Egila Līcīša feļetons: Dziļās sērās Marija laida ziņu – premjers nolēmis mani neatbalstīt, tāpēc demisionēju 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai gan ar izpušķotu daiļrunību izslavētais “Kustība Par” pārzinis Daniels Pavļuts neskopojās atzinīgiem vārdiem par iekšlietu ministres Marijas Golubevas sniegumu amatā, diemžēl sievieti-krievieti-dievieti Ministru prezidents atlaida. Jo īstenībā Golubeva bija pilnīgi nepiemērota nespējniece pienākumu pildīšanai iekšlietu sfērā – būdama leģendāra neiecietības pētniece ar specialitāti minoritāšu aizstāvēšanā, Marija nokļuva ministres krēslā bez sapratnes un zināšanām par resorā notiekošo, iepriekš izlasījusi kādu “krimiķi”, Agatas Kristi detektīvgabalu. Tā bija Golubevas satikšanās ar nezināmo.
Neitrāla vērotāja tiesībsarga Jansona liecībā – par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nespēju kvalitatīvi pildīt funkcijas atbildīga ir pārraugošā Iekšlietu ministrija, kuras darbība neatbilst labai pārvaldībai. Visa latviešu tauta spiesta sarkt kaunpilnu neizdarību tīrākās sabotāžas dēļ robežas izbūvē. Kad kaimiņzemēs Polijā, Lietuvā jau uzcelts pamatīgs mūris, mūspusē norobežojums turas izritinātas dzeloņstieples ritulī, īstā žoga uzbūvēšana atlikta līdz 2024. gadam.
Cits iekšlietu ministres pārkāpums bija nenodrošināt, lai patriotiski, lojāli pilsoņi un mūsu viešņas no Ukrainas jūtas Latvijā kā mājās – putinistu neapdraudēti un neaizvainoti. Un, protams, novēlota reakcija uz notikumiem pie Pārdaugavas kauna staba “vectēvu pieminēšanas dienās” 9.–10. maijā, kad ministre dezertēja no posteņa, jo bija jādragā pa konferencēm, lasi, ievajadzējās apskatīt polittūrismā Spāniju.
Kara apstākļos ne vien Marijai, bet visai “Par” saimei nācies noiet garu, ērkšķainu atklāsmju ceļu. Kur vēl nesen kustības līderis Daniels sauca monumentu – monstru par “pieminekli Rīgas atbrīvotājiem”, ar iepriekšējo saprašanu uzskatīdams kolosu par nenojaucamu Staburagu, kur Saeimas frakcija kvēli iestājās pret “kolorādo” lentīšu aizliegumu, kur Golubevas paraksts rotāja velkomistu vēstuli, aicinot mūsu valstī migrantu tūkstošus, kur kustības biedres apgalvoja, ka Ždanoka ir “mūsējā” – tagad eiroparlamentāriete Tatjana Arkadjevna spiesta žēli raudzīties no aizrestota policijas auto lodziņa kā dzīvs apliecinājums, cik svaidīgs mēdz būt cilvēku prāts un domas, cik viegli maināms ir politiskais ģērbs.
Jā, tādi laiki pienākuši, kad pat saskaņieši no pufaikciema draugiem pārtop par eiropeisku partiju, kad krievmīļus aiztur, un, piemēram, politologam Jurim Rozenvaldam arī vajag būt uzmanīgam un izvēlēties izteicienus – padomāt, iekams pārmest Valsts prezidentam pūšanu nacionāļu stabulē.
Tomēr, kad “latviešu publikā” cēlās taisnīga sašutuma vilnis par poliču ignoranci pret rīkotām nekārtībām 10. maijā un nespēju novilkt “elektrisko ganu” vai citu bremzējošu ierīci, liedzot Putina atbalstītājiem piekļuvi piemineklim, premjerministrs Kariņš pieņēma lēmumu par amata konfiskāciju Golubevai, nepagarinot uzturēšanās atļauju iekšlietu ministres krēslā.
Lai Marija pretojās kā par atņemtu rozīņmaizi, lai pūlējās dezorientēt sabiedrību ar stāstiem par savu augsto profesionalitāti, lai cik locījās kā niedrīte un bija “šokēta”, pat liberālam vēlētājam Golubeva vairs nebija atbalstāma popzvaigzne. Gaišais cilvēks Krišjānis parādīja nulli tolerances pret nesekmīgo ministri. Uzbrukums sievietei-krievietei notika.
Dziļās sērās saskābusī Marija laida ziņu – premjers nolēmis mani neatbalstīt, tāpēc demisionēju. Golubeva pārcelsies atpakaļ uz Saeimu, nīstot necilvēku Kariņu no visas sirds, šai ziņā pievienojoties valstiskās interesēs opozīcijā premjeram esošai, no amata līdzīgā kārtā kritušai kolēģei Viņķelei. Nekas – lai drusku atvelk elpu no ārzemju braucienu intensitātes un kāpinātas emocionālās temperatūras mierīgā likumdošanas darba laukā. Arī laulātajam Marija varēs veltīt vairāk laika, pagatavot kaut ko virtuvē – nebūs Diānai jāpārtiek no putrām un konserviem!
Skumīgajā notikumā neizskaidrota paliek ērmotā lieta ar ekonomikas ministra, zaļākā gurķa, baltās rases vīrieša, latvieša, vārdā Jānis, atlaišanu – “līdzsvara dēļ”, it kā lai sodītu Nacionālo apvienību par mētāšanos ar ultimātiem. Vitenbergs esot bijis no vājākajiem ministriem – tā svēris un vērtējis stiprākais kabineta balsts, pianīna spēlētājs Pavļuts, kuram gan veselības ministra svārki der kā uzlieti un efektivitāte pienākumu pildīšanā plašā diapazonā ir pa pirmo zorti, tomēr jācer, ka premjeram (kurš taču pats esot vēlējies pieprasīt iekšlietu ministres atkāpšanos!) dusmas 48 stundu laikā pārskries, neloģiskais, dumjais lēmums par Vitenberga atbrīvošanu tiks atcelts.
