“Nu jā, barikādes, ugunskuri, bet kāpēc to visu veidoja?” Vēsturnieki dalās pieredzē, kā par vēsturi runāt ar jauniešiem 31
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
11. novembrī pirmizrādi piedzīvoja režisora Viestura Kairiša filma “Janvāris” – pirmā latviešu mākslas filma, kurā darbība notiek 1991. gada janvāra barikāžu laikā. Kā teikts anotācijā: “Tā vēsta par jauniem kinematogrāfistiem Rīgā 1991. gada barikāžu laikā, kad viņi, būdami bezgala tālu no jebkādas politiskās dzīves, tiek ierauti politikas un vēstures krustpunktā.”
Kinolente guvusi starptautisku atzinību, bet Latvijā cita starpā tā uztverama arī kā veids, kādā gados jaunai auditorijai pavēstīt par Latvijas valsts atjaunošanai svarīgo trešās atmodas epizodi.
Lai gūtu priekšstatu par ainu un problēmām, izglītojot barikāžu laika stāstos mūslaiku bērnus un jauniešus, “Latvijas Avīzes” redakcijā aicināju Teikas vidusskolas vēstures skolotāju, vēstures mācību grāmatu autoru VALDI KLIŠĀNU, Kara muzeja Izglītojošā darba nodaļas vadītāju MĀRTIŅU MITENBERGU un Latvijas Barikāžu muzeja gidi EVITU MAČU.
Kas ir tie jaunieši, kas apmeklē Barikāžu muzeju?
E. Mača: Pamatā viņi nāk no Rīgas skolām. Reizēm piesakās arī no lauku skolām, taču laikam neesam tas muzejs, kura dēļ viņi brauks uz Rīgu. Var redzēt, kad ar vidusskolēniem skolās runāts par barikāžu tematiku un kad atnāk vispār bez priekšzināšanām. Bet tagad mums ir projekts, kurā ņemam arī bērnudārza vecuma bērnus.
Saprotu, ka ir muzeji, kas tādus neņem pretī, taču es teiktu, ka vajadzētu tāda vecuma bērnus pat vairāk. Ar bērndārzniekiem ir ļoti interesanti. Viņus var visvairāk piesaistīt, un viņiem viss ir interesanti. Viņi pirmo reizi atnāk uz muzeju, ierauga eksponātus, uzreiz izrāda emocijas, kamēr skolas vecuma bērns ir tāds – “nu, ko tad tu man vari piedāvāt”. It kā jau – jo vecāks, jo lielāka izpratne, taču, ja viņam nav intereses, tad arī gidam ieinteresēt ir ļoti grūti.
Vai skolēnu grupas uz Barikāžu muzeju nāk tikai tāpēc, ka to prasa skolā?
Dažādi. Mums ir skolas, kas savus bērnus pastāvīgi katru gadu ved uz Barikāžu muzeju un sagaida stāstu noteiktā programmā. Tagad tieši bija kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” projekti. Tajos viņi varēja izmantot iespēju apmeklēt muzeju bez maksas. Bet, protams, vislielākais pieprasījums ir janvārī. Tad parasti Vecrīgā un Bastejkalnā notiek piemiņas pasākumi, un, kad viņi, izejot no muzeja, tos redz, veidojas arī lielākas asociācijas ar vēsturiskajiem notikumiem. Un tad ir maijs, kad tuvojas eksāmenu laiks.
Tagad jau ir tā paaudze, kam barikādes ir kaut kas sens, kurā varēja būt piedalījušies pat ne vairs viņu vecāki, bet vectētiņi un vecmāmiņas, tāpēc izpratne par notikumiem vairs nav tik liela. Mēs jau arī parasti pajautājam, vai kāds no vecākiem vai vecvecākiem bijis barikādēs un, ja jā, tad tieši kurā vietā. Tad var pastāstīt tieši par tām vietām. Bērnam tas jau būs nevis vienkāršs stāstiņš, bet asociācija ar konkrētu cilvēku.
Daudzi atsaucas, ka viņu vecāki vai vecvecāki piedalījušies?
Nē. Ģimenēs ikdienā laikam par to tik ļoti nerunā.
