Oficiālo dāvanu šaubīgais vērtējums 11
Demisionējušās Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas (“Vienotība”) lēmums izpirkt vairākas pilnvaru laikā saņemtās dāvanas raisījis šaubas par to patieso vērtību.
Dāvanu saņemšanas, novērtēšanas un izpirkšanas kārtība Latvijā šķiet stingri reglamentēta un vairākkārt padarīta stingrāka. Tomēr ikvienu likumu var apiet ar līkumu. Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājam, Ministru prezidentam, ministriem un vēl vairākām amatpersonām, kā arī viņu laulātajiem saskaņā ar Interešu konflikta novēršanas likumu, pildot amata pienākumus, ir atļauts pieņemt diplomātiskās dāvanas no ārvalstu kolēģiem. Šis pats likums arī nosaka, ka saņemtās dāvanas kļūst par amatpersonas pārstāvētās institūcijas īpašumu. Taču saskaņā ar MK noteikumiem, beidzot pildīt savus dienesta pienākumus, amatpersonai ir tiesības izpirkt saņemtās dāvanas. Šādos gadījumos iestādē tiek veidotas dāvanu novērtēšanas komisijas, kas nosaka vērtību, par kuru šīs mantas var iepirkt. Komisija sastāv no iestādes darbiniekiem, kuri vajadzības gadījumā pieaicina arī ekspertus.
Šāda dāvanu novērtēšanas komisija 2014. gadā izveidota arī Valsts kancelejā, un to vada Komunikācijas departamenta konsultante Maija Lāce. Pagājušā gada decembrī pēc Straujumas paziņojuma par demisiju komisija izvērtēja premjeres saņemtās dāvanas, uz līguma pamata pieaicinot arī divus ekspertus.
Aizdomīgi lētā glezna
Dārgākā no tām ir Polijas bijušā ministru prezidenta Donalda Tuska dāvinātais rotu komplekts – krelles un rokassprādze, ko komisija novērtējusi 120 eiro vērtībā. Tāpat premjere izpirks ASV viceprezidenta Džo Baidena dāvināto stikla trauku ar viceprezidenta ģerboni un parakstu par 25 eiro, Amerikas Latviešu apvienības valdes dāvināto “Latvju enciklopēdiju” par 50 eiro, kā arī ASV uzņēmēju delegācijas Latvijā dāvināto kaklarotu no Agneses Zeltiņas rotaslietu kolekcijas “Soulstones” par 60 eiro. Premjeres īpašumā paliks arī Ķīnas pirmās lēdijas dāvinātā sarkanā keramikas vāze ar zelta apgleznojumiem un mūzikas disks 40 eiro vērtībā, Vācijas kancleres Angelas Merkeles dāvinātais Meisenes porcelāna trauciņš tējai 30 eiro vērtībā, Itālijas vēstnieka Latvijā dāvinātā zīda šalle 30 eiro vērtībā, Čehijas prezidenta Miloša Zemana dāvātais ādas maks 30 eiro vērtībā, Šanhajas partijas sekretāra dāvātā vāze 40 eiro vērtībā un Ķīnas Sudžou pilsētas mēra dāvinātā izšūtā zīda somiņa 25 eiro vērtībā. Visbeidzot premjere izpirks arī Gruzijas premjerministra dāvāto gruzīnu mākslinieces Rusiko Čikvaidzes gleznu, kuru komisija novērtējusi nieka 20 eiro apmērā.
Tieši šī glezna vai, pareizāk, tās zemais novērtējums raisījis sabiedrības neizpratni. Ir krietni jāpapūlas, lai Latvijas studentu mākslas darbu izstādē gadatirgū “Jarmarka” atrastu glezniņu, kas maksātu 20 eiro vai mazāk. R. Čikvaidze nav vis mazpazīstama studente, bet gan ievērojama gruzīnu māksliniece, kas plūkusi laurus un saņēmusi atzinību dažādās izstādēs ne vien Gruzijā, bet arī ārpus tās robežām. Arī ielūkojoties interneta mākslas katalogos, piemēram, saatchiart.com, ikviens var pārliecināties, ka šīs mākslinieces darbi tiek tirgoti ne lētāk kā par 2000 eiro. Kādēļ pēkšņi šāda cenas atšķirība? To jautāju Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktorei Mārai Lācei, kura kā eksperte piedalījās dāvanu vērtēšanā. “Vai tiešām jūs domājat, ka kāda valsts dāvina diplomātiskās dāvanas vairāku tūkstošu apmērā? Konkrētais darbiņš bija ļoti maziņš un nekādā veidā nešķita, ka to varētu vērtēt kā īpaši vērtīgu. Ja runājam par tādām galerijām kā “saatchiart”, tad tur parasti tiek piedāvāti daudz lielāka formāta darbi. Protams, mākslu nevar vērtēt tikai pēc izmēra, bet tas tomēr ir viens no rādītājiem,” skaidroja mākslas muzeja direktore. Viņa arī norādīja, ka mākslas pasaulē nav nekas ārkārtējs, ka viena autora dažādu darbu vērtība var tik ļoti atšķirties.
