Ņujorkas triumfa pakājē. “Kotlešu sāga”. Vecākā meita nostiprina ietekmi. “LA” nedēļas apskats 2
Cilvēks. Ņujorkas triumfa pakājē
Vīnē dzīvojošā liepājniece Anastasija Sevastova divu nedēļu laikā Ņujorkā skaļi atgādināja par sevi un Latviju, ASV atklātajā tenisa čempionātā sasniedzot pusfinālu. Tur pret titulētākās mūsdienu spēlētājas Serēnas Viljamsas spēku pietrūka jaudas.
Sevastova vienmēr it kā palikusi lielā tenisa zvaigžņu ēnā, viņas karjerā ir tikai trīs uzvarēti turnīri, un viņa nekad nav bijusi starp pasaules labākajām desmit tenisistēm. Vēl vairāk, Nastja 22 gadu vecumā nolēma beigt karjeru, tomēr 2014. gadā atgriezās, lai spēlētu savam priekam. Šāds atkārtotais starts Sevastovu atbrīvoja no atbildības sloga, spēles vai turnīra iznākums nebija “būt vai nebūt” jautājums. Emociju liepājniecei nekad nav trūcis, arī tagad viņa dažās sekundēs ar īstām asarām var izraudāt epizodes, sakost zobus un mesties atpakaļ cīņā. Un baudīt savu spēli. Ņujorkā pa ceļam uz pusfinālu izdevās apspēlēt divas pasaules TOP-10 spēlētājas. Tas norāda, ka Sevastova klusītēm pielavījusies tenisa elitei un šajā sezonas brīdī ir priekšā arī mūsu pirmajai raketei Aļonai Ostapenko.
Ar divām spēlētājām elitē mēs esam starp tenisa lielvalstīm. Iespējams, šos panākumus pašlaik īsti vēl nespējam aptvert pat tad, kad nakts melnumā ceļamies skatīties mūsu meiteņu spēles. Gluži kā pati Sevastova, kura straujajā turnīru virpulī brauks un cīnīsies tālāk. “Kad beigšu spēlēt, es noteikti par sasniegto būšu lepna,” nosaka Anastasija. Ar viņu lepojas arī Latvija, kuru kartēs atkal uzmeklēja sporta līdzjutēji visā pasaulē.
Darījums. Vecākā meita nostiprina ietekmi
Aizvadītajā nedēļā zāļu ražošanas uzņēmuma “Olainfarm” vadībā notikušas kārtējās pārmaiņas. Padomē amatu zaudēja līdzšinējais tās priekšsēdētājs, ķīmijas profesors Ivars Kalviņš. viņa vietniece, finanšu un nodokļu tiesību pasniedzēja un konsultante Milana Beļeviča un padomes loceklis, bijušais premjerministrs Ivars Godmanis. Šī gada 5. jūnijā viņus apstiprināja padomes amatos uz pieciem gadiem. Bet pēc trim mēnešiem viņu vietā jau iecelti citi.
Par “Olainfarm” jauno padomes priekšsēdētāju iecelts Pāvels Rebenoks, par padomes priekšsēdētāja vietnieci – līdzšinējā padomes locekle Irina Maligina. Tā ir zīme, ka ietekmi nostiprinājusi nelaiķa Valērija Maligina vecākā meita. “Jaunā padome īstenos mana tēva mērķus,” viņa paziņojusi. Bet turpat seko pretrunīgs pamatojums, ka “padomes priekšsēdētājs advokāts P. Rebenoks un padomes loceklis M. Krieķis uzrunāti, jo augstu novērtēju viņu darbu, panākot visām pusēm pieņemamu risinājumu mana tēva mantojuma lietā”. Uzņēmuma stratēģiskā vadība uzticēta kā pateicība?