M. Mitenbergs: Man šķiet, tā ir lieta, ko nosaka tipiskais mūsdienu Latvijas ģimenes modelis. Trīs četras paaudzes vienā mājā vai dzīvoklī visbiežāk vairs kopā nedzīvo. Mūsu un mūsu vecāku bērnībā vecākās paaudzes vēstures stāsti, ikdienas atmiņas un iestarpinājumi šķita dabiski, taču tagad stāstu mantojums tādā veidā vairs netiek nodots. Ja gribi ko uzzināt no vecmāmiņas, tev pie viņas jābrauc. Dzīvais kontakts vairs nav tik ciešs. Domāju, nākotnē zināmu iespaidu uz tā laika notikumu skatījumiem varētu noteikt arī šis aspekts.
V. Klišāns: Gribētu oponēt, jo man ir citādāka pieredze. Skolās par vēstures skolotāju esmu strādājis diezgan ilgi. Varu teikt, ka pēdējos 10–20 gadus, runājot ar vidusskolēniem, man nereti radusies sajūta, it kā es runātu gandrīz vai ar savu tēvu. Jo tas, kā jaunieši skatās un vērtē lietas, brīžiem atgādina pensijas vecuma cilvēku skatījumu. Kā tas iespējams?! Viņi taču ir “digitālā paaudze”!
Bet viņi arī paši atklāj, kāpēc tā ir. Tā ir paaudze, kuras vecāki ir darbos un biznesā no rīta līdz vakaram. Bērnudārza un sākumskolas vecumā viņus audzina vecvecāki. Man daudzi jaunieši teikuši, ka dzīvē daudz vairāk runājuši ar vectētiņu un vecmāmiņu nekā ar tēti un mammu, jo viņi visu laiku ir darbā. Protams, modeļos atšķirības, bet daudzi tomēr dzīvo kopā. Īpaši privātmājās.
M. Mitenbergs: Kara muzejs savulaik diezgan daudz braukāja pa Latviju ar nodarbību, kurā izmantota ekspozīcija “Ceļā uz barikādēm”. Perifērijā ģimenes atmiņu stāsts par barikādēm ir tāds, ka “tas jau notika tur Rīgā”. Protams, Liepājā, Kuldīgā un vēl šur tur arī būvēja barikādes un bija lokālā aizsardzības kustība. Tad tas uzreiz ir spilgtāk un arī skolotājiem ērtāk stāstīt ar šo vietējo stāstu palīdzību. Bet, ja ne, tad iznāk, ka konkrēto vietu barikāžu laiks nemaz īsti nav skāris: “Visi jau brauca uz Rīgu.”
Manuprāt, svarīgi, ka mēs, muzejnieki, jauniešiem par to laiku izstāstām cilvēku, priekšmetu stāstus, nevis absolūtos faktus. Uz muzeju ved, vai nu lai pārsteigtu un ieinteresētu, vai arī lai nostiprinātu jau esošās zināšanas. Kuru principu izvēlēties, par to gidam pirms tam būtu jāvienojas ar skolotāju. Nevajadzētu būt tā, ka muzejā priekšvēsturei un hronoloģijai jāvelta vairāk laika nekā izstādītajiem priekšmetiem un leģendām. Ja lielāko daļu ekskursijas aizņemsim, skaidrojot jēdzienus, kas bija omonieši, kas kompartija, tad mums būs ļoti grūti uzburt bērnam to sajūtu un vidi.
Proti, muzejniekam nav jādara tas, kas jādara skolotājam?
E. Mača: Tāda ir tā doma, ka muzejpedagoģijas programmas nepārklājas ar to, ko māca skolā. Realitātē vispārējais ieskats tomēr jāsniedz. Tas, ko es cenšos dot, ir barikāžu nozīme. Nu jā, barikādes, ugunskuri, bet kāpēc to visu veidoja?
M. Mitenbergs: Ideālā variantā jābūt ilgstošam sadraudzības darbam ar skolotājiem, abpusējai uzticībai, kad viņiem ir skaidrs, kurā brīdī tie izmanto muzeju un gidu. Tajā ziņā Kara muzejam ir ļoti laba sadraudzība ar Rīgas pirmo, otro, trešo ģimnāziju, kas atrodas tuvumā. Pasniedzēji pat atlaiž klasi uz 40 minūtēm, zinot, kas un kā tiks pastāstīts.
