Anda Līce: Kad beigsim iztapīgi luncināties ap blēžiem? 8
Cik mēs bijām naivi, vēl pavisam nesen domādami, ka zog tikai mūsu pusē, tas ir, planētas postpadomju daļā! To, starp citu, mums itin bieži ir bāzuši degunā veco Eiropas valstu pilsoņi. Uzzinot, cik daudzi šo valstu pārstāvji slēpj savus miljonus zem Panamas burvju cepures, nekāds ļaunais prieks, ko cilvēki bieži pauž par citu nelaimi, vis nerodas. Panamas skandāls liecina – mēs visi dzīvojam nozagtā pasaulē.
Krējumu no piena bez īpašām grūtībām var noliet, trauku vienkārši lēnām sašķiebjot uz vienu pusi. Tieši tā notiek arī ar mūsu planētas resursiem – apsviedīgi blēži ar attiecīgu likumu un līgumu palīdzību labumu nolej savās kannās un tās norok labi tālu prom no tautu acīm. No vienas puses, uz planētas valda satriecoša nabadzība, no otras – prātam neaptverami izšķērdīga dzīve. Pa vidu kaut kā kuļas tie, kurus par vidusšķiru var dēvēt visai nosacīti. Taču visiem kopīgs ir tas, ka mūsu dzīves laiks tomēr ir ierobežots un ne ar kādiem miljoniem nevar tikt pāri simtgadu robežai. Cilvēku, kuru no negodīgas rīcības neaptur sirdsapziņa, apturēt spēj cietumu sienas, tomēr arī no tām var izsargāties, ja nežēlo naudu ārstiem, advokātiem un tiesnešiem. Tas ir tik uzskatāmi redzams tepat, mūsu Latvijā – vienā no visvairāk izzagtajām ES valstīm. Bet te līdzība ar vecajām demokrātijām arī beidzas – valstīs, kurās spēkā ir tiesiskums un ētisko standartu pārmantojamība, tāda pirmatnēja kampšana kā Latvijā neiet cauri. Spilgts piemērs ir Islandes sabiedrības spiediens uz premjerministru, kā dēļ tas atkāpās no amata. Mūsu politiskajai elitei pagaidām pat prātā nenāk vienoties par to, kādu valsti mēs gribam uzcelt, tā spēj vienoties vienīgi jautājumā par visu iespējamo naudas āderu sadali savā starpā.
Pagaidām ir grūti iedomāties situāciju, ka pie mūsu Ministru kabineta vai to pilsētu domēm, kuru vadība nerēķinās ar iedzīvotāju tiesībām un pārkāpj likumus, stāvētu ļaužu tūkstoši un pieprasītu demisiju tik ilgi, kamēr amatpersona atsauktu vai nu sevi no amata, vai atceltu pieņemtos aplamos lēmumus. Nav citas iespējas, kā apturēt valsts izlaupīšanu, kā vien uzturēt spiedienu no apakšas un veidot taisnīgu likumdošanu no augšas. Taču ir vēl kāds veids, kā palikt taisnīguma pusē – pret izlaupītājiem, lai arī kādus amatus viņi ieņem, ir jāpauž atraidījums. Diemžēl pie mums (atkal jāsaka – pagaidām) notiek pretējais – tieši ap blēžiem iztapīgi luncināmies, viņus reizē apskaužam un apbrīnojam. Un viņi turpinās nosmelt mūsu kopējo labumu tik ilgi, kamēr mums nekļūs pretīgi ar viņiem sarokoties.
