Nu tad uz priekšu ar septiņgades plānu! Saruna ar Mārtiņu Krieviņu 0
“Latvijas Avīzē” viesojās Pārresoru koordinācijas centra vadītājs MĀRTIŅŠ KRIEVIŅŠ. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Runājot par valsts attīstību, daudzi mūsu intervētie politiķi, uzņēmēji, ekonomisti sacījuši, ka vajadzētu kaut ko līdzīgu Valsts plāna komitejai. Mums ir Finanšu, Satiksmes, Ekonomikas, visvisādas ministrijas, Valsts kancelejas u. c. politiskas plānošanas departamenti iestādēs, taču saskaņotības maz, iniciatīvas tiek izkaisītas. Kā mēs saprotam, Ministru prezidents, nerazdams citu izeju, pie sava biroja nodibinājis otru – jūsu vadīto – iestādījumu, kam tiešā pakļautībā jādarbojas kā valdības vadītāja “rokas pagarinājumam”. Kāds īsti ir jūsu pilnvaru laiks, ko gribat paveikt?
M. Krieviņš: – Pērn trīs deputāti (Kučinskis, Čigāne, Kārkliņa) iesniedza grozījumus attīstības plānošanas sistēmas likumā. Šajā likumā plānošanu noteic vienotā hierarhijā. Deputātu labojums paredzēja “zem premjera” radīt iestādi, kas visus plānus savāc vienkop, kam jāskatās, ko darīt, kam atvēlēt naudu, un kam jāpasaka, kāpēc mums kaut kas neiet uz priekšu. Kopš janvāra Pārresoru koordinācijas centrs strādā. Personālā būs deviņi ierēdņi un pieci eksperti. Šim gadam noteiktais galvenais uzdevums ir 2014. – 2020. gada nacionālā attīstības plāna izstrāde.
– Agrāk plānoja tā – tik naudas un resursu, tādi atbildīgie un laika termiņi. Vai šodien tas nozīmē to pašu?
– Valstī ir trīs “vaļi”, galvenie plāni, kam jānosaka, kā mums būs dzīvot valsts pārvaldē. Ilgā stratēģijā ir “Latvija 2030”, tur parāda, kur gribam nokļūt, vidējam termiņam ir attīstības plāns līdz 2013. gadam, bet tas it kā ir, it kā nav. Tā vietā, tālāk plānojot, jāliek konkrētība, kurā turpmākajiem septiņiem gadiem nosprauž: reģionos būs darīt to un to, Ekonomikas ministrijai jāliek priekšā, kas jādara, lai, teiksim, Latgalē veicinātu uzņēmējdarbību…
– Atvainojiet, vai tās nebūs fantāzijas – vai iezīmēs precīzi, piemēram, Latgalē jāuzceļ linu pārstrādes rūpnīca?
– Mēs virzāmies uz šādu konkrētību. Tai jāiezīmējas šajā pusgadā – ļoti īsā laikā.
– Un vai zināt, ko zīmēt?
– Pieņemu, ka zinu, bet esmu ierēdnis, bet tam jādabū – pirmām kārtām akcepts no Ministru kabineta. Ka valdība piekrīt – jā, lūk, ir trīs atbalstāmās prioritātes, jūs dodat atzinumu, kas jādara. Un tad koordinācijas centrs līdz Jāņiem nāks klajā – vai Latgalē attīstām linsaimniecību vai kokapstrādi. Vai – investējam tranzītceļos ar savienojumiem uz ostām un domājam, kā uz vietas Daugavpilī, Rēzeknē esošajā industriālajā bāzē piesaistām uzņēmējus no Ķīnas, Krievijas un citām pusēm, kuri tur ražo ar pievienoto vērtību, zīmogo ar “Made in EU” un tirgo prom. Jūs pareizi teicāt, ka plānošanai jābalstās uz resursiem, līdzekļiem.
