Neviena šķirne nav bez trūkumiem. Augļkopju pieredze un novērojumi par dažu ābeļu šķirņu audzēšanas īpatnībām 1
Māra Skrīvele, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Kā rāda augļkopju pieredze dažādos laikos, gandrīz visas šķirnes ir labas, kamēr koki jauni, un tikai gadu gaitā parādās kāda augļkopjiem netīkama īpašība. Arī cilvēki savas labās vai sliktās īpašības neparāda uzreiz… Šķirnes, kuras stādīja pirmajos komercdārzos dažādos novados, dažādos augšanas un kopšanas apstākļos ir gan slavētas, gan brāķētas. Jau iegūtas zināšanas par to, kāpēc. Katrā dārzā apstākļi ir dažādi, arī šķirnes, potcelmi un dārzu audzētāji dažādi, tāpēc tikai katrs dārzkopis var izlemt, kā labāk dārzu kopt, kā labāk veidot vainagus, kā mēslot.
Nevajadzētu izbrāķēt kādu šķirni vai vainot dabu, ja vēl nav apgūta tai piemērota audzēšanas metode. Jāaudzē tas, pēc kā ir pieprasījums, bet pircēju gaume dažādās vietās ir visai daudzveidīga, tāpēc audzētājam jāgādā arī par šķirņu daudzveidību, jo pircējs pērk to, ko viņš grib, nevis to, ko viņam piedāvā.
Šķirņu un tām piemērotu potcelmu izvērtēšanā vislielākā pieredze ir pirmajiem komercdārzu stādītājiem, jo viņu šķirņu izvēli noteica izmēģinājumu stacijā veikto izmēģinājumu rezultāti, bet potcelmu – to pieejamība vietējās kokaudzētavās vai no tuvāko kaimiņu Lietuvas un Polijas ievestie. Abos gadījumos tas bija ļoti daudzveidīgs sortiments. Tādi audzētāji ir, piemēram, Guntis Ofkants, Jānis Zilvers, kā arī Vizma un Guntis Puteņi, kuri ar saviem ilggadīgajiem novērojumiem labprāt dalās ar citiem. Rakstā apkopotas ne tikai šajās saimniecībās un izmēģinājumos Pūrē un Dobelē gūtās atziņas, bet arī daudzu citu augļu dārzu kopēju novērojumi.
‘Auksis’
Laikam tikai lietuviešu šķirni ‘Auksis’ visā Latvijā par labu atzīst gan audzētāji, gan patērētāji.
Šī šķirne savu vietu iekarojusi, lai gan paši lietuvieši vairāk grib audzēt poļu šķirnes. Lietuvieši šīs šķirnes augļus uzskata par pārāk mīkstiem, tie vācami saudzīgi, neradot iespiedumus. Maigās mizas dēļ ‘Auksis’ stipri cieš no krusas. Saudzīgi darbojoties, augļus izdodas realizēt labi, jo pircēji šķirni labi pazīst un labprāt pērk. Ar augļu vākšanu kavēties nevajadzētu, jo to noturība kokā varētu būt labāka, tie var gandrīz visi nobirt vienas nakts laikā.
Jāatgādina, ka šai šķirnei augļu krāsojums atkarīgs ne tikai no audzēšanas apstākļiem un mēslošanas, bet arī no audzētā klona. Laikam jau stādu audzētāji Lietuvā vai Latvijā nav pietiekami rūpīgi izvēlējušies mātes koku potzaru iegūšanai, tāpēc dārzos sastopami šīs šķirnes koki ar krāsojuma intensitātes ziņā atšķirīgiem augļiem – gan ar tikai svītrainu, gan ar skaistu vienmērīgu virskrāsu. Garšas ziņā atšķirība starp kloniem ir maz manāma.
Nozīme, protams, ir arī vainaga izgaismojumam, zarojuma blīvumam, kā arī dabas apstākļiem un augsnes mēslošanai. Diennakts temperatūras svārstības veicina augļu krāsošanos, bet slāpekļa mēslojums traucēs hlorofila noārdīšanos un saglabās augļu zaļo krāsu. Lai arī šīs šķirnes augļi lietošanas gatavību sasniedz jau vākšanas laikā, tos piemērotos apstākļos dzesētavā var saglabāt pat līdz aprīlim. Tieši tāpēc ‘Auksis’ īsti neiederas ne rudens, ne ziemas šķirņu grupā.
Šķirnei ‘Auksis’ jaunie kociņi nav augumā gari, bieži vidēji gariem, bet spēcīgiem sānzariem, kuru ir maz. Lai veicinātu sānzaru veidošanos, stādiem uz maza auguma potcelmiem galotne jāīsina.
