Valdis Krastiņš: Bijušais ASV prezidents atkāpies no tradīcijas 0
Bijušais ASV prezidents Baraks Obama atkāpies no tradīcijas (tā paredz, ka bijušie neiejaucas politikā) un uzstājies ar runu Ilinoisas štatā, kur sākusies viņa karjera.
Par asajiem vārdiem, kuri veltīti tagadējai ASV administrācijai, varam nerunāt – tā ir un paliek amerikāņu pašu lieta. Svarīgi tas, ka Obama savā lieliskajā runā izteicis atziņas, kuras nozīmīgas ne tikai amerikāņiem (atgādināšu – arī viņiem vēlēšanas divu mēnešu attālumā), bet pilnībā attiecināmas arī uz mūsu vēlētājiem. Arī amerikāņi, gluži tāpat kā mēs, noguruši no politiķu runām un solījumiem, kļuvuši vienaldzīgi, pat ciniski – tāpat kā pie mums. Ko viņiem un tātad arī mums saka Obama? Demokrātijā nevar ļauties vienaldzībai vai pagurumam, piedalīšanās vai nepiedalīšanās vēlēšanās noteiks to, kā valsts un tātad mēs paši tiksim pārvaldīti nākamajos četros gados. “Kā jūsu līdzpilsonis es esmu šeit, lai nodotu vienkāršu vēstījumu, un tas ir, ka jums jāpiedalās vēlēšanās, jo no tā atkarīga mūsu demokrātija.” Un tālāk Obama saka: “Šīs vēlēšanas ir svarīgākās no tām, ko es atceros… Pietiek paskatīties uz nesenajiem virsrakstiem presē, lai saprastu, ka šis mirklis ir citāds un atšķirīgs. Uz spēles likts pārāk daudz, lai varētu sēdēt grāvmalā.” Ak kungs, šķiet, ka tas teikts tieši par mums! Gluži tāpat kā tas, ko lasām tālāk. “Tad, kad mēs nebalsojam, kad uzskatām, ka mūsu tiesības un brīvība ir pašas par sevi saprotamas lietas, kad mēs vairs neticam un sākam domāt tikai par to, kā sevi izklaidēt, tad sāk skanēt citas balsis. Tad sāk dominēt biedēšanas politika, tiek piedāvāti vienkāršoti un demagoģiski risinājumi mūsu problēmām.” Nu tieši tā! Bet tikai nesakiet – nav par ko balsot… To saka slinkie, kuri nevēlas atrast to sarakstu, kurā ir vismazāk alkatīgo un visvairāk par Latvijas interesēm domājošo. Svītrojiet tos, kas šķiet aizdomīgi, lieciet krustiņus tiem, kuriem uzticaties. Un rezultāts var būt labs jums un man, mūsu valstij.
Atceros savu melnādaino kolēģi no Dienvidilinoisas universitātes. Viņa stāstīja par milzu grūtībām ceļā uz akadēmisko karjeru, galvenokārt par rasu naidu. Bet allaž piebilda: “Esmu amerikāniete līdz kaulu smadzenēm! Man kopā ar citiem jāgādā, lai šī valsts kļūtu labāka, brīvāka.” Tātad – nevis noārdīt, bet celt! Tam jākļūst par mūsu galveno uzdevumu Saeimas vēlēšanās.