Kolēģi Briselē cīnās, kā panākt iespaidīgāku naudas devumu no Briseles attiecīgajam septiņu gadu laika periodam, turklāt mums ir arī budžeta lati, par kuriem, cerams, esam iemācījušies, ka nevajag tērēt neapdomīgi un dzīvot pāri līdzekļiem. Ka jāinvestē nevis džipos, bet govīs, kuras slaukt un iegūt papildu resursus, atdevi.
E. Līcītis: – Jūs nepastāstījāt līdz galam – kas ir trešais jeb pirmais plānošanas “valis”?
– Valdības deklarācija, valdības rīcības plāns.
– Vai šajā plānošanas burzmā tas vienkāršākais skaidrojums Pārresoru koordinācijas centra uzdevumam nebūtu, ka jums jāuztaisa septiņgades plāns – kā padomju laikā gatavoja piecgades plānu?
– Neskatīsimies pagātnē, caurlūkosim mūsdienu veiksmes stāstus. Tie lielā mērā balstās uz sekmīgu plānošanu. Lūk, attīstības zemes Turcija vai Ķīna. Ķīnā joprojām virzās pēc piecgadu plānu orientiera, un to atcelt nevienam nenāk prātā. Turcijā spēcīgāko ministriju vidū ir Plānošanas ministrija. Lielbritānijā premjeram “pie labās rokas” ir stratēģiskās attīstības birojs – ap 50 cilvēkiem, kas izstrādā nozaru politiku un nodod ministrijām ieviešanai. Termiņplānošana nav padomju izgudrojums, savukārt Latvijā jāsaprot, ka funkciju sašķeltībai, dublēšanai starp ministrijām ir jāpieliek punkts.
Savā lauciņā katrs dara, kas jādara, taču jāpaceļ acis un apvārsnis jāsaredz plašāk. Nevar būt, ka vienā ministrijā apgalvo, ka “tas nav mūsu kompetencē”, otrā saka – “tas nav mums jādara”, un aiz šādas norobežošanās beigu beigās nerīkojas neviens.
V. Krustiņš: – Ko izplānosiet tieši iedzīvotājiem par labu? Vai jūs noteiksiet, ka dzelzceļa līnija velkama uz Berlīni, nevis Maskavu? Vai jūs pateiksiet, kas būs lielie septiņgades objekti?
– Par konkrētām atbildēm – pagaidiet pāris mēnešus, iekams Ministru kabinets lems un apstiprinās plānus. Taču tas tiesa, ka mūsu centrs dos metus, lai ik iedzīvotājs saprastu, kas valstī septiņos gados notiks, ko būvēs. Viennozīmīgi, ka izmantosim svarīgāko tranzīta resoru – Latvijas ostas, kuras jāattīsta, lai kravu vadātspēja palielinātos. Lai kravas aizgādā visos virzienos, kur nepieciešams. Viens virziens acīmredzot būs “Rail Baltica”, bet otrs – Austrumu virziens, jo Latvijai kā tranzītvalstij ir svarīgi, lai kravas būtu, lai kustētos. Otra attīstība – tautsaimniecība. Pagaidām tās sastāvdaļa par apmēram 70% ir pakalpojumu sniegšana. Septiņos gados diez vai kļūsim par augsti industrializētu zemi, kurā visi pārsviežas uz ražošanu. Taču ir svarīgi neaizlaist postā lielās pilsētas un vietas ar jau esošo rūpniecisko potenciālu. Ražotāji jāatbalsta ar papildu naudu, lai pēc iespējas turpat blakus rastos jaunas rūpnīcas. Trešā lieta – autoceļi. Jāizkārto normāla satiksme starp visām lielajām pilsētām un pa tranzītceļiem. Bet nekādi nespēsim noasfaltēt visus mazākos ceļus – kaut vai tāpēc, ka nejaudāsim tik plašu tīklu uzturēt, ziemā tīrīt, pavasarī lāpīt bedrītes. Runa ir par pamatu infrastruktūras savešanu kārtībā. Manis nosauktās ir trīs pamatlietas – ostas, ražošana, ceļi –, kas dotu impulsu