Atgūtās neatkarības laikos pazīstam LZS atjaunotājus Kinnu, Krūgaļaužu un Berķi… 4
Kinnu!
Nē, Kinnu, Krūgaļaužu, Berķi, un jums jāliecina pie bikts!
Tautas fronte bija radīta viena galvenā uzdevuma izpildei – neatkarības pasludināšanai. Striktas saimnieciskās politikas nebija. 1989. gadā LTF lauku komisijas vadītājs Kinna man teica – klau, zemniekiem jātaisa partija! Likās pāragri, vai tas nenozīmētu frontes drupināšanu. Bet Kauls rīkoja Lauksaimnieku savienību, kur priekšā turēja Ulmaņa savienības programmu, statūtus par paraugu, bet pēc būtības tas bija Kolhozu padomes turpinājums. Neapmierinātie, kam likās, ka tas neiet kopā ar progresu, pulcējās ap Kinnu. Gāja ragos, strīdējās, un mani sāka uzrunāt – tu tāds prātīgs, nelec uz ecēšām. Pirms dibināšanas konferences izrādījos otrs ieredzētākais aiz Krūgaļauža starp aptaujātiem. Tā kā līdz 1. kongresam nevienam vēl nebiju uzkritis uz nerviem, 1990. gadā mani ievēlēja par priekšsēdētāju.
Jums bija pēctecības lieta, jo tanī laikā bija dzīvi LZS vecbiedri.
Tas bija ļoti būtiski, jo atnāca sociālistiskā darba varonis Arvīds Kalējs – pirmskara LZS biedrs. Iesaistījās citi, taisni viņiem bija ideja – netaisiet kādu lauku partiju, atjaunojiet Zemnieku savienību! Esam tiesīgi to darīt! Amerikā, Zviedrijā atradās pa vecbiedram, pievienojās Visvaldis Klīve, Kārlis Druva, ievērojamu partijas figūru dēli.
Laikā, kad atjaunojāt savienību, Latvijā uz zemes strādāja 18% nodarbināto, turpretī tagad skaitlis krities līdz 4%. Zemnieku kārtai retas rindas, no kā veidot pamatmasu. Vai nosaukums nav anahronisms?
Skandināvijā bija zemnieku partijas, pārtapa par Centra partijām, jo tradicionālais elektorāts tiešām mazinājās. Bresis uzstāja – vispirms iekavās, tad vārdā liekam Centra partiju. Tas nosaukums neiedzīvojās. Tautas uztverē nav no svara, kā kuru sauc. Tad “Latvijas ceļu” skaitītu par ceļubūvētāju partiju. Tagad būtībā esam pašvaldību partija, jo rindās ir pašvaldību pārstāvji, tur koncentrējas spēks. Taču ne mazums zemnieku ir biedri. Bet ideoloģija, uz kuras sēž LZS, praktiski ir zemnieku. Caurvīta latviskiem uzskatiem, saglabāta pat no folkloras.
Izliekamies gudri tautas priekšā. Berķa kungs, esat nacionālkonservatīvie!
Konservatīvisms katrā ziņā. Bet galvenā latviešu zemniekam piemītošā īpašība vienmēr bijusi – jāpaļaujas uz sevi. Viensētā dzīvojot, ne uz ko citu nevar cerēt. Zemniekus mācīja: nežēlojieties par sliktiem laika apstākļiem, lietu, krusu un salu – tāpēc esat agronomi! Zemniekam jārēķinās, ka viss var nākt pāri un LZS idejiski ir apkalta nesūdzēties, nemeklēt vainu citur, jo apstākļi nekad nebūs ideāli un jāspēj saimniekot jebkurā gadījumā.
Un latvieši ir arāju tauta, cēlušies no ganiņiem, visiem saknes laukos – tā nav maza atbalsta bāze!
Mans vecais paziņa Eglāja kungs ulmaņlaikos bija pagasta agronoms. Reiz tika uz Vāciju. Stāstīja – kas Vācijā? Pagasta agronoms sasauc miesta zemniekus – rīt jāsēj auzas. Šie izklīda kā skudriņas pa laukiem, sēja. Latvijā pagasta agronoms šitā instruētu! Tu muļķis esi? Neredzi, kādi alkšņiem pumpuri! Un vabolēm vēl bērnu nav! Eglājs secināja – tas ir labi. Vācieši ar alus nodzertām smadzenēm vēlāk darīja, ko Hitlers lika. Latvietis vienmēr darījis uz savu galvu.
Klausieties, ko saka kultūrsocioloģe Dagmāra Beitnere: “Viena no zemnieku mentalitātes pazīmēm ir tā, ka parasti viņi slikti orientējas politikā.”
Atbildēšu no personiskās pieredzes. Mans tēvs amatnieks bija beidzis skolā četras ziemas. Kad tikāmies, ar viņu varēja runāt tikpat kā ar jebkuru Lauksaimniecības universitātes profesoru. Viņš lasīja avīzes, klausījās ziņas, un bērni staigājām uz pirkstgaliem, lai netraucējam, ko radio saka. Zemnieka gudrība ir vispārzināms jēdziens.
Mūsu lasītāji, toties nereti nopūšas, ka LZS vairs nav Kārļa Ulmaņa gara. Jūs neesat tie! Neesat īstie mantinieki!
Viss plūst līdzi laikam, LZS nevar būt tieši tā LZS, kas bija. Ideoloģiju kaut cik var noturēt, bet saimnieciskā līnija visu laiku spiestā kārtā mainās.
Lasītāji uzskata taisni kā 1934. gadā – partijas ir kaitīgas un bezdarbīgas. Kad piedzims otrs Kārlis Ulmanis?
Tā ir, mēs sen diktatūru būtu atjaunojuši, bet nav otra Ulmaņa. Tiklīdz tautai dos tiesības vēlēt prezidentu, gaidiet traku ļembastu. Atkal nezinās, kurš tad būs īstais. Šais laikos esam kā uz plosta krāčainā upē, kur no svara ir tava reakcijas spēja. Viduslaikos tavs tēvs un vectēvs bija mucenieki, un tu arī taisīsi mucas. Tagad piecus gadus uz priekšu skatiens nesniedz. Jebkurā brīdī jābūt gatavam sākt ko jaunu. Un tā arī partijas izdzīvošanas spēks ir pielāgoties laikmeta, vēlētāju prasībām. Cilvēks nav prusaks, ir grūti mainīties īsā laikā, bet ir jāmainās.
Latvijas tagadējām partijām 12 gadu cikls un tad bojāeja. Simt gadi partijai pat pasaules līmenī ir cienījams laikposms. Ja to jūs svērtu, ja vēlētu vēl otrus simt gadu LZS nodzīvot, kas būtu pirmām kārtām sakāms?
Savējiem teicu – ja tagad netiksim galā ar nodokļu reformām, mūžs var aprauties arī 102 gados. Mūžs būs tik ilgs, cik spēsim laikam iet līdzi.