Bet arī es gribētu atzīmēt, ka ļoti, ļoti pieaug jaunāko klašu, tāpat bērnudārznieku interese par muzejiem. Mēs kā vēstures muzeji nemaz neesam īsti gatavi uzņemt tik jaunu publiku un runāt par tik sarežģītām tēmām. Veidojot ekspozīciju un izstādes, orientējamies uz daudz nobriedušāku auditoriju. Jo, no vienas puses, sabiedrība gaida, lai būtu dziļāk un pamatīgāk. Bet kā to sabalansēt? Muzejos jau nestrādā cilvēki ar sākumskolas pedagoga kvalifikāciju. Drīzāk vēsturnieki, kas adaptējušies muzejpedagoģijai. Priekšā ir liels izaicinājums, kā tādai auditorijai pasniegt šo vēsturi vieglāk, saprotamāk. Skaidrs, pieprasījums ir, un tas būs jādara.
V. Klišāns: Uzdošu provokatīvu jautājumu: bet jūs neuztrauc, ka pēc jaunā satura ieviešanas vidusskolās vēsture kā patstāvīgs mācību priekšmets vairs neeksistē?
M. Mitenbergs: Protams! Mums gadiem bija pašsaprotami, ka ar vidusskolēnu vēstures ziņā jau varējām runāt, balstoties konkrētos zināšanu atskaites punktos, varējām ekspozīcijas izrādīt pilnā mērā. Bet pēdējos gados šie atskaites punkti pamazām izzuda. Kļuva skaidrs, ka, veidojot stāstu, jārēķinās, ka to vai citu tematu skola vairs nenosedz. Varbūt kāds cer, ka “Skolas somas” misija nosegs to, ka tagad vēsturi skolās palaiž vieglāk, tomēr, manuprāt, tas nav risinājums.
V. Klišāns: Skaidrs, pamatinformācija par trešās atmodas, tajā skaitā barikāžu, notikumiem jādod skolotājam. Bet, domāju, tā ir milzīga problēma, ka vidusskolā tagad vēsture jāmāca integrēti ar vēl astoņām zinātnēm un eksāmena vēsturē vairs nav un nebūs. Tas viss ir diezgan samudžināti. Protams, mēs varam ieraudzīt, kur tajā visā ir barikāžu laiks. Teiksim, mēs varam par to pastāstīt pie “indivīda attiecībām ar sabiedrību”, bet… Mēs esam pārāk maza nācija, lai vēstures mācīšanā pieņemtu tādu amerikānisku modeli.
Vai gadu gaitā ir sarukušas vai palielinājušās tās sadaļas, kas skolu vēstures mācību grāmatās veltītas trešajai atmodai?
Sagraušu jautājumu pašā saknē: jaunajā sistēmā nav vairs tādu vēstures mācību grāmatu. Protams, vēstures grāmata kā mācību līdzeklis nav atcelta. Bet šobrīd ir tā, ka potenciālie grāmatu autori vairs nesaprot, ko un kā rakstīt. Īpaši vidusskolām. Pamatskolām neko jaunu neveidosim, jo pamatskolām vēstures saturs paliek tas pats. Trešajai atmodai un barikādēm tur ir vesela nodaļa. Apjoms tur ne sarūk, ne palielinās. Šim stāstam ir sava vieta. Cita problēma, kas agrāk bija aktuāla, ir tā, ka skolotājs bieži vien līdz šai nodaļai nemaz netika. Īpaši apzinīgs skolotājs, kurš uztraucās, lai visi temati tiktu kārtīgi apgūti, nereti attapās, ka ir jau maijs, bet viņš vēl palicis pie Otrā pasaules kara. Un šis bija tas variants, kad ātri varēja aiziet uz kādu muzeju.
Kā ar nelatviešu jauniešu grupu apmeklējumu muzejos?