attīstībai. Nebūs tā, ka citugad piepeši pamodīsimies jaukā rītā ar 0% bezdarba, ka visur kūpēs rūpnīcu dūmeņi un dzīve būs gājusi aulekšiem augšup. Taču tas ir uzdevums – radīt apstākļus, lai te uzņēmējiem būtu interese attīstīt ražošanu, jo ir iespējas, ir sagatavots darbaspēks un pārējais. Lūk, šodien daudz runā par Latgali. Liels bezdarbs. Taču, kad tiekos ar uzņēmējiem, viņi nenoraida iespēju kaut ko veidot Latgalē, tomēr jautā – kas tur nāks un strādās? Daudzējādā ziņā tas ir jautājums arī par to, ka cilvēkiem jāpārstāj gaidīt uz valsti, kad tā pieklauvēs pie Jāņa, Pētera vai Staņislava durvīm un aiz rokas aizvedīs uz darba vietu rūpnīcā. Jāsāk domāt ar savu galvu, jāizmanto jau esošās iespējas. Paraugam ir daudzi uzņēmīgie ļaudis Latvijas laukos. Savās saimniecībās viņi rada fantastiskus amatniecības un pārtikas produktus. Diemžēl viņi ir mazi, netiek iekšā lielās veikalu ķēdēs. Tātad nepietiek būt uzņēmīgiem, jāapzinās, ka mazajiem savā starpā jāsadarbojas. Te atslēgvārds ir kooperācija. Šo kustību varētu vēlēties aktīvāku.
– Jūs to aktivizēsiet?
– Neesmu ģēnijs, lai par visiem izdomātu visu. Auditorijās, kur eju, saku – nāciet talkā ar idejām, palīdziet arī jūs veidot septiņgades plānu. Tas attiecas kā uz ministrijām, tā uz uzņēmējiem un iedzīvotājiem. Mūsu mērķis ir saprast, kas kopā ir jādara, lai pēc septiņiem gadiem dzīvotu labāk.
Koordinācijas centrā idejas savāks, izsijās, ierakstīs septiņu gadu plānā un pēc tam uzmanīs, kā plānu realizē. Dokumentu ar saukļiem Latvijā bijis diezgan. Problēma ir, ka aptrūcies spēka tos īstenot, nav kontrolēta to ieviešana.
E. Līcītis: – Kāds “dabā” izskatīsies septiņgades plāns? Tā būs akcentēta “10 soļu programma”, kāda plašāka brošūra?
– Būs manis minētās trīs prioritātes. Zem tām – rīcības virzieni. Piemēram, kā tamdēļ jārisina demogrāfijas problēmas, kas darāms izglītībā. Tas salikts pa punktiem, skaidrojot, no kurienes ņems naudu, kādi būs termiņi un kurš ir atbildīgais. Pēc dokumenta apstiprināšanas MK un Saeimā mans pienākums būs iet uz ministrijām, norādīt uzdoto, jautāt par rezultātiem. Ja nav nedz rezultātu, nedz kustības, man tas jāziņo valdības vadītājam, pieliekot centra analīzi un viedokli, kas jādara.
V. Krustiņš: – Ko tad darīs Sudrabas kundze vai pēctecis viņas amatā?
– Valsts kontrole jau revidējusi Pārresoru koordinācijas centru, paraudzījusi, cik pareizi trim darbiniekiem decembrī izmaksātas algas. Te man gribas atcerēties, ko latgaļi viņnedēļ stāstīja savam viesim – Valsts prezidentam. Ka esot kontrole kontroles galā, saucamais administratīvais slogs. Varbūt jācaurskata un jāinventarizē papīri, ko pieprasa uzņēmējiem un valsts pārvaldei, varbūt no daļas ir jēgpilni atteikties? Vienlaikus jāparedz lielāka atbildība, ka man, Mārtiņam Krieviņam, nesaimnieciski tērējot nodokļu maksātāju naudu, to liek atmaksāt.
– Labi, taču jūs nosaucāt ne visai lielu skaitu savas iestādes darbinieku, bet, runājot par visai plašu uzdevumu loku, plānojot, kontrolējot, pārbaudot, – vai būs spēka visu aptvert?
