Nozieguma anatomija. Tapusi izrāde par kara noziedznieku Viktoru Arāju 40
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt, 21. martā, Rīgas cirkā pirmizrādi piedzīvos teātra trupas “Kvadrifrons” iestudējums “Nebiju. Nezinu. Neatceros”, kas balstīts latviešu holokausta īstenotāja, ebreju šāvēja Viktora Arāja 70. gadu tiesas sēžu pierakstos.
Izrādi, kuras centrā ir jautājums par neaptverama smaguma nozieguma un tā soda samēru, iestudē režisore Paula Pļavniece, bet V. Arāja tiesas dokumentāciju teātra valodā dramatizējis dzejnieks un literatūras kritiķis Kārlis Vērdiņš. Lomās – Anta Aizupe, Āris Matesovičs, Matīss Budovskis, Sandija Dovgāne, Ance Strazda un Reinis Boters.
“Pēc gadu desmitiem ilgas slapstīšanās Viktors Arājs arestēts un stājies vācu tiesas priekšā. Viņa vārds sen kļuvis par holokausta simbolu Latvijā, daudzi viņa komandas vīri sodīti ar nāvi, nokļuvuši Sibīrijā vai cietumā, par citiem interesējas rietumvalstu izmeklētāji,” pauž izrādes veidotāji.
Viktora Arāja tiesas prāva Hamburgas zemes tiesā ilga vairāk nekā divus gadus – no 1977. gada 7. jūlija līdz 1979. gada 21. decembrim. Tiesas sēžu dokumentāciju veidojis trimdas žurnālists Kārlis Štamers (1921–1994), 2020. gadā izdevniecība “Latvijas Mediji” to publicēja vēstures doktora Ulda Neiburga zinātniskajā redakcijā.
“Darbs pie izrādes teksta atklāja šī tiesas procesa sarežģītos politiskos un vēsturiskos kontekstus,” izrādes pieteikumā pauž dramaturgs Kārlis Vērdiņš.
“Tas uzrādīja atšķirīgās pieejas holokausta noziegumu izpētē un noziedznieku sodīšanā abās dzelzs priekškara pusēs, kā arī “brīvās pasaules” tiesas paradoksālo dabu, kurā apvienota gan vajadzība pēc ētiski izsvērtiem, taisnīgumu atjaunojošiem spriedumiem, gan arī apsūdzētā interešu un vajadzību respektēšana, kas brīžiem draud pārvērst šo procesu bezgalīgā absurdā, kurā taisnīguma atjaunošana kļūst neiespējama.”
Kādēļ tieši šobrīd vajadzētu pievērst uzmanību latviešu kolaboranta Viktora Arāja smagajiem nodarījumiem un ko atklās izrāde, “Latvijas Avīze” jautā dramaturgam Kārlim Vērdiņam un režisorei Paulai Pļavniecei.
Kas jums, Kārli, lika piekrist “Kvadrifrona” aicinājumam veidot izrādi par kara noziedznieku Viktoru Arāju?
K. Vērdiņš: Man gribējās sadarboties ar teātra “Kvadrifrons” ļoti talantīgajiem māksliniekiem. Tēma likās izaicinājums, tāpēc piekritu. Par to joprojām ir ļoti daudz pretrunīgu viedokļu un priekšstatu – to redzam “Facebook” komentāros par izrādes pieteikumu.
Vai un kādēļ mums šodien vispār vajadzētu runāt par tādu personu kā Viktors Arājs, gribot negribot nevaroni savā ziņā padarot par varoni?
Izrāde nekādā gadījumā nepadara Arāju par varoni.
Tā drīzāk ir nozieguma un tā pēdu anatomija – skatāmies uz šo noziedznieku un to, kāda ir bijusi viņa dzīve, kā vispār ir iespējams viņu notiesāt un lemt par viņam piemērotu sodu.
Gribu uzsvērt, atšķirībā no mūzikla par (Herbertu) Cukuru (“Cukurs. Herberts Cukurs”, 2014), kas bija daudz problemātiskāks, mēs galīgi necenšamies padarīt Arāju par varoni. Vai šis brīdis ir piemērots? Uzskatu, ka tas ir ļoti piemērots, jo varam saskatīt ļoti daudzas paralēles Ukrainas karā un noziegumos pret civiliedzīvotājiem ar to, kas notika Latvijā Otrā pasaules kara laikā.
