Guna Roze: Kā rīkoties situācijā, kad godprātība un cilvēcība ir zaudējusi cīņā ar varu? 9
Cilvēku varot pārbaudīt ar varu, naudu un slavu. Nez, kurš no šiem elementiem visātrāk salauž cilvēcību? Šķiet, pasaules vēsture ir pierādījusi, ka vara, bet literatūra saka – nauda. Ja tā ir amata vara, tad vara ar naudu visbiežāk iet roku rokā.
Pavisam nesen Latviju pāršalca ziņa (ļoti populārs formulējums), ka tautas mīļotā “Pūt, vējiņi!” Baibiņa – aktrise Esmeralda Ermale – ir atlaista no Dailes teātra. Neticami! Neiespējami! Tāds talants! Ļoti reti pēc izrādes es uzmeklēju aktieri, lai kaut vai neklātienē pateiktu, kādā sajūsmā esmu par viņa darbu. Kamerizrāde “Visas viņas grāmatas” ar Esmeraldu galvenajā lomā bija viens no šiem gadījumiem. Un, ja teātris izliekas neredzam, ko uz skatuves spēj paveikt šī aktrise, ir ne tikai skumji. Tā ir ļaunprātība pret mākslinieci, teātri un skatītājiem.
Internetā (tepat, “la.lv”) lasīju Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja Dž. Dž. Džilindžera taisnošanos, ka vecuma dēļ nevienu neatlaižot (tā arī nepaskaidrojot, kādu iemeslu dēļ aktrise ir atlaista) un ka Ermalei taču piedāvāts cits sadarbības modelis – ārštatā. Viņš minēja konkrētus uzvārdus: Mirdzu Martinsoni, Olgu Dreģi, Leonu Krivānu un citus aktierus, kuri vēl cienījamākā vecumā joprojām ir teātrī (nevīrišķīgs, neprofesionāls, glums formulējums), nepaskaidrojot, ka daži no viņiem ir štatā, bet nevienu no nosauktajiem vietējā vara nav ieskaitījusi ārštatā pirms pensijas vecuma sasniegšanas. Vēl “cienījamāk” rīkojās teātra direktors Andris Vītols – viņš no komentāriem vispār atteicās. Jau pēc pāris dienām raksta saturs ir diplomātiski mainīts, saudzējot ne jau aktrisi, bet vīrus, kuriem Dailes teātrī ir vislielākā vara.
Kungi! Jūsu skatītāji nav muļķi! Vairākums cilvēku ļoti labi saprot, ko nozīmē strādāt ārštatā. Tas nozīmē – bez algas, tātad arī bez sociālajām iemaksām un garantijām, saņemot vien honorāru par nospēlētajām izrādēm. Zina arī, ka pensijas apmērs lielā mērā ir atkarīgs no algas pēdējos divos gados, bet Ermalei līdz pensijas vecumam ir tieši šie pāris gadi. Hallo, Dailes varas vīri! Vai jums tiešām nospļauties? Nevarat aktrisi nodarbināt? Vai negribat? Jūs tieši tāpēc esat amatā, lai domātu, kā nodarbināt savus cilvēkus tā, lai vieni nejustos nenovērtēti, bet citus nepārstrādinātu un nepadarītu apnicīgus skatītājiem.
Šis gadījums rosina domāt par mākslinieku vecumdienām vispār. Par nespēju dzīvot bez skatuves; skatītāju, lasītāju, klausītāju ovācijām. Ne mazāk apspriestas bija publikācijas par Vijas Artmanes pēdējiem dzīves gadiem visai nožēlojamos apstākļos. Pati pētīju un rakstīju LNO baleta premjera Andreja Rumjanceva traģisko dzīvesstāstu. Vēl dzīvi ir dzejnieki un mūziķi, kas, intervijās piesaucot savus zenīta gadus, savās ķibelēs vaino visus, izņemot paša nespēju atteikties no glāzītes. “LaIPA” nupat radījusi sociālo fondu “Līdzskaņa”, kura mērķis ir sniegt finansiālu, praktisku un emocionālu atbalstu grūtībās nonākušiem mūziķiem. Uz žurnālista jautājumu, vai situācija, ka Latvijā ir tik daudz nenovērtētu, aizmirstu mākslinieku, ir arī valsts atbildība, fonda vadītāja Liena Grīna atbild “jā” un piebilst: “Viņu sociālās iemaksas nav bijušas pietiekami augstas, līdz ar to finansiālās grūtības dzīves otrajā pusē dažkārt var izrādīties ļoti smagas.”
Jā, tā ir. Taču jebkuras profesijas cilvēks, kas apzinīgi strādājis, ir pelnījis cienījamas vecumdienas, – ne tikai skatuves, ekrāna vai grāmatu vāku zvaigznes. Un darba devējs ir pirmais, kas par to var parūpēties, ja vien viņa godprātība un cilvēcība nav zaudējusi cīņā ar varu.
P. S. Ar Esmeraldu Ermali neesam personīgi pazīstamas, un aktrisei ne prātā nenāk, ka kāda rakstītāja ņemas viņu aizstāvēt. Esmeralda nepazudīs. Ceru, ka jau ir uz izķeršanu citos Latvijas teātros, kur vienīgais kritērijs ir profesionalitāte.
