“Visinteresantākais šovs ir pati dzīve.” Saruna ar Danutu Butrimu 0
Sākam publicēt Danutas Butrimas romānu “Bezgrēcīgās kūkas”.
Nelielajā Bērzaines pilsētiņā dzīves centrs ir Jūlija un Eižena autoserviss “Autopakalpojumi”. Šeit bērzainieši satiekas un uzzina jaunumus. Šeit vietējā kultūras centra vadītāja Rebeka nolemj izlikt vienu no sludinājumiem par jaunumu – kūku cepšanas konkursu uz pilsētas svētkiem.
Un tieši šeit vispirms iegriežas arī konkursa patrons, TV moderators, aktieris O. O. Olafsons, kurš skolas laikā bija vienkārši Olafs.
Bērzainē līdz ar šikā “Porsche” kabrioleta īpašnieku uzrodas intrigas, bet savstarpējo attiecību zemstrāvas saasinās līdz sprādzienbīstamai robežai. Un tad O. O. Olafsons pēkšņi pazūd…
Vai pati mīlat nodarboties ar kulināriju?
D. Butrima: Ja vērtē kategorijās “mīl, nemīl”, tad drīzāk nemīlu, jo man lielākoties ir slinkums to darīt. Jaunībā īsti nemācēju ne cept, ne vārīt, kulinārijai manā dzīvē bija pastarpināta nozīme, ēšana nebija prioritāte.
Sāku mācīties gatavot ēst tad, kad apprecējos.
Starp citu, ļoti daudz ko iemācījos no sava vīra. Rūpes par to, ko likt galdā, kad auga bērni, kļuva par ikdienas neatņemamu sastāvdaļu. Cik daudz un bieži spējīgs ēst pusaudzis, zinās visas mammas, kas kādreiz ar to saskārušās.
Pēc tam nāca laiks, kad mums ģimenē visiem patika eksperimentēt – apgūt jaunas receptes, jaunus produktus, garšvielas, citu tautu virtuves īpatnības.
Tagad, kad bērni pieauguši un katrs dzīvo savu dzīvi, svaigs, mājās gatavots ēdiens kalpo par iemeslu, lai viņi reizi pa reizei atcerētos atbraukt pie mammas ciemos.
Par mūsu satikšanās iemeslu kļuvusi arī kopīga ēdiena gatavošana. Suši, kas visgaršīgākie tikko satīti, lazanja, kas ar oregano smaržu piepilda māju no pirmā līdz pēdējam stāvam. Vēl pavisam nesen kopā ar dēlu cepām picas – tik ļoti aizrāvāmies, ka beigās ar tām bija nokrautas visas virtuves horizontālās virsmas.
Tagad, kad laiks kā dimensija sācis sarauties, bieži vien izvērtēju, vai stundas, kas ieguldītas ēdiena gatavošanā, ir tā vērtas.
Tikai cilvēkiem, kurus no sirds mīlu, laiku neskaitu,
pat tad, ja puse dienas virtuvē tiek apēsta minūtēs desmit.
Vai kūkas arī garšo?
Nu jā, loģisks jautājums, ja jau romāns ir par kūkām. Protams, ka garšo! Grēcīgi ir, bet reti spēju pateikt nē. Un te nu man smagi jānopūšas. Neesmu caurbira, tomēr kalorijas vairs neskaitu, tikai caurumiņus jostai.
Ja jāpalaiž par diviem vaļīgāk – tātad laiks piebremzēt ar liekajiem ogļhidrātiem.
Mūsu ģimenē kādu laiku lielākais gardums bija mammas vasaras ogu kūka. Gatavu ēdām ar plombīra saldējumu. Tagad līdzīgā veidā cepu ābolu šarloti. Pagatavot torti tās klasiskajā izpratnē – biskvīta un krēma kārtas – esmu mēģinājusi, bet tā arī nav sanācis tik labi, lai darītu to regulāri. Ja ļauts izvēlēties no gatavajām tortēm, nekad neatsakos no siera kūkas.
Bet vispār, pērkot gatavu, ļoti skatos, kas konditorejas brīnumam ir iekšā –
kādas ir sastāvdaļas, cik dabiskas ir izejvielas. Nu jā, es esmu tas pircējs, kas nepaslinko uzlikt brilles un uzmanīgi izlasīt to, kas rakstīts uz produkta iepakojuma ļoti sīkajā drukā.
Kā jums šķiet, kādēļ cilvēkus tik ļoti uzrunā šovi, un vai ir kāds šovs, ko arī pati skatāties?
Ļoti labs jautājums! Tieši par šo tēmu pirms nedēļas diskutēju ar kolēģiem Eirovīzijas sakarā, un gala rezultātā aizfilozofējāmies par šoviem vispār. Izrādās, ka ne visi kaut ko skatās, bet, ja jā, tad katru interesē kaut kas cits.
Viena no atbildēm bija – skatos, lai bagātinātu pieredzi.
Kādam citam patīk psiholoģiskā spriedze, ja šovs saistīts ar kaut kāda veida sacensībām. Vēl citi skatās to, ko paši nekad nedarītu, vai tieši otrādi – skatoties varētu kritizēt vai vismaz domās teikt – es izdarītu labāk.