Kokus nevajadzētu stādīt pārāk tuvu citu citam. Dažos dārzos šķirne pat uz it kā maza auguma potcelma veidos spēcīgu augumu, spēcīgus zarus.
Slaidās vārpstas vainaga izveidei, auguma ierobežošanai, lai nodrošinātu gaismas, kā arī augu aizsardzības līdzekļu piekļuvi pie visiem augļiem un lapām, tuvā stādījumā būs nepieciešama pamatīga zaru īsināšana, kas veicinās jauno dzinumu augšanu. Sevišķi tas nepatiks šķirnēm, kas ierieš ziedpumpurus ne uz iepriekšējā gada dzinumiem, bet uz īsajiem augļzariņiem nedaudz vecākā zara daļā. Tādas ir lielākā daļa mūsu šķirņu, arī ‘Auksis’.
Tā kā saules gaismas mums ne vienmēr pietiek, labāk stādījumus rindās šādām šķirnēm pārāk nesabiezināt, veidot ieplakanu vainagu, kas būs vieglāk kopjams, prasīs mazāk darba vainaga veidošanā, jo nebūs jākonkurē ar kaimiņiem par gaismu, kā arī mazāk traucēs traktortehnikas pārvietošanos.
Šai šķirnei ziedi dažu gadu bija bez drīksnas un putekšnīcām. Izveidojušies augļi tad bijuši deformēti, bez sēklām un ap jūlija vidu nobiruši.
Auglīgās augsnēs vai labi mēslotiem kokiem šai šķirnei arī turpmāk veidojas drukni, vidēji gari dzinumi ar lielām, nelīdzenas virsmas lapām, tāpēc, ja zari pārāk daudz īsināti, vainags bieži ir sabiezināts. Jebkura smidzinājuma šķīdums uz lapām šādā vainagā tik ātri nenožūst, iedarbojas ilgstošāk un var izraisīt nekrozi, pat stipru lapu nobiri.
Valmieras Jaunbrēmelēs uz augļiem reti kuru gadu nav aprūsinājuma, tāpēc ir daudz nestandarta ābolu. Raža bijusi mazāka uz P 60. Uz šā potcelma un arī uz M.26 augļi lielāki, bet mazāk krāsoti. Novērojams arī ražošanas periodiskums. Uz P 59 ražo katru gadu un augļi ir skaisti krāsoti, ja augļaizmetņi retināti, vidēji lieli. Uz Pūre 1 savukārt, ja neveic retināšanu, raža ir periodiska, augļi pasīki, tomēr labi krāsoti. Uz M.26, ja raža maza, augļiem var būt zemmizas korķplankumainība, kas citur šai šķirnei nav novērota.
Siguldā Pīlādžos uz vidēja auguma potcelmiem MM106, B.118 un M.7 ‘Auksis’ aug jau 30 gadu. No tiem izdalījās viens klons, kura augļi krāsojās sevišķi labi, to arī pavairo.
ZS Eglāji Tukuma puses paugurainajā dārzā ar ļoti dažādu augsni un mitruma nodrošinājumu visas šķirnes, tostarp ‘Auksis’, pašreiz galvenokārt tiek audzētas uz MM.106 un B.396.
‘Sinap Orlovskij’
Iepriekšējos gadus daudzi komercdārzu audzētāji sūdzējās par koku pārāk spēcīgu augumu un zaļo pamatkrāsu ābeļu šķirnes ‘Sinap Orlovskij’ augļiem, tāpēc šīs šķirnes kokus pārpotēja vai izrāva.
Vienlaikus bija dārzi, kur tie bija pievilcīgi dzelteni ar vairāk vai mazāk izteiktu sārtojumu un labu garšu.
Skaistāki augļi bija Latgalē ar kontinentālu klimatu, kas raksturojas ar lielāku starpību starp dienas un nakts temperatūru. Kā liecina pētījumi, tas veicina augļu krāsošanos. Skaisti augļi bija arī daudzos citos Latvijas dārzos ar vieglāku, mazāk auglīgu augsni, ar neizpļautām apdobju slejām rudens pusē. Tas viss samazināja šīs šķirnes augšanas sparu, neveicināja jauno dzinumu pārāk spēcīgu augšanu un veicināja hlorofila noārdīšanos augļu pamatkrāsā. Valmieras pusē īpaši skaisti krāsoti augļi bijuši uz potcelma Pūre 1. Pircējiem augļi patīk, sevišķi pavasarī, kad augļu zaļā pamatkrāsa kļuvusi gaišāka.
