Pirmo reizi izdevies novērot, kā melnais caurums iesūc matēriju 2
Interesanta un savā ziņā mistiska ziņa, kas parādījās vienā laikā ar Helovīnu. Proti, zinātnieki nākuši klajā ar paziņojumu, ka tiem pirmo reizi izdevies novērot, kā melnais caurums iesūc matēriju. Turklāt tas nav parasts melnais caurums, bet gan tāds, kas atrodas mūsu galaktikas, sauktas par Piena Ceļu, pašā viducī. Arī Saules sistēma (un tātad katrs no mums) līdzīgi spēļu vilciņam atrodas lēnā rotācijas kustībā ap galaktikas asi, kuras centrs atrodas melnā cauruma vidū.
Pirmo reizi melno caurumu eksistence teorētiski tika pierādīta jau 1915. gadā.
To izdarīja vācu fiziķis Karls Švarcšilds, analizējot nesen publicētās Alberta Einšteina vispārīgās relativitātes teorijas vienādojumus. No tiem izrietēja – matēriju var tik ļoti saspiest, ka izveidojas debesu ķermeņi ar milzīgu blīvumu. Tik lielu, ka to gravitācijas lauku nespēj pārvarēt pat gaisma.
Tagad mēs saprotam, ka dažas zvaigznes pēc kodolreakciju izbeigšanās sāk sarauties, “krist pašas sevī” un beigās izveido melno caurumu. Par melno caurumu īpašībām izvirzītas pašas fantastiskākās hipotēzes (kas nav gluži bez pamata), ka tie varētu dot iespēju ceļot telpā un laikā, ka tajos paslēpti vārti uz citiem visumiem. Noslēpumaina parādība, kas devusi iedvesmu neskaitāmiem zinātniskās fantastikas romāniem un filmām.
Fiziķi arī saprata, ka tiešā veidā melno caurumu ieraudzīt nav iespējams, mēs varam ieraudzīt vien netiešus pierādījumus. Piemēram, netipiskas gravitācijas anomālijas. Tagad beidzot astronomiem no Eiropas Dienvidu observatorijas, kas atrodas Atakamas tuksnesī Čīlē, ar īpašu teleskopu izdevies novērot un nofotografēt spirālveida gāzveida struktūras, kas rotē pa apli ar milzīgu ātrumu, ap 100 000 kilometri sekundē un tad pēkšņi burtiski pazūd nekurienē.
Visi ir vienisprātis, ka tas nav nekas cits kā masīvs melnais caurums, kas iesūc sevī matēriju. Aina ir visai līdzīga tai, ko redzam, izlaižot no vannas ūdeni – virpulī sagrieztais ūdens pazūd kanalizācijas caurulē. Novērojumi gan izdarīti acij neredzamajā infrasarkanajā spektrā, tāpēc uzskatāmības dēļ publicitātes fotogrāfijas ir mākslīgi iekrāsotas.
Jautājums: kas notiks ar mums? Ja ne tieši ar mums, tad ar mūsu Sauli. Nekas labs, arī tā ar laiku pazudīs melnajā caurumā. Bet ir divas labas ziņas. Vienā no saviem pēdējiem darbiem nesen mūžībā aizgājušais britu fiziķis Stīvens Hokings pierādīja, ka,
pateicoties kvantu fizikas likumsakarībām, melnie caurumi lēnām iztvaiko.
Ne tik straujā tempā, kā tie iesūc matēriju, bet tomēr.
Otrā labā ziņa ir tā, ka mūsu Saules sistēma atrodas pašā galaktikas nomalē, no tās centra un bīstamā melnā cauruma mūs atdala 26 000 gaismas gadu. Tas ir milzīgs attālums – 246 reiz 10 ar piecpadsmit nullēm kilometru. Tā ka pagaidām varam būt mierīgi. Tiešām – dažreiz ir labāk dzīvot provincē, nevis metropolē.
