Noziegums, ko Annai izdarīja Vietvārdu komisija 39
Māras Celles jautājumu par citvalodu īpašvārdu atdarināšanu latviešu valodā (“Kāpēc tādas pārvērtības”, “LA” 4.08.2016.) nedrīkst vienkārši skaidrot ar “atveides noteikumiem” vai tradīcijām un Valsts valodas centra Vietvārdu komisijas darbību, kā to dara vārdā neminētas Latviešu valodas aģentūras konsultantes.
Starptautiskam lietojumam, pašu iesaistīto vēlmēm un latviešu valodas lietotāju valodas izjūtai ir nozīme, kas jāizvērtē tikpat saprātīgi kā latviešu valodas likumi, ieradumi un komisiju lēmumi. Galu galā – dzīvojam atvērtā, mainīgā pasaulē, protam vai visas pasaules valodas, un mums ar šo pasauli jāsadzīvo.
Ja nu, kā Māra Celle min, “Istanbula” der pārējai pasaulei un paši turki tā vēlas, kāpēc gan mums iecirtīgi jāturas pie “Stambulas”? Nedomāju, ka latviešu valodai būs nodarīts kāds ļaunums, ja šo pilsētu internacionalizēsim arī savā valodā. Nesen tradīcijas dēļ atteicāmies sekot Georgijas aicinājumam šo valsti vairs nesaukt Krievijas un PSRS impērijas vārdā par Gruziju. Tā esam saukuši, tā sauksim, vienalga kā georgieši par to jūtas. Ir arī citi piemēri, par kuriem jāpabrīnās. Pieņemu, ka Doveras (Dover) pilsētai Anglijā pilnīgi vienalga, ka latvieši tās apzīmēšanai lieto francisko nosaukumu Duvra (Douvres). Bet ja nu tā, kāpēc gan mēs Londonas vietā nesakām Londra (Londres)? Un kāda gan loģika diktē, ka valsti saucam par Meksiku, bet galvaspilsētu par Mehiko, kas nozīmē to pašu, pēc spāniskās izrunas. Pilsētas spāniskais nosaukums ir Ciudad de México, Meksikas/Mehiko pilsēta. Kur palika “pilsēta” latviskojumā?
Nopietnāks ir jautājums par citvalodu vietvārdu atdarināšanas principiem. Māras Celles jautājums par Maine pavalsti ASV ir pilnīgi vietā. Kāpēc gan Mena, ja pēc izrunas ir Meina? Pastāv taču loģisks un saprotams princips, ka svešos īpašvārdus latviešu valodā “atveido atbilstoši to izrunai oriģinālvalodā”. Kāpēc ne šeit? Tradīcija? Tāpat varam prasīt arī, kāpēc Klīvlenda un ne Klīvlande (Cleveland). Ja sekojam Ministru kabineta noteikumiem par personvārdu atveides principiem no angļu valodas, tie skaidri nosaka 91.2.7.: [æ] – a. Tas ir saprātīgi. Proti, angļu valodas skaņu, ko parasti rakstos apzīmē ar “a” un kas izrunā atbilst platajam “e”, latviešu valodā apzīmē ar “a”. Bet praksē nereti rīkojamies citādi, kā ar minēto Klīvlendu, un bieži sastopamajos personvārdos, kā Entonijs (Anthony), Ebigeila (Abigail). Tupretī prieks, ka Brīnumzemē vēl dzīvo Alise (Alice), ne Elise, un ka galvu nenocirta vis Ennai bet Annai Boleinai (Anne Boleyn).
Pieminu šādu briesmu darbu, kas nodarīts nelaimīgajai Annai, jo man pašam nesen nejauši gadījās sastapties ar līdzīgu noziegumu, ko kādai Annai izdarījusi Vietvārdu komisija. Piecdesmito gadu beigās studēju un dzīvoju skaistā universitātes pilsētā Mičiganā, ko vietējā valodā sauc Ann Arbor. Vietējā leģenda par 1824. gadā dibinātās vietas pirmsākumiem stāsta, ka brašie pionieri savām čaklajām sievām Annām te iekārtojuši lapeni (Arbor), no kā radies pilsētas nosaukums. Bet Lielajā pasaules atlantā tā latviskota kā Enarbora. Kā gan latviešu valodā kādam ienāca prātā no Annas izveidot “En”? Ja tā nav vārda slepkavība, tad vismaz smaga miesas bojājuma nodarīšana. Man šī universitātes pilsēta Mičiganā vienmēr bijusi un būs “Annārbora”. Domāju – tīri saprātīgi un bez kropļojumiem.