Apkaunojošā izpirkšana
Čikvaidzes gleznas šaubīgais vērtējums sadalījis sabiedrību divās daļās. Daļa vaino Straujumu un vērtēšanas komisijas ierēdņus sīkās blēdībās, bet citi uzskata, ka dāvanu izpirkšana ir pārāk sīkumaina un pēc būtības apkaunojoša procedūra. Pie otrajiem pieder arī lietišķā protokola un etiķetes eksperte Irma Kalniņa. “Man patiešām nebūtu žēl, ja amatpersona, kas amatu pamet pēc godājama darba cēliena, drīkstētu bez kādas maksas paņemt līdzi sirdij tuvākās dāvanas. Novērtēt katra šī dāvinājuma tirgus vērtību ir ļoti grūti, bet gan diplomātiskajā, gan korporatīvajā etiķetē ir noteiktas robežas dāvanu cenai. Tās arī paredz, ka nedrīkst dāvināt pārāk dārgas dāvanas, lai tās neizskatītos pēc kukuļa. Diplomāti to labi zina un ievēro, tādēļ nedomāju, ka caur dāvinājumiem kāds varētu piesavināties milzu vērtības,” teica I. Kalniņa. Viņa arī pieļāva, ka labs kompromisa risinājums būtu jauna tradīcija, ka amatpersona, beidzot pildīt amata pienākumus, paņem līdzi sev tuvākās dāvanas, bet vienlaikus aptuveni līdzīgu naudas summu ziedo labdarībai.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), kas izstrādāja diplomātisko dāvanu novērtēšanas un izpirkšanas kārtību, uzskata ka pašreizējais regulējums ir pietiekams. “Drīzāk ir jautājums par tā piemērošanu – vai ir ticis izdarīts viss, vai ievērota visa procedūra? Ja kādam ir šaubas par dāvanu novērtēšanas atbilstību vai tā ir veikta nekorekti, tad ir jāvēršas pie konkrētās institūcijas vadītāja,” informēja KNAB pārstāve Laura Dūša.
Pieredze no Rietumiem
Diplomātisko dāvanu izpirkšanas prakse nav Latvijas izgudrojums, bet pārņemta no rietumvalstīm, kur tā ir izplatīta. Latvijā tā iesākās Valsts prezidenta kancelejā jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Atjaunotās republikas pirmais prezidents Guntis Ulmanis 1999. gadā, beidzot savu prezidentūru, izpirka vairākas saņemtās dāvanas. Arī viņa pēctece Vaira Vīķe-Freiberga 2007. gadā rīkojās līdzīgi, izpērkot dāvanas 9500 latu vērtībā, bet “iepinās” nepatīkamā skandālā, jo parādījās aizdomas, ka viņa “paķērusi līdzi” arī dārgu rokaspulksteni, kurš tikai dažas dienas pirms viņas termiņa beigām tika norakstīts kā bojāts un līdz ar to nebija jāizpērk. Kopš 2002. gada dāvanu izpirkšanu regulē Interešu konflikta novēršanas likums, kas attiecas ne vien uz prezidentu, bet arī Saeimas priekšsēdētāju, premjeru un citām amatpersonām.
Valsts prezidenta kanceleja daļu no neizpirktajām dāvanām nodod glabāšanai Latvijas Nacionālā vēstures muzeja prezidenta fondā. Otra daļa glabājas un ir apskatāma Rīgas pils Dāvanu zālē. Līdz ar Latvijas un ārvalstu amatpersonu pasniegtajām dāvanām šeit izvietotas arī privātpersonu, tajā skaitā bērnu, pasniegtās dāvanas. Arī Saeimā un valdības ēkā izveidotas līdzīgas ekspozīcijas, bet, pieaugot dāvanu skaitam, arī šīs iestādes domā par iespēju tās nodot muzejam.