Kāda tur būs tiesa, kāds būs sods – par to cilvēki aktīvi šobrīd runā. Jau tagad varam jautāt, vai notikušajam vispār ir iespējams sods pēc būtības.
P. Pļavniece: Kopā ar Klāvu Melli un Anci Strazdu plānojot “Kvadrifrona” sezonu, domājām par to, kas mums šķiet svarīgs šajā, 2023., gadā. Kara un ļauno spēku dominances kontekstā attīstījām jautājumu par to, kā mēs kā sabiedrība varam justies ar šāda veida noziegumiem un kā mums ar to dzīvot, kā par to domāt – kā tos sodīt un tiesāt, lai tas vairs nenotiktu. Nonācām līdz Kārļa Štamera grāmatai – Viktora Arāja tiesas pierakstiem. Eiropas kontekstā mums šķita, ka šāda veida vēstures lappuses ir pāršķirtas, bet kopš pagājušā gada februāra saprotam, ka nav.
Vai pievēršaties Arāja dzīvei pirms tiesas? Nozieguma motīviem, tam, kāpēc viņu tik ilgi netiesāja? Iespējams, “Daugavas vanagi”, bijušie leģionāri, zināja, kur viņš uzturas, tomēr apcietināšana ilgāku laiku nenotika…
K. Vērdiņš: Arī tas ieskanas izrādē. Tomēr izveidot viencēliena izrādi no 600 lappušu tiesas pierakstiem ir izaicinājums. Faktu apjoms ir milzīgs – varētu nofilmēt dokumentālu seriālu. Centāmies to izdarīt ļoti koncentrēti, lai skatītājiem būtu saprotams, kas, kur, kāpēc notiek. Tiesas prāvā Arājs stāsta par savu dzīvi, tur piedalās liecinieki – tā ir veltīta tam, lai noskaidrotu, kāda bija viņa dzīve, tomēr uzsvars likts uz 1941. gadu.
Pie Arāja tiesāšanas nonāca ilgu laiku pēc viņa nodarījumiem (1977. gadā), un arī pēc notiesāšanas viņš dzīvoja salīdzinoši mierīgu, tīkamu dzīvi, līdzīgi kā, piemēram, slepkava Breivīks aizvada dienas diezgan labos apstākļos.
Šis motīvs noteikti ieskanas šajā izrādē. Ir izpētīts, kādos apstākļos dzīvoja Arājs. Sanāca, ka nav iespējams notiesāt šāda mēroga noziedzniekus pēc būtības.
Viņus nevar desmitreiz sodīt ar nāvi, nošaut, pakārt – viņi saņem humānu sodu, kas var likties nesalīdzināms ar to, ko pārdzīvoja viņa upuris.
Šie jautājumi ir tik dzīvi un klātesoši mūsdienās. Lielā atbilde, kas nolasāma izrādē – noziedzniekam tomēr ir jāsaņem pelnītais sods, tomēr liela daļa no izrādes parāda, cik mūsdienu sabiedrībā ir grūti nonākt pie šī soda. No otras puses – nedrīkst būt linča tiesa uz emociju pamata, nedrīkst arī slikti izturēties pret noziedznieku – visam ir jābūt likuma robežās. To redzam arī vairākās tiesas prāvās mūsdienu Latvijā.
Lai runātu par noziegumu un sodu, tomēr izvēlējāties ar Latviju saistītu cilvēku, nevis kādu citu vēsturiski zināmu smagu noziedznieku.
P. Pļavniece: Protams, varējām abstrahēties no tā un nekustināt kaut kādas lietas, bet, mūsuprāt, ir svarīgi saprast, no kurienes tas rodas mūsu platuma grādos – ar mūsu nacionālo identitāti, ar mūsu vēsturi. Skaidrs, ka, runājot par holokausta īstenotājiem vai vēl citiem jebkāda veida masu slepkavām Eiropā, piemēram, Polijā, uz to raugāmies ar distanci. Man liekas, ir svarīgi saprast, kā tas rodas mūsu vidū – varbūt tajā visā ir kaut kādas ideoloģijas problēmas.
Ja no šīs problēmas bēgam, mums tā neeksistē un par to nerunājam, tad neatbildam arī uz jautājumu, kā tad pēkšņi sākās karš Ukrainā.
Uzskatu, ka ir jāmācās no vēstures kļūdām – ir jābūt godīgam. Man liekas, šī ir savā ziņā veselīga pašanalīze. Skatāmies uz tā laika notikumiem, lai dotu tiem rezonansi mūsdienu kontekstā. Lai, vērtējot aizgājušo, varam domāt par to, kā vērtēt šāda veida noziegumus. Kā var būt tā, ka morālais taisnīgums nesakrīt ar tiesisko taisnīgumu.