Kopš 2017. gada 9. decembra, kad 52 gadu vecumā pēkšņi mūžībā aizgāja “Olainfarm” lielākais īpašnieks Valērijs Maligins, kuram piederēja 69,48% uzņēmuma akciju, “Olainfarm” piedzīvojis vairākas pārmaiņas, kam ir vienkāršs izskaidrojums. Notiek cīņa par ietekmes pārdali šajā ļoti ienesīgajā uzņēmumā, kurā laiku pa laikam uzpeld gāzes uzņēmēja Jura Savicka, bijušā veselības ministra Gunta Belēviča un citu ietekmīgu ļaužu vārdi. Šī gada sākumā sociālajā vietnē “Facebook” Valērija Maligina atraitne Elīna uzņēmumā notiekošo nosaukusi par reiderisma spontāno abortu… 2016. gadā AS “Olainfarm” peļņa bija 11,586 miljoni eiro, bet 2017. gadā – 10,789 miljoni eiro. Bija par ko cīnīties.
Prieks. Balva jaunam dizaineram
Pagājušajā nedēļā mediju vidi un sociālos tīklus saviļņoja ziņa par to, ka otrajā Londonas Dizaina biennālē galveno balvu par labāko dizainu ieguvusi Artūra Analta instalācija “Matter to Matter”. Lakoniska zaļgana stikla virsma, uz kuras līdzīgi kā ziemā uz aizsvīduša loga biennāles apmeklētāji varēja ar pirkstu zīmēt vēstījumus, kas pamazām izdziest. Lai maldinoši vienkāršo objektu izveidotu, dizainers sadarbojies ar inženieriem, un tajā slēptā doma ir atgādināt par dabas un cilvēku mūžseno saiti.
1991. gadā dzimušais latviešu dizainers strādā un dzīvo starp dzimto Latviju un Londonu, kur 2013. gadā kopā ar domubiedru Rūdolfu Strēli nodibināja starpdisciplināru dizaina studiju “Variant Studio”. Starp darbiem ir gana daudz atzinību izpelnījušu dizaina objektu – studija veidojusi gan Latvijas Arhitektūras gada balvu – zelta ananasu, gan “Usi susi maskas” – īpašā locīšanas tehnikā darinātas galvasrotas, kas atgādina klasiskos tautastērpa vainagus. Starp jaunākajiem Analta veikumiem ir “Medus monēta”, arī Latvijas dabas iedvesmots darbs, kas 2017. gadā ieguva pirmo vietu Latvijas Bankas inovatīvas kolekcijas monētas dizaina konkursā.
Ja kāds šomēnes dodas uz Londonu, “Matter to Matter” līdz ar gandrīz 40 citu valstu dizaina objektiem vēl līdz 23. septembrim var aplūkot un aptaustīt Somerseta namā. Tas, ka tieši Artūrs Analts ieguvis biennāles balvu, ir ļoti patīkama atzinība pirmkārt pašam dizaineram un arī, protams, visiem, kuri priecājas par latviešu panākumiem starptautiskajā arēnā jebkurā jomā. Vienīgais, kas šoreiz mazliet kņudina un prieku par notikumu samazina no pilniem 100% uz, teiksim, 99,5%, ir sajūta, ka šis objekts ir mazliet… pašmērķīgs? Daiļa un interesanta ilustrācija, kas iecerēta, lai aicinātu aizdomāties par vidi, klimata pārmaiņām – taču vai sasniedz iecerēto mērķi?
Joks. Obligāto kotlešu iepirkumu – OKI!
