Medniekstāsti. Mūža alnis nomedīts 0
Fantastisks medību rudens izdevies Mārim Dimantam no Vērgales. Savā vēstulē viņš raksta, ka izdevies nomedīt arī mūža alni:
“Sezonas pirmajās medībās ar dzinējiem mūsējie negāja, aizbraucu ciemos. Pirmais masts. Šāviens no manis pa kreisi. Paiet desmit minūtes. Skatos, kaimiņš atkal gatavojas šāvienam, tad nolaiž ieroci un rāda, ka nāk uz mani. Dzirdu, kā lūst zari, ieplecoju un gaidu. Parādās aļņu govs, meklēju teļu – nav. Viens šāviens. Redzu, ka trāpu, govs apgriežas un aizskrien. Pēc masta paņemu suni un ejam skatīt. Pēc apmēram 150 metriem ir! Diena jau izdevusies! Pēcpusdienā atskan zvans no kaimiņu vīriem, savainots aļņu bullis – vai varu līdzēt?
No rīta tiekamies un sākam meklēt. Pēc aptuveni diviem kilometriem izdodas arī noķert meklēto. Suņi lieliski izdarīja savu darbu, izdevās pieiet un izdarīt lietu līdz galam.Pēc divām nedēļām pieteicās nākamais. Stāvu uz numura diezgan atklātā vietā uz jaunuzbērta ceļa. Dzirdu, kāds nāk! Parādās briežu bullēns, patālu gludajam, nešauju. Masts gandrīz pusē, dzirdu – atkal zari lūst. Opā! Aļņu bullis nāk taisni virsū! Ieplecoju un gaidu. Pielaižu drošā attālumā, seko dublets – abi precīzi!Pēc trim nedēļām atkal alnītis.
Domāju, ka šis ir tā saucamais mūža alnis! Trešais masts, dzinēji knapi sāk dzīt, kā dzirdu – man priekšā ragi sitas pret zariem! Pirmā doma – kārtīgs briedis, sagatavojos un gaidu. Parādās četri aļņi, lēnā riksī dodas uz līniju starp mani un kolēģi. Divdesmit metru pirms līnijas visi piestāj. Redzu, ka pēdējam ir uz galvas tas, kas sitās pret zariem! Šāviens, bullis apgriežas un stāv ar otru bortu! Dodu pa to arī! Pārlādēju, visi stāv. Bullis sāk ļodzīties un turpat sačūp. Sāku lēnām aptvert, kas tikko ir noticis, esmu ticis pie skaistas trofejas! Blakus mednieks nomedī govi, un viņa tēvs vēl vienu aļņa bullēnu. Paldies Diānai!”
Vairāk lasiet žurnālā Medības