Jau Mārtiņš Luters, klāstot savus tulkošanas principus, izteica ģeniālo ideju nesekot latīņu valodas burtiem, bet prasīt un uz muti skatīties, kā runā pati tauta. Gadījums ar Enarboru/Annārboru liek aizdomāties, ka komisija, kas izšķiras, kā latviešu valodā būs rakstīt un izrunāt citvalodu īpašvārdus, nezin vai ieklausās tajos, kas tos izrunā un ikdienā lieto savā valodā. Taču pats atveidošanas princips to prasa. Šai ziņā, par vietvārdiem runājot, būtu arī svētīgi un lietderīgi lietot pieredzi un tradīcijas, kas izveidojušās trimdā, galvenokārt angliski runājošās zemēs dzīvojot. Bet, liekas, viņos neieklausās. Tai pašā Mičiganas pavalstī ir pilsēta, ko Latvijā tagad oficiāli sauc Grandrepidsa (Grand Rapids), tulkojumā “Grandupes krāces”. Divas problēmas, kuras vietējie latvieši savā valodas izjūtā pareizi novērsa. Abos vārdos “a” apzīmē platā “e” skaņu, taču oficiālajā latviskojumā “a” un šaurais “e”. Kāpēc gan? Un amerikāniskajam daudzskaitliniekam nezin kāpēc piekārta vienskaitļa galotne. Trimdas latviešiem analoģiski Latvijas daudzskaitlī lietotajiem vietvārdiem pilsēta bija Grand Rapidi, un to locīja kā daudzskaitlinieku. Manuprāt, ne tikai saprātīgi, bet arī latviešu valodas garam atbilstoši. Nevienam taču Latvijā neienāktu prātā teikt “Cēsisa”. Līdzīgi par latviskotu daudzskaitlinieku kļuva arī Milvoki (Milwaukee), lai gan tas nav tāds oriģinālā. Bet kā daudzskaitlinieku to var jauki locīt, ko pēc jaunākajiem noteikumiem nedrīkst. Saprātīgi? Es savulaik vedu bērnus uz latviešu skolu Milvokos. Labi, ka bērni izauguši, jo tagad man viņi būtu jāved uz Milvoki. Tas būtu kā braukt uz Talsi. Tāpat trimdas latvieši groza galvas par jaunlatviskotajām pilsētām Indianapolisu un Mineapolisu, ja jau latviešu valodā ir Akropole un Konstantinopole bez piekarinātas liekas galotnes. Saprātīgi?
Slavenais amerikāņu rakstnieks Marks Tvens?/Tveins (Mark Twain) (atceramies Māras Celles jautājuma par Menu?/Meinu!), izrunai vistuvāk Mārks Tueins, reiz sarakstīja uzjautrinoši kritizējošu aprakstu par “Šausmīgo vācu valodu”. Lai nepaliktu tikai kritizētāja lomā, viņš beigās sniedza dažus tikpat uzjautrinošus ieteikumus šīs valodas reformēšanai. Lai nu “Valodas policija” nedomātu, ka esmu aizdomās turams valodas terorists ar ļauniem nodomiem, kas tikai sūdzas par dažu labu savādību citvalodu īpašvārdu atveidošanas teorijā un praksē, es varētu nākt ar vairākiem ieteikumiem. Taču beigšu tikai ar vienu, kas varētu atrisināt daudzas, ja ne visas problēmas. Varbūt “Latvijas Avīze”, kurai šīs lietas rūp, to ir gatava īstenot: pirmo reizi kādā rakstā lietojot svešvalodas īpašvārdu, iekavās ievietot tā rakstību oriģinālvalodā. Tā mēs ne tikai izrādītu cieņu citām pasaules valodām un to īpatnībām, tālām vietām un citu tautu cilvēkiem, bet vienlaikus palīdzētu novērst daudzus pārpratumus, jā – arī norādīt uz kļūdām un nepilnībām mūsu atdarinājumos, tā kopjot un izkopjot pašiem savu valodu pasaules valodu vidē.