Nedomāju, ka izrādē pateiksim kaut ko jaunu par vēsturiskajām ideoloģijām, mūs interesē tiesas process un morālā konteksta samērojamība ar to. Absolūti neliekam uzsvaru uz Arāja biogrāfiju vai viņa motivāciju izskaidrošanu. Nepieņemam šī cilvēka ārprātīgos noziegumus un pat neraugāmies uz to pusi, lai tos kaut kā skaidrotu.
Arājs ir leģiona pārstāvis, bet viņa darbība gan Rietumos, gan šābrīža Krievijas propagandā met ēnu uz citiem leģionā dienējušajiem.
K. Vērdiņš: Ēnu uz Arāju met tas, ka viņš vadīja savu Arāja komandu. Uzreiz pēc kara taču tika atzīts, ka latviešu leģionāri nav uzskatāmi par kara noziedzniekiem. Ir zināms fakts, ka daudzi no Arāja komandas uz leģionu pārgāja vēlāk, kad beidzās holokausts, bet leģionu holokaustā neapsūdz.
Ir arī skaidrs, ka šo saistību jau padomju laikā izmantoja propaganda. Jāatzīst, ka arī trimdas latviešu sabiedrība īsti nerunāja par šīm lietām. Arāja komandas darbība īsti netika pētīta. Kad holokaustu Latvijā sāka pētīt izcilais vēsturnieks Andrievs Ezergailis, trimdas sabiedrībā pret to bija liela pretestība.
Vai ar izrādes faktu mēs paši nedodam ieročus Krievijas propagandas rokās?
Krievijas propagandai der jebkāds temats, un, protams, par tādu var kļūt šāda izrāde.
Tomēr nevaram savu dzīvi pakārtot Krievijas propagandai. Nevaram tai padoties. Mūsdienās cilvēkiem būtu laiks attapties un saprast, kas ir propaganda.
Izrāde balstīta Kārļa Štamera tiesas pierakstos, vai varbūt ir vēl kādi avoti?
Izrādē nestāstīsim neko tādu, kas nav Štamera grāmatā. Visas šīs lietas ir zināmas, aprakstītas, vienkārši uzliekam to uz skatuves. Svarīga bija arī “Latvijas Mediju” izdotā Ričarda Pļavnieka monogrāfija (“Apsūdzības pret Viktoru Arāju un latviešu drošības palīgpoliciju” (2020)).
Kādu skatītāju vēlaties uzrunāt – to, kuram jau ir viedoklis, vai to, kurš vispār nezina šo stāstu?
P. Pļavniece: Vēlos uzrunāt jebkuru pieaugušo. Ņemu vērā, ka vecākajā paaudzē daudziem ir stereotipi, viedokļi, un jau tagad saņemam komentārus par to, kāpēc vispār šo vajag kustināt. Jaunā paaudze ir atvērtāka, un tā arī būs paaudze, kas dzīvos nākamajā pasaulē, lai cik skarbi tas neizklausītos. Gribētos, lai mēs kopā ejam uz pasauli, kur šādas lietas neatkārtotos vairs nekad. “Nebiju, nezinu, neatceros” ir atsauce ne tikai uz toreiz tiesā pausto, bet arī uz sabiedrības daļu, kas to neatceras, nezina.
Viktors Arājs. Simbols latviešu kolaboracionismam ar vācu varu
* Viktors Bernhards Arājs (1910–1988) bija vācu Drošības policijas (SiPo) un Drošības dienesta (SD) pakļautībā izveidotās Latviešu drošības palīgvienības komandieris, kura vadībā tika noslepkavoti vairāk nekā 30 000 civiliedzīvotāju nacistu okupētajā Latvijā un citās teritorijās.
* 1943. gadā viņu oficiāli uzņēma latviešu leģionā, 1944. gadā – ieskaitīja 15. latviešu ieroču SS divīzijā.
* Līdz 1949. gadam V. Arājs atradās britu internējumā Rietumvācijā un Beļģijā, bet vēlāk ar svešu vārdu Viktors Arnolds Zeibots dzīvoja Hamburgā.
* Tikai 1975. gada jūlijā V. Arāju arestēja VFR policija.
(Avots: Uldis Neiburgs, “Nacionālā enciklopēdija”)
