Nozīmīgākie sala bojājumi ķiršu dārzā 0
Saldajiem ķiršiem no sala parasti visvairāk cieš stumbri un augļzariņi, bet skābo ķiršu galvenie sala bojājumi ir ziedpumpuru, ziedu un augļaizmetņu izsalšana; koksne tiem apsalst retāk.
Ķiršiem tāpat kā citiem augļu kokiem dziļā miera periodā ir visaugstākā ziemcietība, kas krasi samazinās pēc tam, kad miera periods ir iziets un sākas veģetācija. Dažādi šo koku orgāni ir nevienādi izturīgi pret zemu temperatūru.
Ķiršiem, it sevišķi saldajiem, salā visneizturīgākie ir jaunie kociņi, sevišķi, ja tie pārmēsloti ar slāpekli, auguši pārāk spēcīgi, tāpēc nenobrieduši.
Koku daļēju vai pilnīgu bojāeju var izraisīt stumbra vai skeletzaru kambija apsalšana, ko veicina silts rudens un ziemas sākums, kā arī agrs stiprs sals un ziemā nesasalusi augsne. Uzskata, ka vidēji saldie ķirši miera periodā var izturēt –29 °C salu. Taču koku salizturība ir atkarīga no šķirnes. Atsevišķas Krievijas, Igaunijas un Latvijas saldo ķiršu šķirnes un hibrīdi, piemēram, var izturēt daudz zemāku temperatūru (–35 °C vai mazāk).
Saules apdegumi
Diennakts temperatūras svārstības saldajiem ķiršiem izraisa stumbra un skeletzaru saules apdegumus. Dienā tiešo saules staru iedarbībā stumbra miza stipri sasilst un atsākas dzīvības procesi, bet zemā temperatūrā (parasti naktī) salcietība zūd. Stumbra mizas apdegumi kokiem visbiežāk rodas ziemas otrajā pusē, kad pārsvarā ir saulainas dienas. No saules apdegumiem visvairāk cieš augsts stumbrs.
Apdegumi parādās sausu, sakaltušu plankumu veidā uz stumbra parasti tā dienvidrietumu pusē, retāk uz skeletzariem. Bieži vien tiek bojāti tikai ārējie mizas slāņi, bet mēdz būt, ka miza atmirst pilnīgi un salā cieš arī iekšējie koksnes slāņi. Jauniem kokiem temperatūras svārstību ietekmē pārplīst un atlūp miza. Šādos gadījumos atlupušo mizu vajag piespiest pie stumbra, apstrādāt ar potziedi un apsiet. Lai pasargātu kokus no šādiem bojājumiem, stumbrus var nokaļķot vai apsiet ar papīru, bet, ja stumbrs ir zems, to pasargā apakšējie skeletzari. Ja stumbrs ir zems, salā vairāk cietīs augļzariņi un ziedpumpuri.
Bojātiem stumbriem dažreiz novēro stipru sveķošanu. Salā bojātie koka audi ir pakļauti slimību izraisošām baktērijām vai patogēnām sēnēm. Ja stumbra bojājumi ir nelieli, tie parasti ātri aizaug un koks turpina augt un ražot.
Ziedpumpuru bojājumi
Zemā temperatūrā var iet bojā ziedpumpuri, ziedi un augļaizmetņi. Ziedpumpuru bojājumi ziemas–pavasara periodā ir viens no neregulāras ražas iemesliem. Izsalušie pumpuri neatveras, bet sažūst un nobirst. Bieži tiek bojātas tikai auglenīcas, kas nobrūnē un sažūst. Ziedi ar izsalušām auglenīcām uzzied, bet neveido augļu aizmetņus.
Saldajiem ķiršiem kritiskā negatīvā temperatūra, kas bojā pumpurus plaukšanas, ziedēšanas un augļu aizmešanās laikā:
* 1,7–5,5 0C laikā, kad ziedi ir aizvērti, bet sākas pumpuru krāsošanās;
* 1,1–2,2 0C masveida ziedēšanas laikā;
* 0,6–2,2 0C augļu aizmešanās laikā.
Skābajiem ķiršiem:
* 1,7–5,6 0C laikā, kad ziedi ir aizvērti, bet sākas pumpuru krāsošanās;
* 1,1–2,8 0C masveida ziedēšanas laikā;
* 0,6–2,2 0C augļu aizmešanās laikā.
Pret aukstumu jutīgāki ir vecākie pumpuri.
Aukstais gaiss salnu laikā uzkrājās zemākās vietās, līdz ar to dārzos, kas atrodas nogāžu augstākās vietās, salnu bīstamība samazinās. Tāpēc šķirnes, kas uzzied agri, jāstāda nogāžu augstākajās vietās.
Sakņu apsalšana un izsušana
Sakņu apsalšana mēdz būt ziemā, kad ir maz sniega, jo saknes ir neizturīgākas, salīdzinot ar augu virszemes daļām. Tāpēc bargā ziemā ļoti liela nozīme ir sniega kārtai uz augsnes, kā arī sakņu mulčēšanai.
Potcelma P. mahaleb saknes ir diezgan salizturīgas, un bojājumi parādās, ja temperatūra nokrītas zem –15 °C.