Lai šīs šķirnes koku augšanu nomierinātu, nevajadzētu lietot minerālmēslus, kā arī izvairīties no jebkuras zaru īsināšanas pavasarī. Pat kādu zaru izgriežot, vietā izaugs 1–2 spēcīgi jaunie dzinumi, ja vien jau vasarā nebūsiet tos noplēsuši. Zemgales auglīgajā mālā to augšanas sparu M. Āboliņam Osīšos izdevās nomierināt ar kādu veciem dārzkopjiem labi zināmu paņēmienu – gredzenošanu mūsdienu izpildījumā, iezāģējot stumbrā divās vietās dažādā augstumā stumbra pretējās pusēs, tas traucēja barības vielu un ūdens plūsmu.
Liels daudzums jaunu spēcīgu dzinumu ar tādām pašām lapām it kā liecina par koka veselīgumu, bet diemžēl tas arī liecina, ka augļi nebūs veseli un skaisti, tiem būs daudz zemmizas korķplankumainības bojājumu, jo gandrīz visu kalciju gan no augsnes, gan tā smidzinājuma paņems dzinumi, ne augļi. Vairāk būs arī redzama zaļās mizas brūnēšana glabāšanas laikā. Uz lapām nokļuvušais kalcijs labumu nedod, no bojājumiem nepasargā.
Šķirnei raksturīgi dažāda veida augļzariņi, tāpēc kokiem ar sabalansētu barības vielu, t. i., gan minerālvielu, gan asimilātu, apgādi ir vēlēšanās ražot katru gadu.
Pīlādžos uz MM106 šķirne ražo katru gadu. Ar korķplankumanību bojāti parasti 10–20% augļu, tie aiziet sulai, pārējos realizē februārī.
Ja raža bijusi liela, augļi var būt pasīki un nepatīkami zaļi. Tos nevajadzētu likt veikalu plauktos jau rudenī vai ziemā blakus skaistajiem importa augļiem. Kā lai tad tic, ka Latvijas āboli ir labāki par ievestajiem? Dzelteno pamatkrāsu augļi iegūst gatavošanās laikā, kas pie mums audzētajiem ziemas šķirņu augļiem ir lēns un garš. Diemžēl to saīsināt, turot šādus negatavus augļus siltumā pēc novākšanas vai ziemas sākumā, neizdevās. Zaļo augļu glabāšana dzesētavā arī neveicās, to miziņa, trūkstot gaisa apmaiņai, brūnēja, padarot augļu izskatu nepievilcīgu. Labi tie glabājoties maza izmēra tarā, ne konteineros. Kā rāda pieredze Pūrē, kameras ar šīs šķirnes augļiem jau ziemas vidū vajadzētu pārtraukt dzesēt, tas ļautu pabeigt augļu gatavošanos, hlorofila noārdīšanos, tie kļūtu dzelteni un arī to garša būtu labāka.
‘Antej’
Šogad veikalā pārdošanā redzēju ļoti nepievilcīgus šķirnes ‘Antej’ vidēji lielus vai pat lielus augļus, tumši zaļus ar nelielu blāvi tumšsarkanu virskrāsu.
Augļu lielums liecināja, ka tie vākti, iespējams, priekšlaikus no bagāti ražojošiem kokiem.
Augļus nedrīkst vākt pirms pievilcīga krāsojuma izveidošanās, jo glabāšanas laikā krāsas tonis neuzlabojas. Ja tos realizētu pavasarī, tie varbūt būtu ēdami, bet rudenī vai pirmajos ziemas mēnešos tie ir pārāk skābi. Bija arī dārzi Vidzemē un Latgalē, kur augļi bija ļoti labi krāsoti gan krāsas toņa, gan tās pārklājuma ziņā un tāpēc arī garša bija laba. Kāpēc tik krasa atšķirība? Kā to izskaidrot?
Augļi lielāki, bet krāsojuma un garšas ziņā nepievilcīgi, bieži zemmizas korķplankumainības bojāti bija no pārāk labi koptiem dārziem, bagātīgi mēslotiem un pamatīgi pavasarī veidotiem vainagiem. Tik spēcīga jauno dzinumu augšana pēc vainaga veidošanas, kāda ir ‘Sinap Orlovskij, ‘Antejam’ tomēr nav vērojama. Gaismas nokļūšana visās vainaga daļās nodrošināma ar zaru izgriešanu. Vainaga izgaismošanas nolūkos tā būtu veicama vasaras otrajā pusē.