– Veicot darba intervijas, topošos kolēģus brīdinu, ka darba diena nebūs nolikta no 8.30 līdz 17.
Te tāds ritms nebūs iespējams, strādāsim tā, kā vajag. Tie cilvēki, kuri piekrituši nākt darbā centrā, nebūs sejas, kuras ierasts redzēt laikrakstu pirmajā lapā. Viņi gatavi smagi strādāt, lai ar pieredzi un zināšanām panāktu, ka šajā valstī labāk dzīvot.
E. Līcītis: – Paraudzīsimies konkrētāk uz risinājumiem. Latvijā esot bezdarbs, bet uzņēmēji apgalvo pretējo – grūti atrast darbiniekus. Gan ar Eiropas, gan budžeta līdzekļiem gatavo speciālistus, pārkvalificē no darba atlaistos, taču vienalga darba devēji sūdzas – nav kas strādā. Tā notiek jau ilgu laiku, daudziem iepaticies pārtikt no pabalsta un dzīvot bezdarbībā.
– Šāda sistēma jālauž. Lai nav izdevīgi, mājās sēdot, neko nedarīt, lai ir izdevīgi iet strādāt. Parunājiet ar pārkvalificētām latgalietēm. Vairākums apguvušas nagu kopšanas speciālistes – manikīres arodu. Vai tas ir tas, kas visvairāk vajadzīgs, ja paralēli runā, ka nepieciešama ražošana ar augstu pievienoto vērtību?
– Kāpēc tā noticis, kur garantija, ka nagu licējas vairs neskolos?
M. Krieviņš: – Tas ir jautājums par plānošanu. Neplānojam to, ko gribam attīstīt. Plus situācija ar arodskolām, ko ministrs Ķīlis tikai tagad apstādinājis, proti, katrai skolai iedod pa riekšavai līdzekļu un gaida dižu rezultātu. Varbūt līdzekļus labāk koncentrēt, varbūt uztaisīt pa vienai labai skolai novados ar modernizāciju, ar resursiem no A līdz Z – un no tām prasīt darbu atbilstoši valsts vajadzībām? Jāsa- prot, kur pelnīsim kā valsts un kur katrs iegūs kā indivīds. Kur liksim lielas naudas iekšā, kur ir jaunu darba vietu potenciāls un kur paredzama lielāka atdeve.
V. Krustiņš: – Septiņos gados mums atvēlēja 3 – 4 miljardus Eiropas naudas. Vai un cik tās lietošana notiks saskaņā ar jūsu plāniem, par cik lielu daļu būs noteikšana pašai Briselei, kad tā gribēs augstākas apkakles ierēdņiem vai jaunu biroju atvēršanu.
– Ja būs tādas Briseles vēlmes, to nevarēsim apturēt. Vispirms dalībvalstis vienojas par principiem, kur līdzekļus teorētiski nāktos ieguldīt – teiksim, infrastruktūrā, izglītībā, vidē, inovācijās. Latvijai jāatšifrē, kas tai ir svarīgi zem šīm lielajām tēmām.
E. Līcītis: – Vai pārāk daudz eiro neiztērējam kursu, semināru, apmācību rīkošanā un kontroles kantoru uzturēšanā – nesamērīgi ar tiešām investīcijām ražošanā, infrastruktūrā?
– No FM esmu dzirdējis domu, kā 2014. – 2020. gada plānošanas periodā maksimāli jāatsakās no līdzekļu drumstalošanas sistēmas un to administrēšana jāpadara vienkāršāka. Pats pārnācu no privātā uzņēmuma uz valsts pārvaldi strādāt 2004. gada 1. decembrī. Kopš tā brīža iepazinu daudzus profesionālus ierēdņus.
Pēc neliela pārtraukuma esmu atgriezies valsts darbā un daudzus no viņiem vairs nesastopu. Vieni atmetuši ar roku, aizgājuši uz labāk apmaksātām vietām pie privāta darba devēja, citi devušies prom no Latvijas, bet summā esam zaudējuši speciālistus ar pieredzi, kuri zināja, kā lietas attīstījās kopš 90. gadiem.