Ļoti atšķirīgi un daudzpusīgi viedokļi bija! Galu galā – cik cilvēku, tik iemeslu, un varbūt tāpēc arī eksistē tik dažādi šovi, kuriem sava skatītāja nekad netrūkst. Viss atkarīgs no katra cilvēka izpratnes, kas ir šovs.
Manuprāt, visinteresantākais šovs ir pati dzīve, kā arī dažādi tās notikumi.
Man patīk tie šovi (ja tā tos var dēvēt), kas notiek reālajā laikā. Nu, piemēram, 13. Saeimas priekšvēlēšanu cīņas un viss, kas pēc tam sekoja, sastādot valdību.
Bet pagājušās vasaras jaunatklājums bija lielā tenisa pasaule ar tās zvaigznēm, turnīriem, aizkulisēm.
Atgriežoties pie jautājuma, kas skatītāju uzrunā šovos, manuprāt, tā ir iespēja vērot kaut kādu notikumu attīstību, just līdzi, priecāties, skumt, pārdzīvot, izdzīvot dažādu emociju gammu, bet pašam netikt iesaistītam notikumā.
Personīgi man ir interesanti vērot cilvēkus un viņu raksturu izpausmes.
Bet, ja runa ir par TV šoviem to klasiskajā izpratnē, tad, rakstot “Bezgrēcīgās kūkas”, ļoti godprātīgi noskatījos visas “Kūku karu” daļas. Līdz tam biju dzirdējusi, bet redzējusi nebiju.
Šādiem un līdzīgiem izpētes darbiem atvēlu laiku ik reizi, kad kaut ko rakstu un gribu vienu vai otru neskaidru tēmu izprast padziļināti. Tā es, piemēram, tikko kā ar “Google Maps” palīdzību izbraukāju ceļus, kas no Austrijas ved uz Itāliju.
Kā visos līdzšinējos, arī jaunajā romānā ir detektīvintriga. Kas jums šķiet pats svarīgākais labā detektīvromānā?
Nu, ja godīgi, tad šoreiz detektīvintriga ir maza mazītiņa. Bet darbi detektīvžanrā, vai tā būtu filma, seriāls vai grāmata, man ļoti patīk.
Pats svarīgākais, kas, manuprāt, raksturo labu detektīvu, ir prasme izturēt intrigu līdz darba beigām
un piedāvāt visnegaidītāko atrisinājumu. Manuprāt, autoram vienmēr jāpatur prātā, ka tie lasītāji, kas šo žanru iecienījuši, būs izlasījuši ne mazums detektīvu, tāpēc jāprot un jāspēj lasītāju pārsteigt.
Protams, detektīvžanram ir savi rāmji, likumi, varoņi, tipāži utt., bet, ja vispārzināmajai formulai atrod oriģinālu pieeju, darbs gūs popularitāti.
Arī galvenā varoņa tēls nav mazsvarīgs. Nav būtiski, vai tas ir labais vai sliktais tēls, bet, ja varonis kaut kādā veidā uzrunā mani kā lasītāju un man ir interesanti sekot līdzi viņa gaitām, domām, pārdzīvojumiem, tad romāna nepilnības, ja tādas arī ir, vairs nešķiet nozīmīgas.
Uzrakstīt labu detektīvromānu, manuprāt, ir ļoti liels izaicinājums.
Esmu pamēģinājusi, nonākusi pie vairākām atziņām un sapratusi, ka man vēl ļoti un ļoti daudz jāmācās, pirms es pie šā žanra atgriezīšos.
Kas ir vispateicīgākā vide cilvēku raksturu novērošanai?
Cilvēkus var vērot jebkur, kaut vai tajos pašos šovos, par kuriem minēju iepriekš. Manuprāt, vispateicīgākā vide ir dažnedažādas cilvēku sabiedrības, kas uz ilgāku vai īsāku laiku formējas, un cilvēki brīvprātīgi vai piespiedu kārtā tajās uzturas.
Pēdējā laikā esmu sevi pieķērusi vērojam cilvēkus jebkur, kur pati atrodos –
sabiedriskajā transportā, uz ielas, veikalā, frizētavā, pat teātrī, un, protams, darbā. Bet steidzos mierināt savus tagadējos kolēģus, ka viņi kļūs par manis izdomāto varoņu prototipiem tikai tad, kad es aiziešu pensijā.
Vai varat atklāt pēdējā laika vispriecīgāko notikumu?
Vispār jau katra diena, katra stunda ir viens priecīgs notikums. Patiesībā es vēl tikai apgūstu prasmi dzīvot šeit un tagad. Nav nemaz tik viegli.
Bet pagātni, lai kā gribētos, mēs vairs nevaram pārmainīt, toties aizvadot laiku, nemitīgi domājot par to, kas būs, ja būs, mēs aizmirstam par dzīvi, kuru izdzīvojam šobrīd.
Tāpēc, jo biežāk es sev atgādinu principu šeit un tagad, jo biežāk es varu teikt – šis nu gan ir viens priecīgs notikums! Šajā brīdī lielākais priecīgais notikums ir tas, ka “Bezgrēcīgās kūkas” ir sākušas ceļu pie lasītājiem.
Tāpēc gribu novēlēt visiem, kas romānu lasīs – lai jums salda jo salda pēcgarša!
