„Nu – ko mēs ar jums darīsim?” 0
Virsrakstā ir jautājums, kuru man oktobra sākumā (fotoradaru dīkstāves laikā), melnā pusnaktī uzdeva ceļu policists. No pretīmbraucoša auto ar „stalkeru” fiksējis 83 km/h, viņš lietutiņā pie mana loga reizes trīs dažādās versijās muļļāja šo nožēlojamo frāzi, par kuras lietošanu vien zēns būtu no darba nekavējoties atlaižams.
„Vai zināt, cik jums šeit piespriestu fotoradars? 60 latus! (Meli, iebaidīšana, būtu 40 lati – A.J.). Nu – ko darīsim?” Neko. Ķepā banknoti nedošu. Nekad neesmu devis. Principā, kā saka. Raksti to draņķa protokolu, ja gribi. Tā domāju, bet nesaku ne vārda. Šis skaļi lasa no tiesībām manu vārdu, no tehniskās pases pazīstamas firmas nosaukumu, lūr caur pieri un lēnītēm izlaiž tvaiku. Ja nespīd… Laimīgu ceļu!
Nu, nu. Līdz laimei gan te tālu. Viņš tikpat labi kā es saprata, ka pārkāpums uz pilnīgi tukša ceļa nevienam bīstamību neradīja. Tātad nebija bargi sodāms, ja vien nelieto formālo pieeju, kura nav viņējā, bet viņa augstākās priekšniecības slavēta. Kāpēc nerakstīja protokolu par aizrādījumu? Tas prasa laiku. Laiku, kurā „stalkers” var sastapt vēl piecus sešus manu (drošo, nevis atļauto) ātrumu izvēlējušos, kuri uz rituāla frāzi varbūt reaģēs citādi…
Kāpēc viņš (un pie stūres sēdošais pārinieks) iet šo slideno ceļu? Ha – pamēģiniet jūs pēc naktsmaiņas atgriezties pie sievas, kurai sen vajag jaunu mēteli, bez taustāmiem darbīguma pierādījumiem, ja līdz algas (kādi Ls 300?) dienai vēl divas nedēļas…
Tas par morāli. No drošības, modrības veicināšanas, tātad prevencijas viedokļa – mobilās policijas ekipāžas, manuprāt, ir daudz efektīvākas nekā fotoradari. Visa 2012. gada laikā otrie mani nobildēja divreiz (kopā Ls 30). Pirmie tikpat reizes audzināja dažu rudens nedēļu laikā (bez naudas sodiem). Abas reizes tumsā, kad „vazeriem*” viņus ir praktiski neiespējami pamanīt un brīdinājumus iezīmēt kolēģu (Latvijā vairāk kā 5000 – un viņu vidū daudzi „agresori”) digitālajās kartēs. Gaismā moderno savstarpējās informēšanas līdzekļu lietotāji tiek „piečakarēti” vēl labāk. Ja trafarētās ekipāžas netiek slēptas, pārvietojas, demonstratīvi parādās dažādos trases posmos, tās „vazē” iezīmē daudzi un dažādās vietās.
Viens koši uniformēts motociklists var piebērt zilām cepurēm visu Bolderājas šoseju. Un pa to tad beidzot tiek braukts ar 70 km/h (ko nekādi nespēja panākt trijkājis visiem zināmajos krūmos pie „Finiera”). Divas cēsinieku ekipāžas disciplinē veselus 30 kilometrus A2. Viens mans nakts sarunu biedrs varētu noslāpēt līdz limitam vairākus izvēlētās trases kilometrus, ja apšaubāma biznesa vietā izvēlētos lētu un efektīvu prevenciju – vienkārši stāvētu tālu redzamā vietā ar ieslēgtām bākugunīm. Bet par to viņam nemaksā. Ne valsts, ne „sponsori”.
Par fotoradariem. Iecere, manuprāt, bezcerīga jau pašos pamatos. Neliels skaits (nedaudz virs 50 – tik bija „Vitronic” sasniegtais maksimums, tik IeM un VP vēlas iegūt savā pārvaldībā) robotu nespēj būtiski mainīt situāciju uz gandrīz 50 000 km ielu un ceļu (tik ir Latvijā).
