Nožēloja, ka pieteica mikroliegumu 62
Ja dabas eksperti neatmetīs savu augstprātību, viņi zaudēs sabiedrībā jebkuru atbalstu, uzskata ģeogrāfe, vides gide Anita Biseniece, pastāstot par savu pieredzi ar mikrolieguma statusu.
Manā mežā jau ļoti sen dzīvo mazais ērglis. Kaut arī viņa ligzdai līdzās 2009. gadā kailcirtē tika nocirsts neliels mežu gabaliņš, ērgli tas nesatrauca un viņš ligzdu nepameta.
Tā nu es pati brīvprātīgi iesniedzu Valsts meža dienestā pieteikumu mikrolieguma dibināšanai. To darīju, balstoties uz saviem vērojumiem ērgļa uzvedībā ar pārliecību, ka dažu koku nociršana ligzdas tuvumā viņam nekaitē. Man tas bija ļoti svarīgi, jo attiecībā uz potenciālā mikrolieguma apsaimniekošanu man bija savi plāni. Attālākā nogabalā no ligzdas esmu ieplānojusi izlases cirti, lai varētu iegūt trūkstošos kokmateriālus mājas piebūves celtniecībai, citādi ziemā man istabā vairāk par + 8 grādiem nav.
Taču izrādās – tos pašus kokus, ko man ar lielu atbildības sajūtu iezīmēja ornitologs, apgalvojot, ka ērglim no to nociršanas nekāds ļaunums netiks nodarīts, nu vairs nedrīkstēšu cirst. Kompensācijas arī nav, un Valsts meža dienests atbild – viss ir likumīgi, varat sūdzēties tiesā.
Un biotopu eksperts pavisam nopietni mani pamāca – vispirms vajadzēja nocirst kokus un tikai tad sniegt dokumentus mikrolieguma izveidei!
Esmu satriekta par šādu attieksmi un atzīšos – to, ka iesniedzu pieteikumu mikroliegumam, nožēloju.
Bet tas vēl nav viss – cienījamais eksperts man paziņoja, ka es esot vienīgā meža īpašniece, ar kuru viņš par šādām lietām jebkad runājis, jo tas, lūk, viņam nemaz nav jādara.
Arī manu meža īpašumu viņš bija izstaigājis viens, man par to neziņojot un neaicinot līdzi, lai gan pieteikumu lieguma izveidošanai iesniedzu es. Iesniegumā biju arī norādījusi, kuros nogabalos es iesaku veidot mikroliegumu.
Eksperts izrādījās arī plaša profila speciālists un sāka man dot padomus, ka vajagot katru gadu izcirst divus trīs kokus un māju būvēt tad, kad to sakrājies pietiekami.
Liels pārsteigums man arī par to, ka liegums ērglim tiek plānots tikai manā niecīgajā meža stūrītī, bet ne ērgļa ligzdas vietai piegulošajā valsts mežā, kur ir 70 gadus veci bērzi, tieši piemēroti ērgļa nākamajai ligzdai, un arī ne Lietuvas pusē, kur tieši aiz robežas tikko cērt vecu, skaistu mežu.
Tagad gaidu eksperta lēmumu. Ja mikroliegums tiks ierīkots visos manos septiņos ha, tad šajā dzīvē es ar dēlu invalīdu pie mājas piebūves netieku.
Bet eksperts nesteidzas, saka, ka viņam darba pilnas rokas – visā Latvijā esot putnu ligzdas jāpārbauda. Sarunāties ar vietējiem iedzīvotājiem nav viņa pienākums. Žēl gan, ja šādi kontakti būtu un ja šī komunikācija būtu cieņpilna, vietējie iedzīvotāji varētu viņiem darbā palīdzēt un sniegt ziņas par aizsargājamiem augiem, sēnēm un puķēm, kā es to darīju par dzegužpuķi.
Ja dabas eksperti nemainīs savu augstprātīgo izturēšanās veidu, nesāks cilvēkiem saprotamos vārdos stāstīt ne tikai par ļoti aizsargājamām sugām, bet par vispārējām saiknēm dabā, kas ir daudz, daudz svarīgāk, tad viņu darbam nemaz nav jēgas.
Līdz šim eksperti komunicē tikai savā starpā, un rodas iespaids, ka nekā citakā augu latīniskie nosaukumi, likuma panti un biotopu numuri viņu vārdu krājumos nav.
Visu mūžu esmu reāli un kaismīgi sargājusi dabu, bet nupat šajā sakarā gūtā rūgtā pieredze liek man pievienoties to cilvēku viedoklim, kuri uzskata, ka ekspertiem par īpaši aizsargājamiem augiem, putniem utt. savos meža īpašumos labāk neko nestāstīt.
Ja šajā jomā nekas nemainīsies, šie augstprātīgie kungi un dāmas zaudēs arī savus nedaudzos atbalstītājus – dabas draugus, kuri ar sirdi un dvēseli gatavi iesaistīties dabas sargāšanā ar reāliem darbiem.
Mēs, kas dzīvojam laukos un dalām apkārtējo vidi ar dažādām retām dabas vērtībām jau desmitiem gadu, nevēlamies darīt ļaunu nedz žagatai, nedz dzegužpuķei, nedz ērglim.
Vai tiešām neesam pelnījuši mazliet uzmanības un vēlēšanos atrast kompromisu?
