“Izrādās, Ādamsons bijis slepenais klauvētājs un svilpotājs KNAB arī par paša pārstāvēto “Saskaņu”!” Egila Līcīša feļetons 19
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsu vecam paziņam Saeimas deputātam Jānim Ādamsonam politiskajā dzīvē karjeras ceļš aizlocījies garš un raibiem piedzīvojumiem bagāts, bet pārsvarā uz leju vien, uz leju vien.
No kaujinieciska iekšlietu ministra un “Latvijas ceļa” vēlēšanu listes lokomotīves līdz pozīcijas nīstam, bet tautas mīlētam opozīcijas līderim sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā. No populārākā politiķa latviešu vidū un liela mēroga pedofilu grupas atklājēja līdz nodevējam – pārbēdzējam Tautas saskaņas partijas, vēlāk “Saskaņas” rindās.
Tālākā personības pelējumā pienākušas karjeras beigas. Tā ruinēta guļ kūpošās drupās, Jānis apsūdzēts smagā noziegumā, kalpošanā Ivaniem, un, tā kā cerības uz attaisnošanu ir stipri dziestošas, saņems sodu.
Aizdomas par Ādamsona piederību špijonu cunftei iesniedzas jau pagājušā gadsimtā.
Reiz bijis PSRS Jūras kara flotes robežapsardzības spēku II ranga kapitāns, kurš dienējis Tālajos Austrumos, vajājis japāņu zivju kontrabandistus Ohotskas jūrā un par azartu izpelnījies iesauku Haizivs, Ādamsons ilgstoši prāvojās, lai pierādītu, ka dienests nav saistāms ar čeku.
Ka Jānis varētu būt neredzamās frontes cīnītājs, liecināja slikti nokonspirētais darba apģērbs – zābaki, pistole makstī, jūrnieka duncis, kortiks pie sāniem, ģimnastjorka, formas laiviņa, apmetnis, atvaļinātās PSRS militārpersonas pensijas aploksne kamuflāžas tērpa krūšu kabatiņā. Taču pagāja ilgs laiks, līdz ziņotāju nopeilēja.
Drošībnieki (Drošības policiju izveidoja Ādamsona ministrēšanas laikā 1994. gadā) vilcinājās dot izšķirošo, sāpīgo bliezienu Haizivij pakrūtē, līdz kamēr pagājušovasar tomēr uzāķēja, apcietināja ar apsūdzību pēc panta par neizpaužamu ziņu vākšanu un nodošanu ārzemju izlūkdienestam.
Jānim inkriminēja 43 nelegālas darbības epizodes, pārraides četru gadu periodā – lai lasītājam nav jāzīlē kafijbiezumos, uz kurieni bij. PSRS jūras flotes oficieris raidīja, atklāsim, ka tas notika Maskavas virzienā.
Kā Haizivs noplūdināja ziņas, nav teikts. Varbūt aiznesa rūtiņburtnīcu uz Krievijas vēstniecību Antonijas ielā, varbūt celofānā ietītu mapīti tumsas aizsegā ievietoja vecā koka dobumā netālā Kronvalda parkā, lai sakarniekam ērti paņemt, varbūt izmantoja datoru.
Grūti iztēloties jūras spēku virsnieku deviņos līkumos salīkušu, meža slēpnī zem egles kā radistu austiņām galvā, klaudzinām rāciju.
Ziņojis Ādamsons to, ko no dzelmes uzniris, periskopā saskatījis. Pedantiski pārraidījis uz Maskavu dzirdēto, redzēto, lasīto, uzsūkto, izokšķerēto – pierakstījis visu, uz ko vien Pēgazs cēlis spārnos. Patroni Maskavā saņēma no sava izlūka vēstījumus, kur daudzmaz reālistiski stāsti mijās ar leģendām, ieskaitot no zila gaisa būvētas utopijas un no mušas izpūstus ziloņus.
Deputāts ziņoja par politiku, biznesu, bankām, sportu, klimatu, par stāvokli uz robežām un noskaņojumu štābos, mitoloģiju, ko nu varēja saklausīt, uzturoties Saeimas pīpētavā, iepeldot Vecrīgas planktonā, tiekoties draugu, čomu lokā, iztukšojot darbavietas papīrgrozus, rakņājoties atkritumtvertnē. Diez vai tie bija īpaši kara noslēpumi, drīzāk tenkas, informatīvi krāmi un lūžņi.
Kādā senā intervijā Haizivs apgalvo, ka Latvijā slepenība esot NATO galvenās mītnes apkopējas līmenī. Nez vai Jānim par nodoto paredzēja finansējuma modeli ar materiāli ekonomiskiem ieguvumiem un maksāja ar īpašumtiesību daļu zelta raktuvēs. Nē, aģents kalpojis pēc principa – labāk pliks paldies, nekā saņurcīts rublīts.
Atšķirībā no politiski vajātiem kolēģiem Lemberga, Gobzema, dep. Ādamsons negrasās meklēt pēc taisnības Eiropas cilvēktiesību tiesās. Vien pirms iemešanas čokā izteicās par mafiozo struktūru atriebību.
Bet kas nu atklājās? Izrādās, Ādamsons bijis slepenais klauvētājs un svilpotājs KNAB arī par paša pārstāvēto “Saskaņu”!
Ziņojis gan par priekšniecību – Putina vicekarali Latvijā Urbanoviču, par saskaņiešu princi Ušakovu, gan par visas pretvalstiskās organizācijas netīriem naudas darījumiem. Darījis svētīgu darbu! Tā izmeklētāji tikuši uz svarīgām pēdām.
“TV3” pārraidē “Nekā personīga” bij sarīkotas saskaņiešu vadoņu scēnas par agrāk partijā cienītā cilvēka izspiegoto – ja Ādamsons atgriezīšoties parlamentā, bijušie cīņu biedri roku pretī vairs nedošot, jo viņš pārdevis brāļus un māsas. Cik sašutums nopietns, cik uzspēlēts, bet presei, masu medijiem nevajadzētu šņākt uz Ādamsonu par patriotisko veikumu dzimtenes labā.
Kā trauksmes cēlējam Jānim jālūdz personas aizsardzība saskaņā ar ES direktīvām. Cerams, tiesa ņems vērā vainu mīkstinošos apstākļus, iekams taisīs nolēmumu, uz cik ilgiem gadiem iemest Jāni Ādamsonu krātiņā pie cietuma griķu putras un ščī skābo kāpostu zupas.