Koku izsušana novērojama ziemās ar biezu sniega kārtu. Parasti jauno kociņu stumbra daļa, kas atrodas sniegā, pēc tā nokušanas var izsalt, jo šī koka daļa ir izgājusi dziļā miera periodu un zaudējusi norūdīšanos. Tas notiek, ja strauji pazeminās temperatūra. Šādos gadījumos var līdz zemei apsalt jauno kociņu miza vai pat koksne. Tāda veida sala bojājumi visbiežāk rodas reljefa pazeminātās vietās – ieplakās, iedobēs, ielejās, kur sakrājas aukstais gaiss.
Gribu uzsvērt, ka ķirši var aiziet bojā, ja koku saknes ilgstoši atrodas ūdenī, jo pārmērīgā mitrumā atmirst saknes. Sevišķi jutīgs pret pārmērīgu augsnes mitrumu ir P. mahaleb.
Ķiršu ziemcietība
Ziemcietību nosaka ne tikai šķirnes iedzimtība, bet arī koku fizioloģiskais stāvoklis: rezerves barības vielu krājumi, ūdens daudzums audos, norūdīšanās pakāpe, miera perioda ilgums, izturība pret slimībām, sausuma stresu un citi faktori. Ziemcietīgās šķirnes ne tikai iztur zemu ziemas temperatūru, bet arī ātri atjauno salcietību, atkārtoti norūdoties pēc atkušņa.
Temperatūras svārstības atkarīgas no dārza novietojuma, sevišķi no reljefa, kas jāņem vērā. Tāpēc nozīme ir atbilstošai dārza vietas izvēlei.
Nozīme ir arī agrotehniskajiem pasākumiem, kas veicina spēcīgu koku veģetatīvo augšanu, – apgriešanai, veidošanai, mēslošanai, laistīšanai. Vasaras beigās pārbagāts slāpekļa un mitruma daudzums augsnē ir nevēlams, jo veicina pārmērīgu dzinumu augšanu, aizkavējot to nobriešanu un sagatavošanos koku pārziemošanai.
Ja apsaluši ķiršu zari, tos pavasarī vai vasaras sākumā apgriež līdz veselai koksnei, bet koki rūpīgi jākopj, apgādājot ar barības vielām un ūdeni optimālā daudzumā, veidojot vainagus, pret slimībām un kaitēkļiem veicot nepieciešamos augu aizsardzības pasākumus.
Mūsu mainīgajos klimata apstākļos saldie ķirši jāaudzē tiem piemērotās vietās, kur ziemā parasti nemēdz būt –30 0C vai zemāka temperatūra, kā arī ziemcietīgas šķirnes. Audzēšanai piemērotākās un ziemcietīgākās saldo ķiršu šķirnes ir šādas: ‘Ovstuženka’, ‘Brjanskaja Rozovaja’, ‘Tjutčevka’, ‘Iputj’, ‘Radica’, ‘Meelika’, ‘Severnaja’, ‘Indra’ un Brjanskas hibrīds B 3–36. Vidēji laba ziemcietība ir šķirnēm ‘Aija’, ‘Agila’, ‘Aleksandrs’, ‘Arthur’, ‘Iedzēnu Dzeltenais’, ‘Jānis’, ‘Kompaktnaja Venjaminova’, ‘Paula’, ‘Tiki’, ‘Vytenu Juodoji’.
Skābo ķiršu šķirņu ‘Latvijas Zemais’, ‘Bulatņikovskaja’, ‘Orļica’, ‘Šokoladņica’, ‘Tamaris’ koki mūsu apstākļos ir ziemcietīgi, ja vien tie nav slimību (kauleņkoku lapbires vai kauleņkoku pelēkās puves) novājināti.
Laba ziedpumpuru ziemcietība mūsu apstākļos ir saldo ķiršu šķirnēm ‘Aija’, ‘Brjanskaja Rozovaja’, Brjanskas 3–36, ‘Indra’, ‘Iputj’, ‘Meelika’, ‘Severnaja’, ‘Sjubarovskaja’, ‘Tjutčevka’.
Vidēja ziedpumpuru ziemcietība ir saldo ķiršu šķirnēm ‘Arthur’, ‘Kompaktnaja Venjaminova’, ‘Radica’, ‘Tontu’, ‘Zita’.
Krievijas viduszonas skābo ķiršu šķirnēm (kas labi piemērotas arī Latvijas augšanas apstākļiem) ar īsu miera periodu pumpuri parasti iziet dziļā miera periodu janvāra otrajā pusē. Dziļā miera periodā ģeneratīvie pumpuri bez ievērojamiem bojājumiem iztur pazeminātu temperatūru līdz –32–35 0C. Taču, ja ziemas otrajā pusē ir krasas temperatūras svārstības, ķirši var apsalt jau –20–25 0C temperatūrā.
Skābo ķiršu šķirnēm, ko audzē pie mums, ziedpumpuru ziemcietība lielākoties ir tikai vidēja vai zema: ‘Latvijas Augstais’, ‘Latvijas Zemais’, ‘Bulatņikovskaja’, ‘Desertnaja Morozovoi’, ‘Ļubskaja’, ‘Mūza’, ‘Nordia’, ‘Šokoladņica’, ‘Tamaris’, ‘Vytenu Žvaigžde’, Zentenes, ‘Žukovskaja’.
Raksts publicēts žurnālā “Agro Tops”.
