Ceļojumā pa izsmalcināto Francijas vīna reģionu – Bordo 0
Izsmalcinātā Francijas vīna reģions negaida ceļotājus ar atplestām rokām un urravām – iepazīšanās notiek lēnām, prātīgi un baudot Dieva dzērienu.
Šovasar ceļojot uz Bordo, par mājvietu gluži nejauši izvēlējāmies chateaux (latviski – pils) “Valandro”, pat nenojaušot, ka esam nokļuvuši pie Francijā labi pazīstama, visai skandaloza vīndara ar iesauku Bad Boy jeb latviski – sliktais zēns. Tā “Valandro” saimnieku Žanu Luku Tunevinu par netradicionālajiem un drosmīgajiem vīndarīšanas paņēmieniem, kas devuši lielisku rezultātu, nodēvējis ietekmīgais vīna kritiķis Roberts Pārkers – šā vīra vērtējums simts punktu skalā varot uzcelt uz pjedestāla vai arī nogremdēt jebkuru vīna marku.
Tunevina īpašums patiesībā atgādina necilu muižiņu, kas esot raksturīgi lielākajai daļai no trīspadsmit ar pusi tūkstošiem šā reģiona “šato”. Protams, starp apkārtnes plašajiem vīna laukiem iesēdušas arī lepnas pilis ar tādu slavenu Bordeaux vīnu zīmolu īpašnieku vārdiem kā Rotšildi, Margo, Latūri u. c., taču šo namu vārti nemaz tik viegli ceļotājam vaļā neveras. Gluži kā labs vīns arī šis Francijas dienvidrietumu reģions jābauda nesteidzīgi – tā labāk izdosies izjust eleganto vīna galvaspilsētu Bordo, izgaršot austeru paradīzi Arkašonu un pat uzkāpt Eiropas lielākajā kāpā Dune du Pilat.
Vīns kā pudelē pildīta dzeja
Sliktais zēns Tunevins nebūt neklīst pa savu “šato” ar vīna glāzi rokā – kopā ar sievu viņš dzīvo netālajā pilsētiņā Sentemilionā ἀ– slavenā sarkanvīna rajona centrā. Viss rajons, kuru dēvē tāpat, nosaukumu mantojis no mūka vientuļnieka Emiljona, kurš šeit apmetās uz dzīvi aptuveni astotajā gadsimtā. Aicinājumam uz sarunu – jāizmanto taču izdevība parunāt ar tik ievērojamu vīndari – Žans Luks atsaucas labprāt, bet – tikai franču valodā. Saprasties palīdz Hloja, viņa kopā ar draugu Viktoru ieradusies no Elzasas un vasarā piestrādā “Valandro” pilī. Drauga ģimene un tuvākie radi plāno attīstīt vīndarītavu, tāpēc Viktoram jāmācās tirgzinība, praksē viņš vēlējies to apgūt tieši pie Tunevina. “Tāpēc, ka viņš ir vislabākais,” nosaka jaunais cilvēks, kura ikdienas darbs ir klientu apkalpošana vīna veikalā Sentemilionā.
Frančiem vīns nav kā jebkurš cits alkoholisks dzēriens, kas padara prātu vieglāku un mēli lunkanāku (vai otrādi). Tunevins to nosauc par inteliģentu komunikāciju, uzsverot, ka ļoti svarīgi, kāds vīns tiek likts galdā biznesa pusdienās. Poētiskāk noskaņotie citē piedzīvojumu romānistu un dzejnieku skotu Robertu Lūisu Stīvensonu, kuram vīns ir bottled poetry jeb latviski – kā pudelē iepildīta dzeja. No senseniem laikiem klīst teikas un leģendas, kas norāda uz dievību un pat paša Dieva iesaistīšanos vīna tapšanā – pasaules radītājs iedevis Svētajam Pēterim vīnogulāja zariņu un teicis, lai iestāda to kaut kur. Jēzus māceklis ar drošu roku atvasi iedēstījis vietā, kur tagad atrodas Francija, iespējams pat – Bordo apvidū. Un nekļūdījās, jo no romiešu laikiem līdz mūsdienām Bordo reģions kļuvis par pasaulē lielāko vīna ražotāju, kur katru gadu ar Dievu dzērienu uzpilda apmēram 900 miljonus vīna pudeļu, sākot ar vienkāršajiem vin du table jeb galda vīniem līdz pasaulē pašiem dārgākajiem – Premier Grand Cru Classe.