Viņi spēja kā līdzīgs ar līdzīgu runāt ar Eiropas birokrātiem, kamēr jaunajiem ne vienmēr ir tāda kapacitāte. Otrs, ko var just, parunājot ar esošajiem kadriem, – pilnīgs motivācijas trūkums. Nav runa pat par algu, bet tev nereti paldies aizmirst pateikt. Otrām kārtām – nemitīgi mainās politiskie uzstādījumi, kurp mums iet, kādiem darbiem priekšroka. Ja tomēr gribam profesionālāku ierēdniecību ar dotībām aizstāvēt Latvijas intereses Eiropā, tad cilvēki ir jāapmāca un jāatalgo.
– Svarīga diskusiju tēma pašlaik ir arī ostu saimniecība, un jūs ostu attīstīšanu minējāt pie prioritārām lietām. Kāda būtu pareizākā attīstība – atstāt ostu pārvaldi tā, kā ir, vai nostiprināt valsts noteikšanu vai pat privatizēt šo resursu, kā daži vēlētos?
– Es nezinu, kāds ir pareizākais pārvaldes modelis, un grūti teikt, vai līdz šim ostas attīstījušās tik labi un vadītas tik tālredzīgi, cik vien iespējams. Ir skaidrs viens, ka attīstība ir notikusi. Varbūt nevajag izjaukt to, kas darbojas un ienes naudu. Varbūt tieši otrādi – jāpalīdz. Ar premjerministru nesen bijām Liepājas ostā. Tur ir gan attīstības plāni, gan ieceres, kur dabūt kravas. Valstij tas maksimāli jāveicina.
– Kas jums būtu sakāms par lauksaimnieciskās ražošanas nākotni?
– Tas, kas lauksaimniecībā notiks, acīmredzot būs fokusēšanās uz produkcijas pārstrādi. Vienkārši kaut ko izaudzēt un pat eksportēt – tas neienes pārāk daudz naudas. Svarīgi ir pārstrādāt un tad eksportēt. Atkal jārunā par kooperācijas nozīmi, lai lauksaimnieki saprot, cik būtiska loma ir sadarbībai. Protams, tā kā uz pasaules pieaug iedzīvotāju skaits, pārtikas ražošana ir viena no perspektīvākajām nozarēm ar iespēju labi nopelnīt. Jautājums – kāpēc Latvijā tik daudz aramzemes stāv neapstrādāta? Var būt, ka jāsubsidē tikai tie saimnieki, kuri kopj, sēj, stāda un ražo savās zemes platībās? Es gribētu piemetināt par vēl vienu nacionālā attīstības plāna uzdevumu. Tas būs – pateikt, ka ir arī tādas lietas, ko varam atlikt uz četriem vai pat visiem septiņiem gadiem. Jo ir lietas, kuras nekavējoši jādara jau šodien.
Demogrāfi, piemēram, ceļ trauksmi, ka latvieši varot iet mazumā, bet, ja neiedosim cilvēkiem ticību, ka valstij ir nākotne un attīstība, tad ne ar kādu runāšanu un propagandu neiedvesīsim ģimenēm radīt vairāk bērnu.
V. Krustiņš: – Krieviņa kungs, jums ir drosmīgi plāni, kritiska domāšana – vai to vienmēr tā viennozīmīgi uztvers politiskajās aprindās, Koalīcijas padomē?
– Ziniet, uz šo amatu atnācu ar ticību, ka iespējamas labas pārmaiņas valstī un iedzīvotāju labklājības kāpināšanā. Varu atzīties, ka man ir iespējas jebkurā brīdī saņemt darbu ārzemēs par trīskārt augstāku atalgojumu un pašam justies daudz ērtāk. Mēs jau tagad tiekamies ar ministriem, un sastopu atsaucību, ieinteresētību par to, ko darīs Pārresoru koordinācijas centrs, bet mēs cenšamies saprast, kāda ir viņu vīzija, kur ir saskares punkti, lai mēs viens otram palīdzētu.