To apliecina Valsts ceļu ātruma un plūsmas kontroles punktu dati (visiem pieejami LVC mājaslapā). Tie nerāda būtiskas pozitīvas izmaiņas jau vairākus gadus. Radaru gads (2012.) neatšķiras no iepriekšējā. Bezradaru dienas (oktobra sākums) no radarotajām. Lielākā daļa pilsoņu brauca un brauc ātrāk par atļauto, tā, kā viņi jūtas komfortabli un droši.
Rīgā plūsmas ātrumi mērīti netiek. Visi apgalvojumi par izmaiņām šeit ir subjektīvi, neprecīzi. Vai tīši meli. Blefs. Traģiski negadījumi, kuru cēlonis esot radaru trūkums, arī šoruden notiek vietās, kuras radari ietekmēt nespēj. Pie tirgus, kur trolejbuss sabrauc gājēju. No Rīgas tālos novados, kur fotorobotu neviens pat redzējis nav. Ierēdņi frāzi „ātrums ir galvenais negadījumu cēloni” atkārto tikpat neatlaidīgi, kā nakts policists prašņāja „ko mēs ar jums darīsim”. Kā te lai nesecinu, ka arī mērķi abiem līdzīgi?
Latvijā statistikas par traģisku satiksmes negadījumu cēloņiem nav. Ir uzskaite (vieta, laiks, apstākļi). Materiāli pēc tieslietu ekspertīzēm un tiesām, kuras vienīgās spēj noteikt vainīgo, oficiāli netiek apstrādāti, apkopoti. To gan pēc savas iniciatīvas mēģināja darīt sertificētu ekspertu grupa, kuras pārstāvis O.Irbītis šī gada sākumā „Stūres kluba” sanāksmē ziņoja:
„Mēs patiešām veicam iespējami pilnīgu cēloņu izpēti. Lūk, 200 pērnās traģēdijas (trešdaļa no visām ar nāvi vai smagiem ievainojumiem). Vismaz 40 no tām ir radījusi luksoforu signālu un citu braukšanas priekšrocību neievērošana. Nākamā lielākā grupa ir „solo gājieni” – nobraukšana no ceļa, tai skaitā dzērumā, un tamlīdzīgi. Kas attiecas uz ātrumi – pērnajā statistikā ir atrodami tikai trīs – četri gadījumi, kuros vadāmības zaudēšana ātruma dēļ ir ja ne vienīgais, tad galvenais traģēdijas cēlonis.
Piemēram zēns, kurš, pazīmēties gribēdams, ar 93. gada fordu uz asfalta novilka gandrīz 200 metrus garas melnas līnijas. Aprēķinātais ātrums pirms avārijas – 165 km/h. Divi bojā gājušie.
Protams, var ar ātrumu saistīt avārijas, piemēram, ziemā, kur vainīgajam nav izdevies apstāties pirms galvenā ceļa. Bet šajos gadījumos ātrums ir bijis neliels, daudz mazāks par atļautajiem 90 vai 50, tomēr, kā redzams, nepareizi izvēlēts.
Tātad ātruma limita pārkāpums pats par sevi nav galvenais traģēdiju cēlonis. Piemērs – kravas auto avārijas, kurās gandrīz nekad nav pārsniegti limiti, pat ne apstākļiem atbilstošais ātrums, bet galvenais vaininieks ir nogurums, šai sakarā kavēta reakcija un kļūdas.
Un visbeidzot – 40 sabraukti gājēji. Vakar, piemēram, strādāju pie avārijas, kuras sižets šāds. Iet pa ceļu vīriņš. Nevis pa maliņu, kur diezgan dziļš sniegs, bet pa auto iebraukto sliedi. Pretējā virzienā garām pabrauc kravenieks, ietin vecīti svaiga sniega vērpetē, un šajā brīdī viņu (praktiski neredzamu) no aizmugures notriec vieglais auto, kurš it kā brauc pat šiem ierobežotas redzamības apstākļiem atbilstošā ātrumā. It kā – jo vērpetes iespējamību tomēr nebija ņēmis vērā.”