Pēc tam kad sabiedriskā televīzija atskaņoja kādas partijas tagadējo līderu pirms četriem gadiem spriesto, ka šīs partijas elektorātam nevajag nekādas pārmaiņas, vajagot tikai sestdien piedzerties un dabūt kotleti, daži asprāši ar lielu entuziasmu ķērušies klāt joku plēšanai par kotleti. Politisko norišu komentētājs Mārcis Bendiks tviterī sašuta “par lielas publikas daļas nicīgo attieksmi pret tādu nozīmīgu, kulinārās kultūras kanona cienīgu fenomenu, iecienītāko maltās gaļas ēdienu, kas Latvijā pazīstams kā “kotlete”. Rokas nost, tviterastu nelieši!”, un ierosināja dibināt KRAB – Kotlešu Reputācijas Atjaunošanas biedrību, kā arī apsolīja strādāt pie KRAB dibināšanas manifesta. Pirmie izvirzījušies jautājumi – vai veidot specializētas sekcijas, piemēram, tefteļu sekciju; vai ārkārtīgi jūtīgā tēma “Vai var būt kotletes bez sīpoliem” ir apspriežama atsevišķā sekcijā? Žurnāliste Madara Fridrihsone konstatēja: “Ir nepiedodami, ka kotlešu pareizas pagatavošanas nianses vēl nav nokļuvušas Latvijas Zinātņu akadēmijas konsilija darbakārtībā.” Sociālo tīklu lietotājs Kristaps nāca klajā ar šādiem ierosinājumiem: “Valstiskā līmenī 1) jāievieš OKI – Obligātais kotlešu iepirkums katrai mājsaimniecībai; 2) jābūvē “Kotletārijs”, kur iedzīvotāji un tūristi varētu vērot kotletes viņu dabīgajā vidē un iepazīties ar to dzīves ciklu.” Jāpiebilst, ka “kotlešu sāga” sakrita ar laiku, kad Rīgā atvēra mēbeļu lielveikalu, kur tauta restorānā arī var notiesāt Zviedrijas “tradicionālās gaļas bumbiņas”. Veikala atklāšanas dienā esot pārdotas 19 000 bumbiņas! Vai tas nav uzbrukums latvju kotletēm?
Noslēpums. “Dižgari” palīdz apgriezt kažoku
“Es personīgi esmu ar abām rokām par atvēršanu,” uz jautājumu, ko darīt ar tā sauktajiem čekas maisiem, intervijā “Latvijas Avīzei” pirms nepilniem diviem mēnešiem stingri apgalvoja “Saskaņas” līderis Nils Ušakovs. Interesanti, ka pirms trim gadiem partija pat ziņoja, ka izstrādājusi īpašu likumu par čekas maisu atvēršanu, taču, kad šis brīdis reāli pietuvojies, pēkšņi viedoklis tiek mainīts. Vai “Saskaņa” tikai manipulējusi ar sabiedrības noskaņojumu, bet nu atklājas patiesā seja? Tomēr nav izslēgts, ka arī citi vēl paspēs apgriezt kažoku, jo radies labs iegansts – kādas noslēpumainas biedrības “Latvija Pasaulē” izveidotās darba grupas aicinājums. “Saskaņa” savā preses paziņojumā šo grupu dēvē par “Latvijas dižgariem”. Kas tas par veidojumu? Kā noprotams, tas radies Latvijas Zinātņu akadēmijas paspārnē tieši ar mērķi apvienot čekas maisu atvēršanas pretiniekus. Nesen, 16. augustā, tapis aicinājums valsts augstākajām amatpersonām un Saeimas frakciju vadītājiem. Darba grupu vadījis Andris Ruģēns, kurš sevi medijos nereti pieteicis kā brīvmūrnieku, bet grupā darbojušies vairāki bijušie drošībnieki (Jānis Reiniks, Aloizs Vaznis, Andris Trautmanis), baznīcas amatpersonas (luterāņu bīskaps Pēteris Brūveris, katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs) un vēl citi, no kuriem pazīstamākais, šķiet, ir režisors Jānis Streičs. Argumenti iepriekšējie – VDK atstātā kartotēka esot nepilnīga, tā var radīt “konfliktu” un “šķelšanos” sabiedrībā un tamlīdzīgi. Tagad jāgaida, kuri politiskie spēki vēl aizsegsies ar šo papīru, lai pēkšņi secinātu, ka nevar tomēr atbalstīt čekas maisu atvēršanu.
Sagatavojuši: Māris Siliņš, Zigfrīds Dzedulis, Linda Kusiņa-Šulce, Linda Rasa, Māris Antonevičs