Karaļu mīla, mārketings un angļu nauda
Gan lieliskajiem Bordo vīniem, gan veiksmīgajam biznesam pirmos pamatus lika Normandijas hercoga Henrija Plantageneta, kas kļuva par Anglijas karali Henriju II, un Akvitānijas Elinoras mīlas stāsts. Jaunās karalienes mantojums – Akvitānija – uz trīssimt gadiem nonāca angļu pārvaldījumā. Bordo vīndari bija tikai ieguvēji, jo saņēma monopoltiesības pārdot vīnu Anglijā. Līdz pat mūsdienām britu zemē joprojām lieto seno Bordo sarkanvīna nosaukumu claret (latviski – dzidrs, caurspīdīgs), kas atgādina par laiku, kad drošākā laba vīna pazīme bija tā dzidrums. Līdz 18. gadsimtam vīndarītāji vēl nebija iemācījušies dedzināt sēru, kas stiprina vīna noturību pret bojāšanos, kā arī pildīt to stikla pudelēs, tāpēc Dieva dzērienu saviem klientiem, tostarp arī Londonas vīna tirgum, bija jāpiegādā ātri – līdz Ziemassvētkiem, kamēr tas vēl nav sabojājies.
Kāds tirgzinībās apķērīgs vīna pils saimnieks Arno de Pontaks Londonā pat atvēra restorānu, kur veiksmīgi uzsāka tirgot jau izsmalcinātāku Bordo vīnu par trīs reizes augstāku cenu. Arī citu “šato” īpašnieki uzķēra āderi – Anglija bija izdevīga tirgus vieta tieši augstākās klases vīniem.
Par franču vīna zelta laikmetu uzskata 19. gadsimta pirmo pusi, kad sākas Bordo vīna klasifikācija, iedalot tolaik 60 vērtīgākos un populārākos vīnus piecos Grand Cru Classe līmeņos, kas pastāv līdz pat mūsdienām.
Draugos ar Žerāru Depardjē
Tunevins iesauku Bad Boys lika lietā – radīja vīnu ar tādu pašu nosaukumu, kas guva teicamus panākumus. Durvis bija vaļā ne tikai veiksmīgam biznesam, bet arī jauniem draugiem. Reiz, iegājis Žerāra Depardjē restorānā Parīzē, bijis patīkami pārsteigts, ka slavenais aktieris labi zinājis Valandro pils vīnus. Nākamajā reizē abi vīri jau bučojuši viens otru kā seni draugi pa franču modei uz abiem vaigiem. Tunevins par saviem vīna draugiem varot saukt arī tādas slavenības kā Fabrisu Lukīni, Francijā ļoti populāru aktieri, kas filmā “Sieva uz pilnu slodzi” tēlo Katrīnas Denēvas varones vīru, skotu Ridliju Skotu – filmu “Telma un Luīze”, “Gladiators” u. c. režisoru.
Vēl pirms divdesmit gadiem, kas, salīdzinot ar Bordo vīndarīšanas vairākus simtus gadu seno vēsturi, tāds nieks vien ir, ne Žanu Luku Tunevinu, ne viņa kundzi Mjurielu Andro šajā nozarē neviens nepazina. Tikai 1989. gadā abi bija iegādājušies nepilnu hektāru lielu vīnogu lauku, 1991. gadā iepildījuši kādā Sentemilionas garāžā darīto pirmo vīna partiju 1500 pudelēs un gatavojās to pārdot par 13 eiro gabalā. Jau pēc četriem gadiem vīna guru Roberts Parkers Tunevina vīnus novērtēja augstāk nekā slavenā Petrusa produkciju.
Tas bija kas nepieredzēts un šim reģionam neraksturīgs: kaut kāds svešinieks – Tunevins sešdesmitajos gados ieradās Francijā no Alžīrijas –, izbijis mežrūpnieks, baņķieris un pat dīdžejs, sadomājis konkurēt ar pieredzes bagātajiem vīndariem!
