Noziegums bez noilguma. Pieminēsim 1949. gadā deportētos baltiešus 0
25. martā plkst. 12 pie Latvijas Okupācijas muzeja Strēlnieku laukumā notiks piemiņas brīdis 1949. gada martā deportēto baltiešu piemiņai. Godinot deportētos Baltijas iedzīvotājus, sarīkojuma dalībnieki aicināti ņemt līdzi svecītes, ko nolikt pie Okupācijas muzeja.
Paredzēts nodziedāt trīs Baltijas valstu himnas. Pasākumā solījuši piedalīties Latvijas lietuviešu un igauņu organizāciju pārstāvji. Pēc piemiņas brīža aicinām nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, kā arī apskatīt Okupācijas muzeja pagaidu telpas un ekspozīciju Raiņa bulvārī 7.
Pirms 63 gadiem pret Baltijas tautām tika vērsts noziegums. Sevišķi smags noziegums, kuram nav noilguma, – noziegums pret cilvēci. Joprojām nav precīzi zināma motivācija, kāpēc Padomju Savienība baltiešus deportēja tieši 1948. un 1949. gadā. Vai noziegumu izraisīja bailes no Trešā pasaules kara, aprēķins satriekt nacionālo partizānu kustību, vēlme zemniekus beidzot sadzīt kolektīvajās saimniecībās? Varbūt visi šie iemesli kopā? Galvenais mērķis tomēr iezīmējas ļoti skaidri. Baltija – iekarotā Rietumu teritorija – un nepakļāvīgie baltieši bija jānovienādo ar visu pārējo Padomju Savienību. Totalitārā valstī nebija pieļaujams, ka kāda republika varētu domāt citādi, saimniekot citādi, jo tad tauta vēl sāktu justies kā saimnieki savā zemē.
Ņemot vērā, ka baltiešiem divdesmit gadus bija savas neatkarīgās valstis, ka vairākus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām viņi aktīvi pretojās komunistiskajam okupācijas režīmam, baltieši Kremlim šķita īpaši neuzticami. Tādēļ Maskavā tika nolemts – daļu no latviešiem, lietuviešiem un igauņiem no Baltijas izsūtīt.
Komunistiskā režīma veiktās deportācijas Baltiju skāra jau 1941. gadā un 1945. gadā, taču 1948. – 1949. gadā tās bija masveidīgākās. 1948. gada maijā no Lietuvas uz Sibīriju tika izsūtīti vairāk nekā 39 000 cilvēku. Viņi tika saukti par lietuviešu bandītu un bandītu atbalstītāju ģimenes locekļiem – kulakiem. Lietuvā, salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm, nacionālo partizānu kustība bija spēcīgāka. Tādēļ pirmais komunistu trieciens tika vērsts pret partizānu atbalstītājiem. Tad nāca Komunistiskās partijas vadības sastādītais PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra lēmums par 87 000 cilvēku izsūtīšanu no Baltijas. Šoreiz izsūtāmo personu loks bija plašāks, un, pateicoties vietējo čekas darbinieku centībai, izsūtāmo skaits tika palielināts. Izsūtīja 94 755 cilvēkus. No Latvijas tika izsūtīti 42 125, no Lietuvas 31 917, no Igaunijas – 20 713 cilvēki. Vīrieši no izsūtītajiem bija mazākums. Izsūtījumā nonāca 42 000 sieviešu un vairāk nekā 27 000 bērnu. Vairāk nekā 95% no izsūtītajiem bija Baltijas pamatnācijas latvieši, lietuvieši un igauņi. Izsūtītajiem tīši tika radīti tādi dzīves apstākļi, lai tos pilnīgi vai daļēji iznīcinātu.
Kāpēc par 1949. gadā veiktajiem noziegumiem jārunā vēl šodien? Jārunā, jo noziegumus pret cilvēci aizmirst nevar. Aizmirstot noziegumiem ir iespēja atkārtoties. Jārunā, jo tauta bez atmiņas par savu vēsturi ir manipulējama. 1949. gada marta deportācijas neatzīšana par noziegumu vērtējama kā prettiesiska.
