Holokausts – nozieguma galējā forma 2
Piektdien ebreju biedrība “Šamir”, atzīmējot Ebreju tautas genocīda piemiņas dienu, rīkoja gājienu pa Maskavas forštates ielām līdz Horālās sinagogas drupām – tajā pirms 74 gadiem 4. jūlijā tika sadedzināti ebreji.
Gājienā piedalījās holokaustā izdzīvojušie ebreji, kā arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un citi Latvijas politiķi, ap kaklu uzliekot audumu Latvijas karoga krāsā ar baltu uzšuvi, uz kuras bija rakstīts “Dzīvo gājiens”. Padomju vēsturnieki par sinagogā bojāgājušo skaitu ir snieguši maldīgas ziņas un pārspīlējumus, izmantojot to ideoloģiskos nolūkos, tomēr šajā gājienā tiek pieminēti visi holokausta upuri.
I. Mūrniece pēc gājiena sacīja: “Mums ir jānoliec galva ne tikai holokausta upuru priekšā, bet arī viņu glābēju priekšā, kā Žanis Lipke un daudzi citi. Holokausts ir nozieguma pret cilvēci galējā forma. Gan nacistu, gan komunistu režīms un to pastrādātie noziegumi pret cilvēci bija prātam neaptverami un briesmīgi.” Viņa uzsvēra, ka būtiska ir ebreju personisko pārdzīvojumu dimensija šajos notikumos un labāku sapratni sabiedrība par tiem var iegūt, noskatoties operu “Ardievu, Atlantīda!”, kas vēsta par kinozinātnieces Valentīnas Freimanes dzīvi.
Piemiņas brīdī piedalījās arī holokaustā izdzīvojušie ebreji. Pensionētajam mediķim Josifam Šafro bijuši desmit gadi, un viņš atradies geto Baltkrievijas pilsētā Drujā. Viņš uzsver, ka viņa ģimene bijusi vienīgā Vitebskas apgabalā, kurai izdevies izglābties, jo, kad nākuši ebreju šāvēji, viņi visi veiksmīgi paslēpušies un pēc tam trīs gadus dzīvojuši mežā. “Gājām un prasījām saimniekiem, lai iedod maizi – bija tādi, kas iedeva, un bija arī tādi, kas solīja nodot mūs nacistiem. Mēs ēdām zāli – tā jau gan nebija ēšana, bet badošanās,” teica J. Šafro. Citam izdzīvojušajam Leonīdam Žilovam bija četri gadi, un viņa ģimene tolaik dzīvojusi Kārsavā. Izdevies izglābties, jo kaimiņi policijas iestādēm ziņojuši, ka ebreji pie viņiem nedzīvojot. “Holokaustu nevar piedot. Tāpēc esmu šeit,” sacīja L. Žilovs.
Piemiņas brīdī Valsts prezidents Andris Bērziņš uzsvēra, ka Latvijas cilvēki ar savām dzīvībām ir maksājuši par ideoloģiju vārdā pastrādātiem noziegumiem. “Nacistu okupācijas režīma noziegumu dēļ tika iznīcināta Latvijas ebreju kopiena, kas bija neatņemama Latvijas sabiedrības daļa. Viens no šādiem noziegumiem tika pastrādāts pirms 74 gadiem šeit, kad tika nodedzināta Rīgas Horālā sinagoga,” sacīja A. Bērziņš. Turpinot uzrunu, viņš uzsvēra, ka Latvijas tauta stingri un nepārprotami iestājas pret nevainīgu cilvēku iznīcināšanu neatkarīgi no tā, vai tas notiek Ukrainā, Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā vai jebkur citur pasaulē. “Vainīgajiem par noziegumiem ir jāsaņem sods, bet karš nav un nevar būt konfliktu risinājums.” Uzrunu sanākušajiem teica arī Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Krupņikovs, viņš atgādināja, ka 14. jūnijā tika pieminēti padomju režīma deportāciju upuri. “Padomāsim par šīm 20 dienām, kas atdala vienu traģēdiju no otras. Padomju okupāciju nomainīja vācu okupācija. Kāpēc tas notika Latvijā, daudznacionālā un iecietīgā zemē. Naidīgā cilvēku iznīcināšanas propaganda atnāca uz šejieni un saindēja cilvēku prātus.”
Viņš uzsvēra, ka Latvijas sabiedrībai ir jāstrādā, lai to saliedētu, audzinātu iecietīgus cilvēkus un nebūtu jaunu sēru dienu. Viņa runā diplomātiski tika pieminēts arī ebreju kopienas īpašumu restitūcijas jautājums. “Diemžēl ir jautājumi, kas neļauj pielikt punktu pagātnei un likt dzīvot nākotnei, taču mēs ceram, ka kopā mums izdosies to atrisināt,” sacīja D. Krupņikovs. Piemiņas brīdī piedalījās arī Izraēlas vēstniece Latvijā Hāgita Ben-Jakova, kā arī citu valstu diplomātu korpuss un Latvijas amatpersonas, kas piemiņas vietā nolika ziedus un sēru vainagus.