Šai šķirnei raksturīga ražošana uz dažāda vecuma augļzariņiem – rinķenīšiem, gan vienkāršiem, gan kompleksiem, kuru mūžs ir ilgāks nekā citām šķirnēm. Iespējams, šai šķirnei tāpēc tie jāatjauno retāk, lai arī parasti augļzariņi uz klājzaru jaunākajiem posmiem ir labāk apgādāti ar asimilātiem, kā arī ar ūdeni un minerālvielām. Labs lapojums vienmēr veicina fotosintēzi un ogļhidrātu ražošanu, bet varbūt šai šķirnei augļu apgaismojumam ir lielāka nozīme nekā citām šķirnēm.
Pīlādžos šī šķirne aug uz MM106, nedaudz arī uz B396, uz kura koki ātrāk novecoja, tāpēc tie nomainīti. Ražo pārgadus, bagātīgi, augļi parasti lieli, pircēji īpaši nav iecienījuši. Miglojot ar kalciju, korķplankumainība faktiski nav novērota.
‘Iedzēnu’
Par to, kā vainagu veidošana var izmainīt šķirnes ‘Iedzēnu’ vērtējumu pat ražojošiem kokiem, savā pieredzē dalījās K. Eliass no Valmieras. Lapu masa tiem bija salīdzinoši maza, resno skeletzaru atzarošanās leņķi šauri. Šķirne bija ar nelielu ražību. Lielie augļi no kokiem ar nelielu ražu ļoti stiklojās un bieži slimoja arī ar korķplankumainību, pārdot varēja 40–45% no novāktās ražas. Saimnieks vēlējies šķirnes vērtējumu uzlabot, tāpēc izzāģēja skeletzarus, kuri ap 70 cm garā posmā no stumbra bija bez augļu zariņiem un atzarojumiem, tātad bez pienesuma ražībai. Rezultātā pārdeva 92% no novāktā, turklāt 60% augļu bija lielumā 70+, ražība no hektāra līdzīga kā pārējām šķirnēm. Pircēju atzinība par ‘Iedzēnu’ augļiem bijusi īpaši liela. Tie bija skaisti krāsoti, lieli, blīvu un saldu mīkstumu, ļoti garšīgi.
Redzēto koku augums un zarošanās liecināja, ka šķirne acota uz B.490, uz kura šī šķirne veido spēcīgu augumu un ražot sāk vēlu.
Izmēģinājuma rezultāti Pūrē rādīja, ka šīs šķirnes koku augums, ražošanas sākums un ražība ļoti atkarīga no potcelma formas un zaru īsināšanas jaunajiem kociņiem. To vajadzētu audzēt uz potcelma MM 106, P 60 vai cita augumā līdzīga potcelma. Ieplakans vainags būtu ļoti vēlams, bet, to ieveidojot un arī turpmāk, vajadzētu izvairīties no jebkuras zaru īsināšanas. Uz liela auguma potcelmiem un jauniem kociņiem, zarus īsinot, izveidojas ļoti spēcīgi skeletzari, kas nevēlēsies ražot, bet augļi stipri slimos. Tomēr esmu redzējusi šīs šķirnes bagātīgi ražojošus kokus, kas stādīti laikā, kad kā potcelmu izmantoja ‘Antonovkas’ sēklaudžus. Nekas neliecināja, ka dārzu saimnieki koku vainagus būtu veidojuši.
Maza auguma potcelms B.9 šīs šķirnes vainagu pārvērš līdz nepazīšanai. Tai grūti bija ieveidot pamatzarus. Tomēr raža uz šī mazā kociņa ar skraju vainagu Dobelē bija salīdzinoši laba. Šī šķirne uzskatāmi liecina, ka katrai šķirnei jāatrod piemērots potcelms.
‘Koričnoje Novoje’
Ja kādas šķirnes augļi ir pircēju sevišķi pieprasīti, ir vērts papūlēties atrast tai piemērotu vainaga veidošanas paņēmienu. Tā atzina valmieriete V. Putene, runājot par šķirni ‘Koričnoje Novoje’. Kā rādīja novērojumi Pūrē, šai šķirnei, līdzīgi kā ‘Iedzēnu’, vainaga veidošana neradīja problēmas, audzējot to uz MM 106 un veidojot ieplakanu vainagu. Abas šķirnes agrāk sāka un arī turpmāk ražoja labāk, ja to jaunajiem kociņiem neīsināja ne galotni, ne sānzaru gala vasas. Šķirnei ‘Koričnoje Novoje’ raksturīgi, ka gala pumpurs var veidot ne vien ziedkopu, bet arī pat vairākus jaunos dzinumus. Vasaras sākumā tos var paretināt, liekos izlaužot.