Irbītis tātad virslimitu ātrumam pieraksta divus procentus vainas. Angļu pētnieki dod 13% (2009. gads), amerikāņi vēl mazliet vairāk. Bet mūsu radaru absolūtas nepieciešamības aizstāvji ietiepīgi pārspīlē limitu ievērošanas nozīmi – un šādi, baidos, ir nevis samazinājuši ātrumu, bet jau radījuši divas ārkārtīgi bīstamas braucēju grupas. Vienu, kas, no iespējamiem sodiem nobijušies, velkas kā nedzīvi. Otru, kas sarežģīto ātruma izvēli optimistiski vienkāršo. Lūk, ko „Latvijas Avīzei” (atstarotāju kampaņas sakarā) rakstīja kāds zēns no Dundagas puses: „Tie gājēji gan ir dulli. Brien viens tumsā un lietū melnās drēbēs, es ar atļautajiem 90 km/h gandrīz šo samīcīju.”
Izcili. Tā, lūk, „fotoradaristi” ir izspieduši no ļautiņu apziņas fundamentālo jēdzienu „drošs ātrums**” un aizstājuši to ar „atļautie 90”. Kuri dundadzniekam nebūt nebija droši. Tāpat kā „atļautie 70” nebija droši šoferītim Granīta ielā, kurš sabrauca no stāvoša autobusa ēnas iznākušu gājēju. Tāpat kā „atļautie 50” nav droši pie gājēju pārejas, ja tuvumā grozās kāds dzejnieks. Ieborējuši, ka nedrīkst braukt 120 km/h pa tukšu un saulainu šoseju, bet drīkst 90 km/h tumsā, lietū ar pusplikām (atļautie 1,8 mm protektora!) riepām. .. Aplami. Primitīvi. Man un daudziem nepieņemami, jo pat sakārtoti ātruma limiti un papildus ierobežojumi (Latvijā tādu nav) nekad nespēs pilnībā aizstāt laba autovadītāja labu izvēli.
Un, visbeidzot. Uz ceļa sen pieņemts, ka taisnība vienmēr ir policistam. „Publiskā telpā” žurnālistu ( vai lasītāju) viedokļus ģenerāļi un ministri var ignorēt. Pie tā ir jau pierasts. Diemžēl, pierasts. Bet, skatoties, kā Saeimas aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē algota ministrijas ierēdne nevis uzmanīgi uzklausa, bet ar dusmīgu priekšnieces ģīmi strostē tautas ievēlētus deputātus (Latkovski, Loskutovu, Seržantu ), kuri atļaujas nepiekrist „radarizācijas” stratēģijai, nudien metas nelabi.
Nu – ko mēs ar jums darīsim? Ko nu mēs varam –
nebalsosim nākamajās vēlēšanās par partijām, kas šo farsu pieļauj, kas uzstāj par miljonu tērēšanu radariem („no ministrijas iekšējām rezervēm”) laikā, kad policijas iecirkņos uz galvas krīt apmetums, kad ierindnieki dodas uz citām zemēm jumtus labot un sēnes lasīt. Jau radaru iegādes auditoriem izšķērdīgi atvēlētie 28 tūkstoši latu ir pietiekams pamats šādam lēmumam.
* WAZE – braucēju interneta kopiena, kuras informatīvā bāze veidojas no kustības dalībnieku ziņojumiem, lietojama mobilajos telefonos un planšetdatoros.
** Drošs ātrums – ātrums, ar kuru braucot iespējams apstāties līdz pamanītajam šķērslim, saglabājot auto stabilu stāvokli uz brauktuves (definīcija no angļu policijas mācību grāmatas „Roadcraft”).
A2 39. km 98 km/h 50% 85 km/h |
A10 80. km
96 km/h 33% 85 km/h |
A2 156. km 99 km/h 40% 85 km/h |