E. Mača: Krievu grupas, protams, nāk mazāk. Jāņem arī vērā, ka uz Barikāžu muzeju biežāk nāk no tām skolām, kas atrodas tuvāk. Krievu skolas tomēr ir pa gabalu. Skolēniem visas ekskursijas vadām latviešu valodā. Nezinu, vai vispār kāds muzejs vēl praktizē ekskursijas skolēniem krievu valodā.
M. Mitenbergs: Statistika diemžēl ir tāda, ka uz barikāžu nodarbībām Kara muzejā skolas ar krievu mācību valodu nepiesakās. Gadiem ilgi. Uz pašu muzeju vēl atnāk, bet bieži vien tas ir vairāk vai mazāk formāli, lai būtu ieraksts par pasākumu patriotiskajā nedēļā un kopfotogrāfija pie Kara muzeja. Ļoti interesanti, ka krievu skolas vienmēr fotografējas pie muzeja, kamēr latviešu skolām taisīt tur kopbildes pat prātā neienāk, jo viņi nāk mācīties, nevis lai liktu bildi sociālajos tīklos. Bet krievu valodu skolēnu ekskursijām muzeji vēl praktizē. Diemžēl skolotāji bieži pieprasa ekskursijas krieviski. Kara muzejā esam ar to gadiem cīnījušies. Pa etapiem. Sākumā pateicām, ka vidusskolām krievu valodā ekskursiju vairs nebūs, tad, ka septītajām, astotajām klasēm. Tagad mēģinām no tās valodas vispār atiet. Bet, kad tu runā ar šo skolotāju un saproti, ka viņš latviski nemaz… Tā pārsvarā absolūti nav problēma bērniem, tā ir pedagogu problēma. Joprojām zvana pedagogi, kas neprot pat vienkāršā latviešu valodā ekskursiju pieteikt.
V. Klišāns: Tikko bija viena konference, kur mani nošokēja ziņojums, ka, izrādās, Latvijā joprojām ir gana daudz skolu, kur Ukrainas kara tēma ir pilnīgs tabu. Par to nedrīkstot skolā runāt. Un tas nāk no skolotājiem! Tiešām nebiju iedomājies, ka šajā situācijā kas tāds vēl iespējams, bet tā ir.
M. Mitenbergs: Mēs šogad daudz mazāk jūtam krievu skolu interesi. Pieteikumu ekskursijām ir vismaz uz pusi mazāk. Pat nofotografēties pie muzeja nenāk. Tātad tā ir tendence. Viņi aizvien dzīvo savā pasaulē, šobrīd vairāk ierāvušies sevī. Vienas skolas grib pieminēt mūsu vēsturiskās dienas, bet ir skolas, kas to ignorē. Un tad pēc desmit piecpadsmit gadiem iegūstam trīsdesmitgadniekus, kam šīs svarīgās dienas nav tuvas. Tas ir pedagogu maiņas jautājums, kad sāksim dzīvot ar vienu vēsturi.
Runājot par filmu “Janvāris” kā vēstures atgādināšanas veidu, barikāžu laiks ir tikai fons jauniešu attiecībām, mīlestībai. Kāds varbūt tur gaidīs vairāk vēstures. Ko domājat par mākslas un vēstures notikumu izlīdzsvarošanu tādās filmās?
M. Mitenbergs: Problēma ir tā, ka mums šādu filmu ir ļoti maz. Ja par barikādēm būtu uzņemtas trīs vai piecas, tad, tās visas noskatoties, droši vien rastos kopējais priekšstats par to laiku. Bet mums par katru tematu parasti ir tikai viena, un mēs pie tās ķeramies kā pie Bībeles, sagaidām, ka tur būs viss. Taču, ja jaunietis šādu filmu noskatīsies, viņš, protams, nevarēs atbildēt par datumiem vai skaitļiem, bet kaut kas par barikādēm viņā aizķersies.
Nevajag radīt priekšstatu, ka visām vēsturiskām filmām jābūt kā mācību filmām. Tās ir mākslas filmas. Ar “Dvēseļu puteni” jau bija tāpat. Turklāt vidusskolēnam mīlestība vispār ir svarīgākais, kas var būt.
