējumā. Savulaik bijusi viens no atmodas, brīvības simboliem, kā tā jums pašam skan šodien?
Meiteņu versija bija skaista. Esmu jau teicis, ka “Piekūns” ir neparasta dziesma. Māra Muktupāvela motīvs, saaužoties ar “Jauna Mēness” enerģiju, radīja dziesmu, kurai līdzīgu neatrodu nekur pasaulē. Tā ir liela Dieva dāvana. Esmu pagodināts, ka biju tur klāt.