“Es rīkojos neraksturīgi tradīcijai, izvēlējos savu ceļu un kļuvu par revolucionāru gan vīna darīšanā, gan mārketingā,” stāsta Žans Luks. Palīdzējuši draugi ar pieredzi un vēlme būt labākajam. Šodien Tunevina vīnogu lauki atrodas vairākos izcilos Francijas reģionos, viņa vīndarītava saražo ap 300 tūkstošu pudeļu gadā, “Valandro” vīni ierakstīti 120 labāko vidū pasaules TOP sarakstā, bet Sentemilionas apvidū ieņem augsto trešo vietu, vienas pudeles cena uzkāpusi līdz 170 eiro. Izklausās kā amerikāņu veiksmes stāsts.
Vīnogas vāc ar rokām
Par trīs svarīgākajiem vīndarīšanas biznesa priekšnoteikumiem Tunevins puspajokam, pusnopietni nosauc: “Labi vīna korķi, labas kritikas no Roberta Pārkera un bagāti klienti.” Patiesībā vīndarīšanā esot svarīgs viss no A līdz Z, bet par ražas gada izdošanos var spriest tikai tad, kad vīns nonācis pudelē.
Viens no laba vīna noslēpumiem – ogas vāc ar rokām. Jūlijā notiek pirmā izlase – pie viena vīnogu stāda atstāj trīs labākos ķekarus. Uz ražas novākšanu rudenī sabrauc strādnieki no Marokas, Alžīrijas, piedalās daudz spāņu, arī vietējie franči, tostarp studenti. “Tas ir jauks laiks,” smaidot piebilst vīndaris. Francijā noteikts, ka par darbu jāmaksā desmit eiro stundā, bez nodokļiem sanāk – apmēram astoņi. Strādā astoņas deviņas stundas dienā, pastāvīgie darbinieki – pat 15, ražas laiks ilgst apmēram mēnesi.
Uz atvadām Tunevins Latvijas ceļotājus uzaicina paskatīties, kā notiek “Žurada” saiets Pomerolā. Ģērbušies sarkanās mantijās ar baltu apdari kā savulaik pilsētas padomnieki jeb žuradi, kuru pienākums bija apstiprināt eksportam paredzētā vīna izcelsmes autentiskumu, tie vispirms pulcēsies uz misi baznīcā, pēc tam notiks mielasts ar vīna degustāciju un jaunu biedru uzņemšanu. Šādi pasākumi kopš 1948. gada tiek rīkoti arī Sentemilionā un Medokā – “žurads” mūsdienās pārtapis par vīndaru brālību, Tunevins Pomerolā šogad reprezentēs Sentemilionu.
Svētā Emiliona brīnumi
Sentemilionā katru gadu septembra trešajā svētdienā “Žurads” notiek ļoti īpašā vietā – monolītā kaļķakmens klintī izcirstā baznīcā, kas pēc sava apjoma ir viena no Eiropā lielākajām šāda veida būvēm. Baznīcu izveidoja mūka Emiliona sekotāji jau pēc viņa nāves, klinti atbrīvojot no 15 tūkstošiem kubikmetru kaļķakmens. Pirms apmēram simts gadiem būvei bija nepieciešami glābšanas darbi, jo dabiskie avoti apdraudēja kolonnu izturību. 12. gadsimtā izbūvētās noteces iekārtas bija aizsērējušas un baznīcā ilgstoši krājās ūdens. Lai kaļķakmens kolonnas nesabruktu, tās nostiprināja ar lielām metāla skavām – tehniskais risinājums nedaiļo dievnama interjeru, taču sniedz drošības sajūtu.
Arī pats Emilions savu uzturēšanos šajā apvidū sāka, kaļot kaļķakmens klinti, tā izveidojot sev alu dzīvošanai. Svētā statusu mūks ieguva, pateicoties saviem labajiem darbiem un brīnumainām spējām. Līdzīgi kā kaimiņu zemē Robins Huds, kas gādāja par nabadzīgajiem, aplaupot bagātniekus, Emilions paklusām zaga maizi, lai vēlāk dalītu to trūkumcietējiem. Reiz viņu pieķēra, lika parādīt, kas paslēpts zem apģērba, taču maizes vietā atrada tikai koka gabalus. Emiliona sekotāji skaidro, ka mūks nozagto maizi bija pārvērtis kokā.