Ar ‘Koričnoje Novoje’ svarīgi ir nepārsteigties ar augšanu veicinošu apstākļu nodrošināšanu, jo īsāki dzinumi, samērīgāks augums un agrākas pirmās ražas izmēģinājumos Dobelē bija bez apūdeņošanas un mulčas apdobē, turpretī variantā, kur apdobe vasaras pirmajā pusē turēta brīva no apauguma vai mulčēta ar zāģu skaidām, koki gan labi auga, bet kavējās ar ražošanu.
Interesanti, ka bagātas ražas gados ‘Koričnoje Novoje’ koki, ja augļaizmetņi vai augļi nebija izretināti, nobirdināja daļu zaļo, ne visai lielo augļu, kuru izskata un garšas vērtējums bija zems, radot ilūziju, ka augļi jau sasnieguši vākšanas gatavību.
Tas liek sarosīties ražas vākšanai, tomēr šai brīdī vākšanas gatavību un tādējādi arī kvalitāti kokā palikušie augļi vēl nav sasnieguši, tos vajadzētu vākt vēlāk, kad tie jau ieguvuši gan labāku krāsojumu, gan garšu. Palikušie augļi kokā ir samērā noturīgi. Šāda priekšlaicīga nobire, līdzīgi kā augļaizmetņu jūnija nobire, ir dabīgs process tikai dažām šķirnēm, arī ‘Forelei’ un pat ‘Lobo’. Pārāk agri novāktie augļi glabāšanas laikā bieži apvīst. Vēlāk vāktie augļi ir garšīgi, skaisti, un tos labprāt pērk. Tātad augļu nobire rudenī ne vienmēr liecina, ka tie sasnieguši vākšanas gatavību, tāpēc ar to novākšanu steigties nevajadzētu.
‘Ligol’
Ir gan skaisti, gan garšīgi ‘Ligol’ augļi no jauniem kokiem ar nesabiezinātu vainagu. Tirgū tie ir ļoti pieprasīti gan lielo augļu ar stingru mīkstumu, gan arī pietiekami saldās garšas dēļ, sevišķi, ja arī krāsojums ir labs. Šī ir ziemas šķirne, kuras augļi glabāšanas laikā turpina gatavoties. Augļi labi glabājas un kraukšķīgumu nezaudē līdz pat glabāšanas beigām.
‘Ligol’ ražo periodiski. Bagātas ražas gadā, lai augļi iegūtu pircējiem tīkamo lielumu un garšu, ražas normēšana ir ļoti nepieciešama. Tāpat būtu ieteicama vākšana vairākos paņēmienos, vispirms novācot lielākos un košākos. Sīkiem un zaļganiem augļiem trūkst sulīguma, arī garša var būt neapmierinoša. Tieši tāpēc jau laikus jādomā par šīs šķirnes zaru un augļaizmetņu retināšanu, klājzaru atjaunošanu. Sasniedzot attiecīgu vecumu, izgriež vecākos resnākos zarus līdz vadzaram vai nolīkušajam klājzaram, kura augstākajā punktā atrod pietiekami spēcīgu pieaugumu, līdz kuram tad nolīkušo daļu nogriež.
Rūpīgi jāveic kraupja bojājumu ierobežošana. Novērots arī noliktavas kraupis.
Vajadzētu izvairīties no koku mēslošanas, arī no zaru īsināšanas pavasarī, kas veicinās pārmērīgu jauno dzinumu augšanu. Sabiezinātajā vainagā augļu krāsojums nebūs pievilcīgs. Kokiem, spēcīgi augot, tiks aizkavēta arī hlorofila noārdīšanās, tā saglabājot augļu pamatkrāsas zaļo toni.
Dažu gadu augļiem glabāšanas laikā novēroti rūgtās puves bojājumi.
Pilnražas laikā bez augļaizmetņu retināšanas augļi ir vidēji lieli, krāsojumā pārsvaru ņem nepatīkami zaļš tonis. Protams, arī garšas vērtējums šādiem augļiem zems. Audzēt to vajadzētu vietās, kas ir mazāk sala apdraudētas. Kā rāda novērojumi par šīs šķirnes ziemcietību, Igaunijā un Valmieras dārzos ‘Ligol’ koki līdz šim, lai gan daļa izsalusi, auguši labi, arī ražo labi, turpretī pagājušajā ne visai bargajā ziemā tie izsaluši Lietuvas ziemeļos un arī Sēlijā.