V. Klišāns: Jebkurš vēsturiska žanra daiļdarbs pasniedz visu caur kādu mīlas stāstu vai tamlīdzīgi. Henrika Senkēviča “Krustneši” taču arī ir stāsts, kā bruņinieks Zbiška grib izpestīt Jageņku no vācu gūsta. Ja stāsts ir kvalitatīvi labi pasniegts un vēstures fons nav pilnībā sagrozīts vai primitivizēts, tad viss ir kārtībā. Arī iepriekšējā Viestura Kairiša filma “Pilsēta pie upes” bija par mīlu!
Es pirms gadiem domāju – nu kā vidusskolēnus ieinteresēt par Berlīnes mūra krišanu, par 30 gadu šķirto vācu sabiedrību un visu šo problemātiku. Un tad atcerējos, ka ir fantastiska komēdija “Ardievu, Ļeņin!”. Ar humoru, bet tur viss fonā risinās. Noskatījāmies fragmentus, un, man šķiet, skolēnos interese radās.
E. Mača: No mākslas filmas jau nekad nesagaidīsim to, ko no dokumentālās. Tā nav spēlfilmas atbildība, lai faktuāli, līdz sīkumiem viss būtu absolūti pareizi. Cik no pasaules mēroga filmām ir precīzi vēsturiskas?
M. Mitenbergs: Man šķiet, mums jāpieņem un drīz tas būs sabiedrībai izaicinājums, ka arī par barikāžu laiku jaunās paaudzes mēģinās izraut no konteksta un zīmolot kaut kādas konkrētas lietas, varbūt pat tādā veidā, kādā paši barikāžu dalībnieki nav ne iedomājušies. Tas ir tāpat kā “Pūt, vējiņi” pēkšņi pasniedz pavisam citā “mērcē”. Tas nav ne slikti, ne labi. Ir vienkārši dabiski, ka nākamās paaudzes, kuras pašas notikumu nav piedzīvojušas, sāk interpretēt.
Mēs tagad vispār esam pārmaiņu priekšā – gan pasaulē, gan izglītības sistēmā, gan tajās vērtībās, par kurām valstī gribam runāt. Apzinos, ka tas ir ļoti ķecerīgi, bet man šķiet, mums būs jāpārskata un jāparetina arī akcenti kalendārā, izvēloties starp valstiski nozīmīgiem un baznīcas svētkiem. Ja valstij ir nozīmīgi datumi un gribam, lai nākamās paaudzes atceras kaut vai barikāžu laiku, tad mums būs jāizvēlas nacionālajai valstij būtiskākie, lai uzturētu to patriotisma vilni.
V. Klišāns: Vislielākā problēma pedagogam ir definēt savā galvā galvenās ziņas, “mesidžus”, ko viņš grib par to laiku skolēnam iemācīt. Skolotājam pilnībā jāatsakās no ilūzijām, ka viņš spēs skolēnam ielikt emocijas, kādas bija viņam pašam, ja viņš pats piedalījās tajos notikumos. Tas ir pilnīgi neiespējami.
Es tagad vienu briesmīgu lietu pateikšu: mums jāsāk veidot par barikāžu laiku maksimāli pozitīvs un maksimāli objektīvs, taču vienkāršots stereotips par to, kas toreiz notika. Jo, ja mēģināsim ielikt tur visas emocijas un visas lietas, personas, datumus, kur, kad, kas šāva, nekas nesanāks. Skolotājam un grāmatām jāspēj sniegt pašu galveno domu.
M. Mitenbergs: Ir pienācis brīdis, kad ar sabiedrību par vēsturi jārunā vieglajā valodā. Dzīves steiga, pamatzināšanu trūkums, tāpēc publika grib aizvien īsāk, skaidrāk un vienkāršāk.
V. Klišāns: Bet tai vieglajai valodai jābūt maksimāli precīzai, neaizejot banalitātēs. Laika gaitā cilvēkiem mēdz veidoties romantizēts priekšstats par notikumiem, taču dzīve ir dzīve. Protams, barikādēs ij maizītes ēda, ij alkoholu lietoja, taču tajā pašā laikā tie cilvēki ārkārtīgi riskēja. Es līdz šai baltai dienai uzdodu sev jautājumu – bet kas būtu, ja tas viss toreiz notiktu citādi?
