Sebastjāno Fulči: Nozīmīgs vēsturisks fakts 1
Latvijas simtgades sakarā vēlētos atgādināt, ka, tikai pateicoties Itālijas – Pirmā pasaules kara uzvarētājspēka – centieniem, Latvijas neatkarība tika starptautiski atzīta salīdzinoši īsā laikā. Patiesi, es uzdrošinātos pat teikt, ka, iespējams, bez Itālijas spiediena tā nekad nebūtu atzīta. Lai pieminētu un apliecinātu šos faktus ar Itālijas Ārlietu un starptautiskās sadarbības ministrijā saglabātajiem vēsturiskajiem dokumentiem, Itālijas vēstniecība Latvijā organizēja nelielu izstādi, kuru var apmeklēt līdz 2018. gada 9. septembrim Latvijas Nacionālās bibliotēkas otrajā stāvā.
Šajā sakarā vēlos īsumā apkopot 1920. gada notikumus. Sākot ar nākamo mēnesi pēc Latvijas-Krievijas miera līguma parakstīšanas 1920. gada 11. augustā, Itālija uzsāka lobēšanas aktivitātes Antantes augstākajā padomē, kuras sastāvā ietilpa ASV, Lielbritānija, Francija, Itālija, Japāna un Beļģija, lai atbalstītu Latvijas de iure atzīšanu. Tautu Savienības jeb Nāciju līgas (mūsdienās atbilstoša organizācija būtu ANO) asamblejā tā paša gada 16. decembrī Itālija enerģiski atbalstīja Baltijas republiku iekļaušanu Tautu Savienībā. Šie sākotnējie centieni tomēr nenesa tūlītējus cerētos rezultātus, jo 1920. gada decembrī tikai Itālija, Portugāle, Persija, Paragvaja un Kolumbija nobalsoja par Baltijas republiku uzņemšanu Tautu Savienībā, tātad par viņu atzīšanu. Šajā alianses dalībvalstu balsojumā ASV atturējās, bet pārējie Antantes dalībnieki (Francija, Lielbritānija, Japāna un Beļģija) bija pret. Būtībā šāds balsojums ar tikai dažiem atbalstītājiem neļāva Baltijas valstīm pastāvēt starptautiskā līmenī.
Tomēr Itālija nepadevās un pastiprināja veiktās lobēšanas darbības, kuru rezultātā Antantes augstākā padome oficiāli atzina Latvijas valsti 1921. gada 26. janvārī. Pateicoties tam, tā paša gada 22. septembrī notika Latvijas uzņemšana Tautu Savienībā (tātad vairāk nekā gadu pēc Rīgas miera līguma).
Manuprāt, tas ir nozīmīgs vēsturisks fakts, par kuru diemžēl nav minēts Latvijas skolu vēstures grāmatās, bet es ceru, ka tas nākotnē tiks darīts. Latvijas vēsturniekiem būtu jāaizdomājas par to, kas būtu noticis, ņemot vērā Padomju Savienības politisko nostiprināšanos sekojošajos gados, ja Itālija nebūtu pārliecinājusi alianses spēkus atzīt Baltijas republikas.
Itālijas draudzība ar Latviju turpinās līdz šai dienai – īpaši kultūras jomā (ar pirmā protokola parakstīšanu par sadarbību kultūras, izglītības un zinātnes jomā 2018. – 2020. gada periodam) un politikas jomā (arī ar 160 itāļu karavīru klātbūtni NATO spēkos Ādažos (“Enhanced Forward Presence”), ar dalību STRATCOM, kā arī iesaistoties Baltijas valstu gaisa telpas novērošanas aktivitātēs). Arī ekonomiskā apmaiņa ir kļuvusi intensīvāka: pagājušajā gadā, piemēram, tirdzniecība starp Itāliju un Latviju salīdzinājumā ar 2016. gadu pieauga par vairāk nekā 24%. Tas ir pierādījums tam, ka latvieši arvien vairāk novērtē ne tikai itāļu kultūru, bet arī itāļu produktus.
Turklāt Latvijas simtgade tika pagodināta ar Rafaēla gleznas nebijušu izstādi un Itālijas Republikas prezidenta valsts vizīti (jaunā Itālijas ārlietu ministra pavadībā). Prezidents septembrī vēlreiz atgriezīsies Rīgā, lai piedalītos “Araijološas” tikšanās reizē.