‘Zarja Alatau’
Ir šķirnes, kuru garšas vērtējums ir ļoti atkarīgs ne tikai no krāsas, bet arī augļu lieluma. Sīkie augļi no bagātīgi ražojošiem kokiem lielai daļai šķirņu ir ar zemu garšas vērtējumu, piemēram, ‘Koričnoje Novoje’. Šķirnei ‘Zarja Alatau’ turpretī sīkākie vai vidēji lielie augļi ir gandrīz vai garšīgāki nekā lielie. Tos labprāt pērk, jo pircējiem patīk skaistā dzeltenā augļu krāsa. Pamatkrāsā hlorofils noārdās ātri, tāpēc augļi vienmēr ir vairāk vai mazāk intensīvi dzelteni, bieži ar skaistu sārtu virskrāsu saules pusē. Sabiezinātā vainagā vai arī citu apstākļu dēļ radies noēnojums un mitrums uz augļu raupjās miziņas var veicināt kvēpsarmas attīstību, kas padara augļus nepievilcīgus, derīgus tikai sulai. Jāņem vērā, ka arī šai šķirnei dārzos atrodams ne visai patīkams klons, kura augļi ir nedaudz sīkāki, apaļīgāki un ar gludu miziņu.
Jauniem kociņiem vainags ir pastāvs, zarus tomēr samērā ātri noliec agrās un bagātās ražas.
Tā kā šķirne ražo uz dažāda vecuma rinķenīšiem, bez regulāras klājzaru atjaunošanas vai ražas normēšanas šķirne ražos periodiski. Dažu gadu lielie augļi var stikloties, to mīkstums zaudē sulīgumu, tie paliek miltaini un bezgaršīgi. Uzglabājot siltākā telpā pēc izņemšanas no dzesētavas, augļiem bieži konstatējama brūnēšana ap serdi, kas pircējiem nepatīk. Pircēji labprāt izvēlas sīkākus augļus, jo tie ir saldi un ar stingru mīkstumu.
Kā rāda novērojumi Valmieras Jaunbrēmelēs, šai šķirnei augļu kvalitāte ir sliktāka uz potcelmiem P 59 un Pūre 1. Ļoti skaisti augļi ir uz M.26, P 60. Uz B.396 tie ir zaļāki un sīkāki. Šeit ‘Zarja Alatau’ labi ražo katru gadu, ja tiek retināti augļaizmetņi.
Siguldā Pīlādžos uz MM106 ražo bagātīgi, bet daļēji periodiski. Jauniem kokiem zari ir liekti. Izturīgi pret salnām bijuši ziedpumpuri. Gadā, kad maija sākumā -60 C bija cietušas visas šķirnes, ‘Zarja Alatau’ vienīgajai bija normāla raža.
Šo šķirni daudzi audzētāji, arī Eglāju augļkopji, atzīst par stādāmu arī turpmāk.
‘Kovaļenkovskoje’
Pirmajos komercdārzos vislabāk auga un agri sāka ražot ‘Kovaļenkovskoje’. Turpmāk tās vērtējums sāka krasi atšķirties. Eglājos to atzīst par labu komercšķirni, kas neslimojot ar kraupi. Jaunie koki ražojot katru gadu, vecākiem jau parādoties tieksme ražot periodiski. Labi pērkot gan tirgos, gan veikalos. Par agru novākti augļi nav garšīgi, tomēr bērniem un pliekani saldo augļu cienītājiem tie patīk.
Baltu, nedaudz sulīgāku un garšīgu mīkstumu iegūst tie augļi, kas atstāti kokā līdz pat oktobrim. Jāatzīst, ka saldos augļus mīl arī lapsenes un putni. Augļi ar jebkuru miziņas bojājumu jau kokā sapūst, sevišķi sabiezinātajos vainagos. Tos vajadzētu vākt dalīti, tas ir, vairākos paņēmienos, un tik daudz, cik vākšanas brīdī iespējams patērēt. Šķirne būtu ieteicama pašvākšanas dārziem, jo, kā rāda novērojumi, tos labprāt pērk no dārza. Glabāšanas laikā šādiem augļiem garša kļūst nepatīkamāka, lai gan arī tādus labprāt pērkot. Siguldā tos parasti vāc uzreiz pēc ‘Aukša’, realizē līdz janvārim.
Ļoti stipri kraupja bojājumi novēroti sabiezinātos vainagos, kas šai šķirnei ir ļoti raksturīga īpatnība, tāpēc zari tai jāretina un pilnīgi jāizvairās no to īsināšanas pavasarī.
Tajā pašā laikā noēnotajiem augļzariņiem ir tendence ātri novecot, tāpēc būtu veicama regulāra klājzaru atjaunošana, izgriežot tos līdz vadzaram vai pamatzaram. Vislabāk veidot ieplakanu, labi izgaismotu vainagu, tas samazinās kraupja un augļu puves bojājumus, kā arī ievērojami uzlabos augļu krāsojumu. Tie gan būs vairāk redzami putniem un lapsenēm, kurām pasaldie augļi ļoti garšo.