Mūsdienu tūristiem Emiliona alā iespējams pieredzēt vēl citu brīnumu – ja sieviete vēlas bērnu, jāpasēž mūka meditācijas krēslā un pēc dažiem mēnešiem viņa kļūs grūta. “Varat ticēt vai ne, taču ļoti bieži sievietes uz Sentemilionu atbrauc tikai šā krēsla dēļ un vēlāk mēs saņemam brīnišķīgus stāstus par to, kā viņām sēdēšana Emiliona sēdeklī tiešām palīdzējusi,” sirsnīgi stāsta Sentemilionas ekskursijas gide. Diez vai ar pasēdēšanu uz kaļķakmens plauktiņa vien pietika, gan jau kāda vīna glāze arī šajā procesā būs līdzējusi…
Kaļķamens slānī Sentemilionā izraktas arī katakombas, ko daudzi iedzīvotāji izvēlējās kā pēdējo atdusas vietu, lai būtu tuvāk svētajam Emilionam – mūka kapa vieta gan joprojām nav zināma. Vīndari kaļķakmenī izraktās pazemes ejas izmantoja praktiskiem mērķiem – tajās lieliski glabājas vīns. Par to Sentemilionā var pārliecināties, nokāpjot dziļi pazemē bijušajā klostera pagrabā, kur tagad ierīkota “Clos des Menuts” vīna glabātava. 19. gadsimtā rakšanu nācās pārtraukt, jo pazemes eju tīkls, kas ap 200 km kopgarumā pletās arī zem vīna dārziem, varēja iebrukt.
No kā frančiem mākslas gēns?
Sliktās prognozes ap 1880. gadu piemeklēja kādu govi – ganībās tā pēkšņi iebruka bedrē, kas nebija vīna pagrabs vai katakombas, bet arheologiem un vēsturniekiem par lielu prieku – ala ar apmēram 30 tūkstošus gadu seniem zīmējumiem. Homo sapiens galerija atrodas apmēram pusstundas brauciena attālumā no Sentemilionas, Pair non Pair alu atļauts apmeklēt vien dažas reizes dienā un tikai gida pavadībā. Senais mākslinieks bijis patiesi talantīgs – kaļķakmens sienās iekaltie dzīvnieku silueti tēloti pareizās proporcijās un izteiksmīgās pozās. Lūk, no kā frančiem mākslas gēns!
Pēc ceļojumiem allaž pārspriežam, kā tas izdevies, un nonākam pie atziņas, ka pats svarīgākais – laba kompānija. Brauciena kvalitāti uzlabo arī veiksmīgi izvēlētas naktsmītnes, iepriekš ievāktā informācija vai tūristu ceļvedis un pa kādam zinošam gidam izraudzītajās apskates vietās, taču absolūtu labsajūtu sniedz nesteidzīgas sarunas omulīgā noskaņā, ko pavada vīns un lieliska maltīte, tāpēc – bon apetit!
Daži padomi Bordo ceļojumam
Ja vēlaties apmeklēt kādu no lepnajām slaveno vīndaru pilīm, piemēram, Rotšildu, Latūru vai Margo, apciemojums noteikti iepriekš jāpiesaka.
Sentemilionas pilsētiņu labāk apskatīt kopā ar gidu – tā iespējams nokļūt arī mūka Emiliona cellē un iespaidīgajā monolītajā kaļķakmens baznīcā. Vienas biļetes cena pieaugušajiem 13 eiro, bērniem līdz 12 gadu vecumam – bez maksas.
Francijas restorāni dienas vidū atpūšas, pamatīgu maltīti varēsiet baudīt, sākot no plkst. 19.
No Bordo līdz Parīzei (vai otrādi) var doties ar TGV ātrvilcienu – jauka iespēja trīsarpus stundās pavērot arī Luāras ieleju. Biļetes cena 1. klasē vienam cilvēkam 78 eiro.
