Atis Klimovičs: Noziegums, ko nedrīkst aizmirst 4
Šā gada pavasarī būtu derīgi pievērst uzmanību kādam pagātnes notikumam, kas attiecas uz Latvijas sabiedroto valsti Poliju. Aprīlī–maijā apritēs astoņdesmit gadu kopš padomju režīma veiktās aukstasinīgās (iešaujot pakausī) izrēķināšanās ar poļu virsniekiem – nozieguma, kas pazīstams ar nosaukumu Katiņas traģēdija.
Tā bija PSRS vienpersoniskā vadītāja Staļina pavēle, kas attiecās uz nepilniem 22 tūkstošiem Polijas armijas kadru virsnieku, kā arī rezerves virsniekiem, kuru vidū bija skolotāji, ārsti, pasniedzēji, juristi un uzņēmēji. Skaudra liecība īpašai attieksmei pret poļiem un divu totalitāru režīmu okupēto Polijas valsti.
Pastiprināta vērība šim noziegumam Latvijā pievēršama tā vēsturiski reģionālā konteksta dēļ, tāpat tādēļ, ka arī par šo labi zināmo notikumu Krievijas sabiedrībai tiek piedāvāts jauns “īpatnējs” viedoklis. Tas ir pilnīgi pretēji pagājušā gadsimta 90. gadiem, kad Krievijas pirmais prezidents Boriss Jeļcins atvainojās Polijai, turklāt arī pats aizveda uz Varšavu Staļina parakstīto pavēli.
Savukārt tagad vienā no galvenajiem Krievijas TV kanāliem kāds politologs nesen stāstīja, ka Staļins rīkojies pareizi, pavēlēdams nošaut poļu karagūstekņus Katiņā. Šāda “atklāsme” nepārsteidz, tā acīmredzami turpina Krievijas autoritārā līdera ieskicēto propagandas trajektoriju, kura iezīmē Poliju kā atbildīgo par Otrā pasaules kara sākšanos.
Saprotamā kārtā Polijas Republikas vēstnieks Maskavā vēstulē telekanāla direktoram paudis milzīgu sašutumu un neizpratni par šādu raidījuma saturu. Vēstnieka ieskatā, faktiski ticis attaisnots Katiņas noziegums, ko iepriekš atzinušas un nosodījušas Krievijas Federācijas varas iestādes.
Tāpat jāpiekrīt Polijas galvenajam diplomātam Krievijā, ka “NKVD noziedzīgās darbības attaisnošana veido bīstamu precedentu, kas pelnījis spēcīgu nosodījumu”. Šādas runas Krievijas TV vadošajos kanālos uzskatāmas par noziedzīgas rīcības atbalstīšanu un ienaida valodas lietošanu. Tas gan nav jaunums.
Piemēram, Ukrainas kara laikā tas turpinājies sešus gadus. Līdzās regulārai ukraiņu apsūdzēšanai fašismā nav mitējušies aicinājumi likvidēt Ukrainas valsti. Varētu iebilst, ka TV runā dažādi nenopietni personāži, piemēram, Žirinovskis, taču diez vai viņš un arī citi varētu regulāri klāstīt plašajai TV auditorijai to, kas nav pieņemams Kremlim.
Ir nepieciešama papildu uzmanība dramatiskajiem notikumiem pirms 80, 70, 60 gadiem, un, kā noprotams, cīņā par vēsturisko patiesību būs nepieciešama neatslābstoša enerģija. Gan Varšavā, gan Rīgā, gan Kijevā. Nav šaubu, ka mūsdienās veikto karagājienu attaisnošanai Kremlim nevar palīdzēt savas agresīvās pagātnes atzīšana.
Turklāt tagad labākajās Kremļa tradīcijās Krievija iebrūk Ukrainā, bet to neatzīst. Nedemokrātiska Krievija nav spējīga runāt par vēsturi objektīvi, pretējā gadījumā tā zaudētu nopietnu pamatu agresijas attaisnošanai mūsu dienās.
Krievija soli pa solim kļūst aizvien autoritārāka un agresīvāka. To apliecina ne tikai militārās kampaņas ārvalstīs un pastiprinātā bruņošanās, arī izmaiņas likumdošanā, kas atceļ pakļaušanos starptautiskajiem likumiem.
Vienlīdz bīstami ir centieni ieviest korekcijas vēstures notikumu vērtējumā. Un, lūk, tā ir sfēra, kur katrs Latvijā, neatskatoties uz Ārlietu vai Aizsardzības ministriju, var rūpēties par savām zināšanām.