Jaunbrēmelēs augļi viskošāk krāsoti esot uz P 59 un P 60 potcelmiem. Ļoti spēcīgi augoši koki ir uz MM106.
Latgalē šīs šķirnes stādījumus paplašina saldākas ābolu sulas iegūšanai.
‘Belorusskoje Maļinovoje’
‘Belorusskoje Maļinovoje’ augļiem Valmieras pusē hlorofila noārdīšanās, kas ietekmē arī virskrāsas toni, notiek lēni, tāpēc augļi ne vienmēr ir skaisti krāsoti, diezgan pasīki pat ar ražas normēšanu. Ja krāsaini un pietiekami lieli, tos pērk labprāt, jo ne visiem patīk tikai saldi āboli. Novērots, ka uz potcelma Pūre 1 ražo katru gadu, bet uz P 60, B.9, B.396, B.491 – periodiski.
Augļi uz visiem potcelmiem ir vidēji lieli, labi krāsoti, bet ne vienādi garšīgi. Uz P 60 augļi ir ne tikai labi krāsoti, bet arī garšīgi, bet uz Pūre 1 un M.26 augļi neiegūst pietiekami labu garšu. Pircējiem tomēr nepatīk nepievilcīgi sarkanais krāsojums, arī tas, ka augļi ir paskābi, bet tomēr tos pērk, jo ziemas šķirņu ar sarkanu virskrāsu nav tik daudz. Labāks krāsojums ir augļiem, ja vainags veidots un uzturēts skrajāks, augļi labi izgaismoti.
Pārāk devīgi baroti augļi gan ar augsnes ar minerālvielām, gan no jaunajiem dzinumiem ar asimilātiem ir lielāki, bet ar nepievilcīgu virskrāsu un irdenu mīkstumu, zaudējuši arī garšu un uzglabāšanas spējas. Baltkrievi novērojuši, ka šķirne ražo arī uz iepriekšējā gada dzinumu sāniem, bet augļi uz tiem ir sīkāki. Tieši tāpēc pavasarī ne vienmēr ir lietderīga klājzaru atjaunošana īsinot. Acīmredzot arī šai šķirnei īsie augļzariņi uz vecākiem, bet labi izgaismotiem vecāku zaru posmiem, ar asimilātiem pabaroti ir ar garāku mūžu un nav tik bieži atjaunojami. Pavasarī īsināti zari vainagu vairāk vai mazāk sabiezinās, kas augļu izskatam tikai kaitēs.
Kraupja izplatība var būt ievērojama, glabāšanas laikā parādās arī noliktavas kraupis. Izņemot no kameras, dažu gadu augļiem sākusies virspusēja mīkstuma brūnēšana ar tai sekojošu puvi.
Tomēr šī šķirne daudzviet tiek stādīta arī jaunajos dārzos. Pirmajos gados dažviet novērota sakņu kakliņu izsušana, sevišķi uz potcelma MM 106, stādot rudenī. Ja koki pārvarējuši pirmos dzīves gadus dārzā, turpmāk augs un ražos labi.
‘Spartan’, ‘Rubins’, ‘Saltanat’
‘Spartan’ sāk ražot pavēlu, augļi ne tik lieli, bet krāsaini, garšīgi, labi glabājas, tos pērk labi, pircējiem tikai nepatīk biezā, stingrā miza. Tā kā jau pirmajos gados kokiem uz stumbra šur tur novērojams vēzis, iespējams, šķirne ne visos apstākļos būs audzējama. To lielā mērā nosaka šķirnes ziemcietība attiecīgos apstākļos.
Kazahu ‘Rubins’ ražo ļoti periodiski, raža noteikti jānormē, jo koki nespēj noturēt visu ražu. Pārsteigties ar augļaizmetņu retināšanu arī nevajadzētu, jo augļi var būt pat ļoti lieli – grūti apēst vienā paņēmienā. Lielie augļi ir garšīgi, mazie, sīkie, zaļie glabātavā vīst. Slimo ar kraupi. Āboli sevišķi lieli ir uz M.26. Ja nesteidzas ar novākšanu, ļoti krāsaini, nebirst, bet ilgi neglabājas. Augļaizmetņi jāretina. Koki ziemo labi.
Šķirni pērk labi – jo augļi lielāki, jo labāk. Tie tiek pārdoti ļoti ātri pat negatavi. Augļkopji tos steidz pārdot, jo novērots, ka glabātavās, sevišķi lielākajiem augļiem, veidojas brūnie mizas iegrimumi.
‘Saltanat’ uz M.26 augļi ir skaisti krāsoti, vidēji lieli, augļaizmetņi obligāti jāretina. Ar kraupi un puvēm neslimo. Šķirne realizējama līdz janvārim. Pircēji šīs šķirnes augļus uzskata par saldiem un pērk labprāt arī skaistā krāsojuma dēļ.
