“Nu balti visos kontinentos balti”. Veltas Kaltiņas dzeja 0
Dzejniece, prozaiķe Velta Kaltiņa (1931) dzimusi Mēmeles pagasta Būtaniškās, mācījusies Neretas vidusskolā, Rīgas Medicīnas institūta Farmācijas fakultātē, Augstākajos literārajos kursos Maskavā (1975), kur iepazinusies ar nākamo dzīvesbiedru rakstnieku Roaldu Dobrovenski.
Strādājusi visdažādākos darbus – par provizori Ventspils aptiekās (1955 – 1964), lasījusi lekcijas medicīnas skolā, strādājusi bibliotēkā, bijusi dzintara apstrādes meistare ražošanas apvienībā “Daiļrade”. Pirmais dzejolis “Paraksts” publicēts laikrakstā “Literatūra un Māksla” 1962. gadā, pirmais dzejoļu krājums ar tādu pašu nosaukumu iznācis 1967. gadā, tam sekoja “Zilo ziloņu taures” (1970), “Sarkanmāla vāpe” (1973), “Egretta alba” (1978), “Atbalss akā” (1981), “Mīlestības atnākšana” (1985), “Krusta zīmē” (1995), “Likteņstāsts un 33 liktenīgi dzejoļi” (1997, ar biogrāfisku vēstījumu). Jaunākais krājums “Dzeja/Stihi” iznācis šogad, tajā iekļauti Veltas Kaltiņas un viņas dzīvesbiedra Roalda Dobrovenska dzejoļi.
Velta Kaltiņa raksta arī prozu – romāni “Mīlestības ārprāts jeb Lielie kāposti” iznācis 2000. gadā, “Te biju es (Sādžiņas sāga)” 2002. gadā (“Lauku Avīzes” romānu konkursa laureāts), “Savvaļas ganībās” – 2005. gadā.
– Kādas bija izjūtas, atgriežoties pie agrāk publicētās dzejas – jaunajā krājumā sastopas šodiena ar vakardienu?
– Tur iedarbojās aizdomas, vai galu galā nebūs dižais brāķis un kauns pār visu ģīmi. Apskaitos gan par liekiem vārdu plūdiem dažviet un nevajadzīgo spītību, tak nemanīju, ka būtu grēkots pret sirdsapziņu vai gara brīvību. Taču tas lauku skuķis, kas sacerēja pirmo lieso grāmatiņu, ir nevis ārpus, bet iekš manis; tās jūtas ir i tagad manas, tie vārdi – mani un droši vien tā arī paliks ierakstīti tai “mākonī” arī pēc manis kopā ar mani. No paša aizsākuma līdz pat šai baltai dienai es esmu es, brīvībā un brīvībai dzimis kaķis, ņemiet par labu, kāda nu esmu. Bet jaunākajā grāmatā blakus ar mani – Roalds. Tur arī pastāstīts, kāpēc. Jau vairāk par 40 gadiem mēs dzīvojam, var teikt, zem viena vāka, un arī šeit pabūt kopā ir likumsakarīgi, vai ne?
– Kā atnāk iedvesma, vai ir kāds diennakts laiks, kad dzeja materializējas?
– Var nerakstīties, kā saka, strēķiem vien, bet tad, kad tas brīnumburbulis nobriedis, viņš izlādēsies jebkurā laikā un jebkuros laika apstākļos.
– Ko dara kaismīgs dārznieks ziemā?
– Katru vakaru pirms aizmigšanas aizmiegtām acīm vēl apčubina ikvienu stādiņu ziemīgajā dārzā un neizbēgami redz to jau pilnos ziedos. Bet iekšā uz palodzēm savas piecpadsmit orhidejas greizsirdīgi spridzina pumpuru pēc pumpura, kārtējo sestdienu pieprasot padzerties.
“KZ grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Veltas Kaltiņas dzeju no jaunākā krājuma “Dzeja”.
***
kad iekrampējos mātes miesās
vai apjēgt varēju tā guns
ko viņa savās dzīlēs nesa
nekā no sevis nenodzēsa
bet uzliesmoja divtik spoži
it visu atdodama man
tā mirdzēdama nedzēšama
nu debesvidū māte skan
zem saules apdegušām lūpām
šīs zemes ugunskuru pūšot
es iekrampējos svārkos tavos
es iekrampējos mūžībā
pa sloksnītei no sevis plēšot
nekā no sevis nenodzēšot
***
Sāp.
Dienā –
smieklu krunciņas ap acīm sāp,
slēpjot gadu
un gadsimtu izrautos robus.
Naktīs –
Naktīs sāp zobs,
Kura sen vairs nav.
***
te ēsts un ēsts un ēsts
un izēsts
jau šķita gluži velti sēts
nāk milzu lāpsta
pīšļus grābsta
cik negaidīti salda vēsts
kad atskaties
kad apskaties
te jūra vēl ir vecā vietā
un zemes mirdzums
nenodzēsts
***
nu balti visos kontinentos balti
ar dāsnu roku dāsni malti
un izkaisīti tikpat dāsni
lai ienāktos lai satrūdētu
un var jau būt lai atdzimt spētu
caurausti un cauraudušies ļoti
pekles liesmās izvaroti
Dieva elpā pabaroti
darvā jaukti sudrabiņā kalti
balti
tomēr balti
balti
***
tu esi tiesīga mana tauta
tiesīga uz visu
tas kas ar tevi noticis
tas kas ar tevi par varēm darīts
ne izpērkams vairs ne atgūstams
bet tavs ir tavējais jūras līcis
Daugava tava un Staburags
visiem ūdeņiem atpakaļ lieties
savējos krastos dvēselēs savās
to klinti to asaru klinti svinēt
saspiesties kopā pašiem par klinti
saspiesties kopā un nenorieties
tu esi tiesīga mana tauta
pavēlēt ūdeņiem atpakaļ lieties
***
es esmu tikai
garāmejot
ne īsti piezemēta vairs
ne gaisos celta vēl
starp divām saulēm te
starp divām bezgalībām
es esmu tikai garāmejot
tu pieturies ja vari
pieturies
pie sprēgājošiem pirkstu galiem
tie spārni iespējams
tie apdeguši bezdelīgas spārni
tiem pāri bezdibenim pārnest mūs
šim bezdibenim te
starp divām saulēm
tu pieturies
par vari pieturies
