“Man tur stāv granāta…” 7
“Savos 30 biškopja gados esmu pieradis, ka jādalās ar baznīcu, mazturīgiem cilvēkiem, meža zvēriem un zagļiem,” mazliet ironiski saka Artūrs Grudovskis no Auces novada. Katru gadu kādiem rāmīšiem pieaugot kājas, retāk, bet arī stropiem, piemēram, septiņiem gabaliem pagājušajā pavasarī no meža pļavas. “Šoruden pat pie pašām mājām patīrīja četrus stropus – tieši tik daudz, lai bites nomirtu… Un nez vai garnadzim labi garšoja, jo stropos nebija medus, bet gan cukursīrups.”
Deviņdesmitajos gados biškopis stropus apdrošinājis, bet neesot bijis izdevīgi, jo šis prieks izmaksājis 15 – 20% no stropu, bišu un medus vērtības. Nozogot tomēr mazāk. A. Grudovskis riskantās vietās salicis kameras un raidītājus, sakot, ka dažās vietās arī pa granātai…
“Biškopji nav zagļi. Ja cilvēks māk apieties ar bitēm, nopircis attiecīgu apģērbu un mantas, bet negrib strādāt pats ar savām bitēm un apzog citus biškopjus, viņš nav biškopis, bet vienkārši zaglis,” pārliecināts A. Grudovskis.