Šķirne pēc zaru īsināšanas pavasarī veido samērā daudz jaunu, spēcīgu dzinumu. Visi spēcīgākie zari vasaras otrajā pusē noteikti jāizplēš vai jāizgriež. Ja tos pavasarī atkal īsinās, lai veicinātu zarošanos, arī jaunie būs ļoti spēcīgi un kavēs ziedpumpuru ieriešanos. Atstājami tikai īsie vai vidēji garie zari. Vislabāk būtu no jebkuras zaru īsināšanas izvairīties, sevišķi auglīgās augsnēs augošiem vai ar minerālmēsliem devīgi mēslotiem kokiem. Spēcīgie zari ātri atkailinās. Raža veidojas ne tikai uz īsajiem augļzariņiem, bet arī vidēji garu vai īsu zaru galos, tāpēc zaru īsināšana mazinās ražas lielumu.
‘Konfetnoje’, ‘Krapes cukuriņš’
Vai ir izdevīgi audzēt vasaras šķirnes – tas ir atkarīgs no realizācijas vietas.
Šķirnes ar saldiem augļiem – ‘Konfetnoje’ un ‘Krapes cukuriņš’ – pircējiem patīk. Pircēji vēl labāk pirktu parasto ‘Cukuriņu’, lai arī tā augļi ir sīki. Tā kā vasarā parasti labi ražo arī vasaras šķirnes mazdārziņos, ražu realizēt vietās, kur to ir daudz, tomēr grūti, tāpēc tur uzskata, ka koku skaits samazināms.
Abām šķirnēm izteikts periodiskums. Turpretī, ja dārzs ir lielu pilsētu tuvumā un augļus var realizēt dažādos tirgos, realizēt ābolus nav problēmu.
Eglājos šķirne ‘Konfetnoje’ tiek audzēta aptuveni 1,5 ha platībā un to drīzāk palielinās, nevis samazinās. Tā esot īpaši atsaucīga uz laistīšanu, tādējādi samazinās sīko ābolu daudzums. Ja laikus novāc un labi uzglabā, ābolus var tirgot līdz novembra vidum. Uz B.396 ‘Konfetnoje’ koki aug ļoti spēcīgi, savukārt uz P 60 šai šķirnei ir viegli veidojams vainags.
‘Tīna’, ‘Zaiļijskoje’, ‘Bohemija’
Ir vairākas mazāk audzētas vai jaunas šķirnes, kas labi jūtas tikai dažos dārzos, kuru audzētāji izpratuši to prasības un pratuši tām piemēroties. Protams, tās ir arī pircēju atzītas.
‘Tīna’ tirgū ir viena no pieprasītākajām ābolu šķirnēm. Eglāju dārzā tā ražo katru gadu. Vainags faktiski netiek veidots, jo šķirne katru gadu slimo ar miltrasu un jauno dzinumu pieaugumi ir mazi. Tās stādījumi katru gadu tiek paplašināti.
‘Zaiļijskoje’ kādreiz par perspektīvu garšas un ražīguma dēļ tika atzīta Pūrē, audzējot uz B.9. Par labu to atzīst arī Eglāju dārznieki. Tā ne tikai labi aug un ražo, bet garšas dēļ arī tirgū iecienīta. Vienīgais mīnuss – augļi dažus gadus mēdz stikloties. Zaru galos, līdzīgi kā ‘Koričnoje Novoje’, var veidot vairākus dzinumus, no kuriem jāatstāj viens, pārējie jāizlauž vai jāizgriež. Arī nosaukums esot tāds, ko pircējiem grūti atcerēties.
‘Bohemija’ ir čehu ‘Rubina’ košākais klons, tomēr tirgū esot vispieprasītākā ābolu šķirne. Ražo katru gadu, nav kraupja, un ir izcili skaisti āboli. Zemās ziemcietības dēļ audzēt to var ne katrs. Arī kopt nav viegli. Grūti veidojams vainags, jo raža veidojas uz garāku dzinumu galiem, kas tāpēc stipri noliecas. Samērā ieņēmīga pret vēzi.
Neviena šķirne nav bez trūkumiem, tāpēc audzētāji, ne tikai kolekcionāri, aizvien turpina meklēt jaunas brīnumšķirnes, bet pircēji vēlas ne tikai skaistus augļus, bet arī vecu šķirņu skaistus augļus, kuru garša iepazīta, katrai šķirnei sava, atšķirīga. Jaunajām šķirnēm garša bieži vien esot pārāk vienveidīga.
